Viņi ir trīs, ar vidējo vecumu 74 gadi : 72 (Putins) + 78 (Tramps) + 71 (Dziņpins) un ir gatavi savā starpā sadalīt esošo pasauli. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu tuvumā ir pārāk daudz “nejēdzīgi mazu valstu”, kas nav pievienotas lielajām impērijām. Tātad – “nav nokārtotas”.
Pagaidām aina izskatās tā, ka Trampam it kā “pienākas” abi Amerikas kontinenti, Putinam – Eiropa un Āfrika, bet Dziņpinam Āzija un Austrālija. Lai gan Dziņpins jau sen ir “ielicis kāju” Āfrika un Dienvidamerikā un Ilons Masks jau apsolījis Trampam pāris planētas kā amerikāņu kolonijas kosmosā, robežu vilkšanas process nav beidzies. Var gadīties tādi paši konflikti kā savulaik piedzīvoja Staļins dēļ Hitlera.
Diktatoriem mēdz būt lielas ambīcijas un reizēm tās pārklājas. Piemēram, Arktikā. Par to strīdi turpinās – ap ledājiem sparīgi braukā karakuģi, “zobus rāda” zemūdenes un zem ūdens tiek vilkti karogi, lai krievi tur varētu marķēt savas teritorijas.
Mērnieku misija
Aktīvākais pensionārs pašreiz ir Tramps, jo nav viegli iznīcināt ASV demokrātiju un pārvērst šo Ziemeļamerikas valsti par impērisku diktatūru, tāpat kā Ķīnu vai Krieviju. Taču viņš cenšas visu pārtaisīt pēc “krievu parauga”, jo to viņam vajag tāpēc, ka demokrātija traucē ar savu gausumu un plebiscītu. Vācija (pirms 100 gadiem) ir labs piemērs, ka to var izdarīt, ja ir sava ideoloģiski uzticama armija (mūsdienās tos sauc par MAGA faniem) un atbalstoši (līdzīgi) diktatori ārzemēs. Ķīnietim šādu problēmu nav un Putinam arī jau viss sakārtots pēc vajadzīgā autokrātijas fasona. Tagad var sākties neatkarīgo valstu un liberālā demokrātisma graušana visā pasaulē pēc vecā modeļa – ar ieročiem, teroru un nāves nometnēm pretēji domājošajiem, kas vienmēr nežēlīgi jāiznīcina.
Aizvadītās nedēļas notikumi Baltajā namā it kā rāda šī procesa sākumu. Te nav runa par Zeļenska labu vai sliktu diplomātijas prasmi vai kaitinošu apģērbu, bet gan demonstrē faktu, ka ASV (Trampa vadībā) atkabinās no pēckara demokrātisko valstu klubiņa un pievienojas agresīvākajai pasaules valstij – Krievijai. Tātad – Zeļenska apzinātā un organizētā publikā pazemošana bija viens no veidiem kā Donalds Tramps mēģina bruģēt sev ceļu uz Krieviju. Tas bija reveranss Kremlim. Viņš pašlaik dara tieši to, kas priekšgājējam Ronaldam Reiganam būtu prātam neaptverama nelietība – draudzēties ar agresīvajiem un nodevīgajiem krieviem. Jā, tā tas ir un notiek, jo Trampam ir vajadzīga Krievija un viņš vēlas to “paņemt zem rokas”. Kāpēc? Tāpēc, ka Tramps ir konservatīvs “spēcīgas rokas” piekritējs un atrodas citā kontinentā – tālu no riska piedzīvot krievu “ienākšanu” (kā kaimiņvalstis okupēja Staļins). Pēc Trampa pārliecības Krievija tagad skaitās konservatīva lielvalsts, kas attiekusies no savām boļševisma (šķiru cīņas) idejām un to eksporta uz rietumiem. Proti, Putins pašlaik esot tik pat konservatīvs un ambiciozs kā Tramps. Abi skaitās kristīgie, kas izmanto dieva vārdu savu ambīciju attaisnošanai, necieš liberālismu, feminismu, homoseksuālismu un “visas pārējās nejēdzības” kuras atnesis sev līdzi modernais laiks un demokrātija. Tāpēc tagad Trampa pirmais ienaidnieks ir demokrātija, kas jāiznīcina un pēc tam varēs domāt par visu pārējo.
Viņš ir cieti pārliecināts, ka ASV uzplauks tikai viņa diktatūras apstākļos, kļūstot liela, ietekmīga un spēcīga”. Ukrainas prezidenta mērķtiecīga pazemošana Baltajā namā bija tikai detaļa šajā “demokrātijas demontāžas” projektā. Tā bija dāvana Putinam, lai panākt ukraiņu bezierunu kapitulāciju. Pēc tam varēs paprasīt, lai Putins sarunā ar Irānu “lietas, kas vajadzīgas Izraēlai”. Pēc tam varēs nokārtot “Trampa rivjeru” Gazas sektora vietā utt.
Trīs pensionāri
Sirmiem ļaudīm mēdz būt pieredze un viedums sarežģītu problēmu izpratnē, jo laiks un piedzīvotais ļauj viedāk paraudzīties uz notiekošo. Viņi mēdz būt gudrāki par pārējiem un visbiežāk pieņem gudrus lēmumus. Taču šajā gadījumā tā tas nav. Šie trīs pensionāri nevēlas dod ceļu jaunajam laikam un neakceptē horizontālu sabiedrības organizētību, kurā katram pilsonim ir vienādas tiesības, pienākumi, uzdevumi un atbildība. Viņi vēlas paturēt veco un pārbaudīto vertikālo diktatūru ar privileģētu vadoni augšā un terorizētu tautu apakšā. Ar bezierunu paklausību un 7 gadiem cietumā par pretī runāšanu. Dziņpins ir pierādījis, ka šādi – ar bargas diktatūras stūrētu tirgus ekonomiku, ir iespējams pārvērst Ķīnu no atpalikušas komunistu feodālas sabiedrības par vadošo industriālo lielvalsti pasaulē tikai 50 gadu laikā. Trampam tas sāp. Viņa valsts tagad ir apsteigta. Ķīnieši skrien pa priekšu, vicinās ar saviem panākumiem un vairs nav panākami. Tāpēc var sākt mest “spieķus viņu riteņos” ar ievedmuitu palīdzību, apvainojot visos grēkos (kovids-“Ķīnas slimība”) un darot visu iespējamo, lai Ķīnas progresam traucētu, tai skaitā, uzbrūkot Tik-Tok, DeepSeek u.c.
Dziņpinam ir dzelzs tvēriens un gigantiski ekonomiski izrāvieni Āfrikā, Āzijā un Latiņamerikā. Viņš ekonomiski valda arī tur. Piemēram, Panamas kanāls ķīniešu kontrolē Trampu satricina visvairāk. Ir jau paziņots, ka to viņiem atņems un Donalds pavisam drīz šo zemes strēli iekaros sev un pievienos ASV. Tāpat kā Kanādu un Grenlandi. Tāpēc loģiski, ka ķīnieši šodien ir lielāki Trampa ienaidnieki nekā ukraiņi.
Tieši Ķīnas vājināšanas dēļ, Tramps ir nolēmis savaldzināt Vladimiru Putinu. Panākot, ka moskovītiem Kremlī tiek uzdāvināta ilgi gribētā Ukraina ar visu seno Kijivu un tie pamazām pamet aliansi ar Sji Dziņpinu. Nedomāju, ka šis ķīniešu plāns ir realizējams.
Krievija nekad nav bijusi attīstīta industriālā valsts, jo vienīgā rūpniecības nozare pēdējo 120 gadu laikā ir vienīgi kara industrija, kurai finansējumu nodrošinājis derīgo izrakteņu eksports. Tāpēc krievi no šī mača izkrīt kā nevarīgi un nederīgi. Kā feodālās diktatūras valsts, kas nekad nav bijusi demokrātija. Tieši tāpat kā Ķīna. Taču visiem trim pensionāriem ir ar kopīgas iezīmēs – viņi ir konservatīvi, “stingrās rokas” piekritēji, nīst demokrātiju, tās kontekstu un vēlas paplašinās savu valstu robežas. Tāpēc arī jau ir sadalījuši pasauli savā starpā.
Kurš ir Eiropas “pensionārs”, kas spēj nostāties pretī?
Šķiet, ka jaunais Vācijas kanclers Fridrihs Mercs (69.g.v.). Arī konservatīvais – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības līderis, Bundestāga loceklis. Tieši viņš varētu uzņemties Eiropas vadību. Apzinoties, ka Putina agresijas plāni aptver visu veco kontinentu, ne tikai Ukrainu, Baltijas valstis un Poliju. Pie kam, pagaidām viņš nav izrādījis “Putina ambīcijas” robežvalstu iekarošanā, grib palīdzēt ukraiņiem un viņa lielākā rūpē ir Vācijas ekonomiskās varenības un drošības atjaunošana.
Henrijs Kisindžers reiz publiski esot jautājis pēc Eiropas telefona numura, lai nokārtotu Eiropas lietas. Kāds numurs viņam jāsastāda, lai runātu ar Eiropu?
Kuram pensionāram tur jāpiezvana, lai saprastu, ko Eiropa darīs? Drīz tas laikam būs Mercs, kas pašreiz ir nostājies pie stūres lielākai Eiropas valstij. Raudzīsim kas notiks tālāk.
Sandra Veinberga | Blogs 
Es kaut kā visā šajā kombinācijā, dziļi individuāli, uzsvaru uz panākumiem jel kādiem virzu Ķīnas virzienā. Tā valsts, lai vai kā un cik mums nepatiktu tās ideoloģija un vispār kādas norises, tomēr liekas stiprāka par abām pārējām Tevis minētajām.
Protams, procesi pašā Ķīnā rada zināmu piesardzību šīs valsts virzienā. Tomēr.
Tomēr Ķīnai nav nu nekādas nepieciešamības savu varēšanu pastiprināt ar tiem, visai spēcīgajiem, ieročiem. Viņi iet un dara un nostiprina savas pozīcijas. Un vismaz es neesmu sastapusi informāciju, ka šī valsts būtu kur savas pozīcijas nostiprinājusi ar reālu ieroču pielietošanu, sējot nāvi savā un kādā citā valsti. Tobiš, neesmu dzirdējusi, ka Ķīna būtu iesaistījusies kādā reālā karadarbībā.
Tas, ka Ķīnā pašā, vismaz sākot no Mao laikiem, ik pa mirklim norisinās kaut kādi “eksperimenti” (pieklājīgāk izsakoties) ar lielu daudzumu cilvēku iesaistīšanu – to var attiecināt uz to, ka “tiek mēģināta sakārtot māja” (vai kā tamlīdzīgi, no šī cikla).
Ķīna kā tāda lieliski parāda, ka ar sarunām un diplomātiju var iegūt daudz vairāk, nekā ar karadarbību.
Un vēlreiz – man, protams, ne īsti imponē Ķīnas it kā komunisma ideoloģiskās nostādnes. Bet tomēr valsts sasniegumi ir vērā ņemami. Ne jau velti tā kļuvusi par spēcīgu pasaules šaha spēlētāju. Un bez vajadzības pēc reālas karadarbības.
PatīkPatīk