Pārsteidzoši bieži šī vajadzība uzbrukt esot saistīta ar nepieciešamību demonstrēt savas “vīrišķīgās vērtības”: spēku, drosmi un apņēmību. Piekaut mazāku ir viegli un tas ļauj agresoram izskatīties lielākam un varenākam savā spogulī.
Par šo tēmu labi izteicies sengrieķis un dižciltīgās izcelsmes atēnietis Tukidīds ceturtajā gadsimtā p.m.ē., uzrakstot savu “Peloponēsas kara vēsturi”. Tur viņš pievēršas jautājumam par to, kādi apstākļi izraisa karus. Tukidīda atbilde ir šāda: “Tie, kuriem ir vara, dara to, ko šī varas iespēja viņiem atļauj, bet vājākie ir spiesti pakļauties un piekārtoties.” Viņa piemērs ir atēnieši, kas iekaroja ļoti mazo Milosas salu – 110 kilometrus uz austrumiem no Grieķijas cietzemes. Atēnas pieprasīja, lai Milosa padodas un pievienojas impērijai vai arī tiek iznīcināta. Salas iedzīvotāji mierīgi, godīgi un līdzsvaroti paziņoja patiesību – viņu sala ir tik nenozīmīga, ka tā nevar radīt nevienam nekādus draudus. Kur nu vēl Atēnām! Lai liek viņiem mieru un viss. Taču atēnieši tam nepiekrita. Paskaidrojot, ka lielpilsētas “labā slava” nevarot pieļaut Milosas neatkarību, jo tas dotu nepareizus signālus pasaulei par Atēnu varenību. Atēnu vara balstījās uz jūras kontroli un, ja Milosa netiktu iekarota, tad Atēnas tiktu uzskatītas par vāju un nevarīgu spēku. Tāpēc mazajai salai uzbruka. Visus tur nogalināja un “atbrīvoto teritoriju” pievāca. Vīrišķība tika demonstrēta. Apkārtējie tieši tā to arī saprata.
Vīrišķības demonstrēšana
Šis piemērs labi izmantots franču politologa Matjē Grandpjērana (Matthieu Grandpierron) grāmatā ar nepārprotamu nosaukumu: “Nostalģiskā vīrišķība kā kara cēlonis” (McGill-Queen’s University Press). Autoru interesē pati agresijas iemesla jēga. Kāpēc lielvalstis karo pret valstīm, kas atrodas to perifērijā, ir mazākas un vājākas un kaimiņus nekādi neapdraud.
Grāmatā minēti trīs dažādi karu izraisīšanas iemesli. Pirmkārt, spēcīgas materiālās vai stratēģiskās intereses; otrkārt, nepieciešamība novērst savu pilsoņu uzmanību no iekšpolitiskām problēmām. Treškārt – valsts varenības statusa uzlabošana.
Noteicošais esot “goda” iemesls – savas vīrišķības demonstrēšana. Tradicionālo vīrišķo vērtību: fiziskā spēka, drosmes, apņēmības, spītības, nelokāmības demonstrēšana. Iekarojot aizvien jaunas teritorijas, pakļaujot tās sev, varot izveidot varenas valsts tēlu. Tas liekot “savai spēcīgajai valstij” izskatīties morāli pārākai par citām.
Nostalģisku vīrišķību spēj kultivēt pat nelielas vai mazas valstis. Piemēram, Dānijai, kuras himnā mazāk runāts par dabas skaistumu, bet vairāk par “gigantiem bruņu kreklos, kas devās naidniekam kaitēt.” (Der er et yndigt land).Tāpēc Dānija ir iegājusi vēsturē kā valsts, kas mēģināja paplašināt savas teritorijas un noteikt ārpolitiku, nekonsultējoties ar citiem
Lielvaru “vīrišķību” parasti personificē līderi. Senajā Ēģiptē faraona vīrišķību pārbaudīja speciālos rituālos, kurus atkārtoja. Vadonim bija jāspēj skriet un nomedīt lauvas vai jāprot noķert bulli. Mūsdienās mums ir viens šāds ļoti uzkrītošs valsts līderis, kas grib izskatīties spēcīgs un virils. Tas ir krievu Putins, kuram patīk fotografēties kailām krūtīm, darbojoties ar dažādiem vingrošanas rīkiem vai pārvietojoties ar laivu pa viļņainu upi, rādot, ka viņš ir fiziski spēcīga persona. Līdzīgi eksponējās arī ziemeķorejiešu “vadonis”, Orbans vai Tramps.
Pārspīlētā vīrišķība
Tie lielvaru līderi, kas zaudējuši savu statusu hierarhijā, ir tendēti ātri reaģēt uz vājākas valsts provokāciju. Bieži atbildot ar pārspīlētu militāru aktivitāti. Piemēram, Francijas mēģinājumi laikā no 1945. līdz 1947. gadam atgūt kontroli pār savām bijušajām kolonijām Indoķīnā. Lielbritānijas ofensīva, kas bija centrēta uz Folklendu salu atgūšanu 1982. gadā un ASV intervence Grenādā 1983. gadā. Grāmatas autors pārbauda šīs tēzes pamatotību, gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, analizējot plašu dokumentu kopumu. Visos gadījumos kara iemesli izrādījušies sarežģīti, taču pār visam dominē statusa domāšanas un nostalģiskas vīrišķības elementi.
Otrā pasaules kara laikā Francija tika pazemota, jo vācieši okupēja šo teritoriju sešu nedēļu laikā. Cieta arī Indoķīnas kolonijas. 1945. gadā japāņi sarīkoja tur apvērsumu, lai atbrīvotos no Francijas administrācijas un armijas. Franču karavīrus un ierēdņus nogalināja vai ieslodzīja cietumā.
Loģiski, ka pirmajos pēckara gados koloniju atgriešanās tika uzskatīta par pašsaprotamu lietu. Francijas vadītāji, ģenerālis Šarls de Golls un tauta vēlējās, lai “gods tiktu atjaunots” un visas teritorijas atgūtas. Brīdī, kad Francija nosūtīja savus spēkus uz bijušajām kolonijām, kāds franču ģenerālis līksmoja: “Austrumu valstis un sabiedrotie ir pārsteigti par sparu un apņēmību ar kādu mēs atgūstam to, kas bija it kā zaudēts. Francija atkal demonstrē savu gigantismu. Būs liela un varena!” Visas kaujas, kuru rezultātā tika zaudētas neskaitāmas dzīvības, tika aprakstītas kā viegli uzvaras gājieni.
Otrajā piemērā grāmatas autors Matjē Grandpjērans apraksta kā nostalģisko vīrišķību britiem nodrošināja sieviete, premjerministre un “dzelzs lēdija” Mārgareta Tečere. Folklendu salas ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju atrodas 13 000 kilometru attālumā no Lielbritānijas. Argentīnas huntas līderis Leopoldo Galtieri bija pārliecināts, ka Lielbritānijai šāds karš nebūs izdevīgs un viņi salās neieradīsies. Taču paradījās attēli, kuros redzami Karaliskās flotes karavīri, kas bija spiesti padoties, guļot uz zemes, ar sasietām rokām aiz muguras. Tādu lietu vīrišķīgi līderi nepiedod. Lielbritānija nekavējoties sūtīja savu floti uzbrukumā un arī britu sabiedrība atbalstīja šo savādo karu. Beigās Tečere teica: “Mūsu valsts ir guvusi lielu uzvaru un var lepoties /…/ Lielbritānija joprojām ir valsts, kas izveidoja impēriju un valdīja pār ceturtdaļu pasaules.” Pēc tam vēstījums tika atkārtots arī šādi: “Briti ir kompetenti, drosmīgi un apņēmīgi. No Folklendu kara mēs varam mācīties, ka Lielbritānija nav mainījusies un, ka šai tautai joprojām piemīt tās izcilās īpašības, kas raksturo visu mūsu vēsturi”.
Patētiski un pompozi. Protams. Impērija, iespējams, bija zaudēta, taču Tečere uzskatīja, ka piekāpšanās Folklendu salās Lielbritānijai ilgtermiņā varētu maksāt pārāk dārgi, ja nāksies zaudēt arī Gibraltāru un Honkongu. Viena lieta bija laba – šī kara rezultātā krita hunta Argentīnā.
Attiecībā uz Grenādu bija tā, ka ASV kādu laiku pacieta turienes komunistu valdību. Beigās – neizturēja un iejaucās. Šo uzbrukumu tāpēc var uzskatīt par daļu no amerikāņu cīņas pret pasaules komunismu. Grenāda ir mazāka par Vašingtonu un ASV militārā spēka demonstrācija tobrīd bija nesamērīgi liela. Iespējams, ka šis “iebrukums” bija kompensācija par kaunu Vjetnamas karā vai uzmanības novēršana no ķīlnieku krīzes Teherānā, kuras rezultātā 52 ASV vēstniecības darbinieki 444 dienas atradās ieslodzījumā.
Turklāt prezidentam Ronaldam Reiganam (līdzīgi kā gadu iepriekš Tečerei) bija personīga vajadzība “izvingrināt muskuļus”, jo viņa popularitātes reitingi bija kritušies.
Kari vienmēr palīdz vadonim kļūt populārākam tautā. Kā tobrīd norādīja kāds Filadelfijas laikraksta “Philadelphia Daily News” publicists: “Tieši tāpat kā pērn darīja Tečere, tāpat tagad rīkojas arī Reigans. Neviena cita metode nav spējīga nospodrināt apsūbējušu vadoņa popularitāti. Vislabākais ir karš pret daudz vājāku pretinieku.”
Grāmata pierāda, ka emocijām un emocionālajiem naratīviem politikā ir krietni lielāka nozīme, nekā mēs līdz šim domājam. Tos var attiecināt arī uz Ķīnas un Krievijas emocionālajiem naratīviem saistībā ar Taivānu un Ukrainu. Putins mēģina interpretēt Ukrainas karu kā “Lielā Tēvijas kara” turpinājumu. No otras puses, ir saprotams, ka Kremlis vēlas tikt uzskatīts par lielvaru un plāno atkarot bijušās PSRS teritorijas, izmantojot savā labā visus iespējamos līdzekļus, lai manipulētu ar savu tautu. Ķīnas vadonis rīkojas līdzīgi.
Vai Tramps arī slimo ar to pašu “vīrišķības manifestācijas” kaiti, runājot par Grenlandes un Panamas kanāla pirkšanu vai Meksikas līča pārdēvēšanu par Amerikas līci? Jā, ideja ir tā pati – visi “mazie” jāiekaro, lai “lielais” izskatītos vēl lielāks un varenāks.
Nekas cits nepadara pagātni tik lielu un varenu kā slikta atmiņa vai meli par to.
Sandra Veinberga | Blogs 