Speciāli TVNET

Džakomo Kazanova iegājis vēsturē kā piedzīvojumu meklētājs, sieviešu dievinātājs un talantīgs literāts no Venēcijas. 2. aprīlī viņam būtu apritējuši 300 gadi.  Par Kazanovas dzīvi un piedzīvojumiem ir rakstītas daudzas grāmatas un veidotas vairākas filmas. Vieniem viņš šķiet avantūrists un briesmonis, bet citiem – interesants literārs tēls, kurš savas erotiskās fantāzijas mums atstājis tekstu un pierakstu formā. 

Duhcovas pasakas

Duhcova ir mazs romantisks miestiņš Čehijas ziemeļu daļā. Līdz 1945. gadam te dominēja vācu valoda, tāpēc vēsturē šī vieta iegājusi arī ar savu vācisko nosaukumu “Dux”. Centrālajā laukumā zīmējas baroka stila mēra kolonna ar Madonnu virsotnē, kuru ieskauj 18. gadsimta mājas. Rietumu pusē atrodas muižnieku rezidence, kas pārbūvēta klasicisma stilā. No pils terases paveras aizraujošs skats uz kalniem ziemeļu pusē un laisku, mežainu ainavu. Elbas upe ir tikai kilometra attālumā. Prāgu no turienes var sasniegt apmēram stundas brauciena garumā.

Tieši šeit, pilī Federiko Fellīni 1976. gadā filmēja lentes “Fellīnī Kazanova” noslēdzošo daļu. Donalda Saterlenda atveidotais sieviešu pavedinātājs tobrīd ir novecojis. Viņa ilgais ceļojums pa Eiropu sen noslēdzies. Kadrā snieg. Pārslas virpuļo virs ezera ledus un sitas pret logiem un rūtīm. Kalpu ēdamistaba cepas cūkas cepetis uz vaļējas liesmas. Netālu sēž novecojis Kazanova, kas kādreiz esot bijis mīlētāju mīlētājs. Apbrīnots un apskauts. Dievināts un apbrīnots, taču tagad vientuļš, bez draugiem, pielūdzējām un sarkanām, satūkušām acīm raugās tukšumā, kurā iespējams saskata savu dzimto Venēciju, ballītes un, protams, sievietes. Savas mīļākās. Vai tā patiešām bija? 

Šķiet, ka tā nebija gan. Šī ir Fellīni versija par Kazanovu. Tieši šeit leģendārais Kasanova esot pavadījis savus pēdējos 13 mūža gadus kā pils bibliotekārs. Rakstot memuārus un lasot tos priekšā klausītājiem. Tātad publiskojot stāstus, kas tagad pazīstami kā viņa erotisko iekarojumu apraksti. 

Kā viss notika? Vai grāmatā aprakstītais ir patiesa liecība par reāliem, piedzīvotiem notikumiem, jeb tomēr tikai autora fantāzijas lidojums? Vēlme atstāt aiz sevis fiktīvas liecības vēsturei? Cerot, ka lasītāji šos tekstus uztvers kā reālus faktus? 

Dzīve un fakti

Kazanova sev bija piešķīris titulu “Ševaljers de Seingalts”.  Kad 1766. gadā, būdams Varšavā, viņu uz dueli bija izaicināja kāds īsts muižnieks, tad Džakomo to uztvēra kā viņa aristokrātiskās būtības akceptu un pats rūpējās par to, lai šis stāsts izplatītos visā Eiropā. Diemžēl PR nebija īsti veiksmīgs,  jo drosmīgo avantūristu sāka vajāt anonīmas vēstules, kas piestāja vietās, kurās viņš vēlāk apmetās. Nelāga slava tecēja pa priekšu un traucēja naratīva triumfam.  

Chevaliers de fortune (likteņa bruņinieki) bija 18. gadsimta beigu piedzīvojumu meklētāju apzīmējums. Šie ļaudis visbiežāk bija aristokrātu pēcteči. Viņu dzīve pēkšņi kļuva nedroša, naudas trūkuma dēļ. Tobrīd veidojās jauna drosmes izaicinājumu forma ar nosaukumu “bizness”, tāpēc šie jaunie cilvēki centās atrast neparastus ienākumu avotus: dibināja manufaktūras, organizēja loterijas vai nodarbojās ar alķīmiju kā mākslu. Muižniecības tituli tika viltoti un personas arī ar neskaidriem ienākumiem, bet grandiozām idejām, tolaik pēkšņi bija modē un kļuva populāri. Tie ceļoja no rezidences uz rezidenci, no vienas pils uz nākamo. Pārsteidzot un izklaidējot tos, kas tur “sēdēja uz vietas”. Kazanova pazina lielāko daļu no sava laika ietekmīgākajiem un populārākajiem cilvēkiem.  Arī pats bija viens no sava laika leģendām.

Nesen izdotajā Lotāra Millera grāmatā “Uguns pieraksts. Džakomo Kazanova un vecās Eiropas gals” (Die Feuerschrift. Giacomo Casanova und das Ende des alten Europa) aprakstīti un komentēti leģendārā Džakomo piedzīvojumi. Piemēram, Francijas karaļa uzdevumā viņš organizēja veiksmīgu loteriju, pēc tam Parīzē vadīja modernas fabrikas darbu, kurā nodarbojās ar zīda krāsošanu. Berlīnē viņam bija iespēja kļūt par augstskolas mācību spēku, taču šo šīs iespējās Kazanova esot atteicies. Kurzemē (tagad Latvijā) inspicējis dzelzs rūdas manufaktūras, bet Pēterburgā centies pārliecināt carieni Katrīnu II par pāriešanu uz Gregora kalendāru. Polijā viņš vispirms vēlējies kļūt par karaļa privāto sekretāru un pēc tam plānojis ražot un pārdot ziepes.

Kāds viņš īsti bija? Klasisks hameleons, kas pieskaņojas visiem apstākļiem un spēja tos izmantot savā labā. Viņa vēstules (daudzas no tām ir saglabājušās), projektu apraksti, esejas, politiski traktāti, īsi stāsti vai pat lugas liecina par unikālu spēju pielāgoties.  Ap 1764. gadu, kad viņš nokavēja kārtējā parāda atmaksu un bija spiests bēgt no Londonas, viņa “profesionālā mīlnieka” karjera beidzās. Nācās pārkvalificēties par piedzīvojumu meklētāju un ceļojošu mākslinieku.

Tobrīd Eiropas ass gāja caur Varšavu vai Prāgu. Aiz šīm pilsētām atradās Krievija, kas Kazanovam bija tikpat svarīga kā Venēcija, Parīze vai Vīne.  Garākais viņa ceļojums, kas sākās 1764. gada jūnijā. Tas turpinājās divus gadus un aizveda Kazanovu uz Poliju, Berlīni, Pēterburgu un Maskavu.

Francijas revolūcija un mīla

Franču revolūciju parasti uzskata par nozīmīgāko 18. gadsimta beigu politisko notikumu. Taču tikpat liktenīgas bija arī pārmaiņas Austrumeiropas politiskajā ģeogrāfijā: Prūsija un Krievija pārvērtās par lielvalstīm, bet Polija strauji nozuda no ietekmīgo lielvalstu kartes. Kazanova par šo tēmu uzrakstīja grāmatu “Polijas nemieru vēsture” (Istoria delle Turbulenze della Polonia) kas trīs sējumos tika izdota 1774. gadā. Tajā dokumentēta arī viņa intelektuālā sāncensība ar Voltēru un diskusijas ar carieni. 

Taču pats izcilākais Kazanovas literārais darbs ir viņa paša dzīvesstāsts “L’histoire de ma vie”, kas divos turpinājumos no 1789. līdz 1798. gadam izveidots franču valodā. Tas ir 3 700 lappušu garš manuskripts, kurā sīki aprakstīti erotiskās uzdzīves veidi. Oriģināls 1822. gadā nonāca izdevēja Frīdriha Arnolda Brockhaus īpašumā Leipcigā. Teksts vispirms tika publicēts vācu tulkojuma formā un tikai vēlāk pārtulkots atpakaļ franču valodu. 

Interesanti, ka šim literārajam darba ir daudz viltojumu. To skaitā: “pirātu kopijas”,  neparasti kopsavilkumi, jauni tulkojumi ar cita teksta izmantojumu, izlases, adaptācijas, pārrakstījumi. Pirmais pilnais un filoloģiski adekvātais  viņa tekstu izdevums parādījās tikai 1960. gadā franču valodā. 50 gadus vēlāk manuskriptu par 7 miljoniem eiro iegādājās Parīzes Nacionālā bibliotēka.

Par godu autora 300. dzimšanas dienai izdevniecība Éditions Pléiade tagad pārdod visu šo darbu vienkopus: trīs sējumus, iesietus ādā, ieskaitot detalizētus komentārus, kā arī bagātīgi ilustrētu albumu uz īpašas kvalitātes papīra. To grezno krāšņa lente un tas maksā  202 eiro.

1949. gadā šveiciešu-franču rakstnieks Blēzs Kendrārs nosauca Kasanovas memuārus par 19. gadsimta “īsto, vienīgo enciklopēdiju”. Viņam bija taisnība, ja epitets “patiess” var attiekties uz dzīvi, kāda tā patiešām bija un tika nodzīvota. 

Memuāri sniedz arī visaptverošu pārskatu par Eiropu pirms Franču revolūcijas. Tajos talantīgi aprakstīti cilvēki, viņu darbi un raksturi. Ietverta arī politiskā ģeogrāfija un aristokrātijas reģistrs literārā formā. Teksti satur savādas tehnikas detaļas. Piemēram, dažādu kariešu aprakstus. Sākot ar vienkāršām un vieglām karietēm un beidzot ar milzīgām un smagām, kurās iebūvētas pat gultas. Tekstos var sastapt ekonomikas apcerējumus, skaidrojumus par pasu sistēmu, vekseļu ekonomiju un personīgo sakaru (pazīšanās) nozīmi uz darījumiem. Pie kam, privātajās ainās Kazanova ir neparasti godīgs: neslēpj pazemojumus, stāsta par neveiksmēm, reizēm pat apsver pašnāvības mēģinājumus.

Vai Kazanova beidza savu dzīvi kā neveiksminieks? 

Nē, tā tas nebija. Dokumenti pierāda, ka Duhcovas pils nebija cietums un grāfs Valdšteins viņam nodrošināja maksimālas ērtības un pārticību līdz mūža beigām. Viņam bija droša mājvieta, iespējas regulāri pārvietoties ar karieti un zirgiem. Tāpēc Kazanova bieži ceļoja uz Drēzdeni, Veimāru un Berlīni. Piemēram, 1791. gadā viņš Prāgā piedalījās Bohēmijas karaļa kronēšanas svinībās. Kazanova arī mūža beigās nebija izkritis no aprites un saglabāja savu vietu Eiropas intelektuāļu sistēmā, kas grāmatu, laikrakstu un vēstuļu formā  aptvēra visu veco kontinentu.

Kūrortpilsētā Teplicē (netālu no Karlovi Variem) regulāri atpūtās aristokrāti, tur bieži viesojās viņu draugs Maksimiliāns Jozefs fon Lambergs, “Kosmopolīta dienasgrāmatas” (Mémorial d’un Mondain, 1776) autors. Valonijas princis Šarls Žozefs de Ligne, kas bija “salonu lauva” un izcils esejists, bieži uzturējās viņam kaimiņos. Viņš labprāt klausījās Kazanovas memuāru lasījumos un rūpējās, lai rakstīšana netiktu pamesta.

Tas nozīmē, ka Džakomo Kazanova, ir bijis vairāk veiksmīgs fantazētājs, rakstnieks un mazāk savu privāto piedzīvojumu atklājējs. Jā, viņš ir vairākas reizes sēdējis cietumā un bēdzis no ieslodzījuma. Taču ieslodzījuma iemesli nebija skandalozi mīlas romāni. Nē, viņu sodīja par ķecerīgu domāšanu un maģijas praktizēšanu. Taču literatūras vēsturē viņš iegājis kā “dižs pavedinātājs” un ”izcils mīlētājs”. Šo tēlu pats ir uzbūris ar fantāzijas palīdzību un piedāvā mums kā literatūru. Paldies par to.