Nepieklājīgs, rupjš vārds, kuru lieto, lai izteiktu neapmierinātību, aizskartu kāda cita cilvēka godu, pašcieņu? Vai brīvība, demokrātija un individuālisms vairs neskaitās cienījamas lietas? Tāds iespaids rodas noskatoties FB video sižetu ar pazīstamu operdziedātāju, kura ir sašutusi par to, ka citus cilvēkus vairs nevar izlamāt tā kā to ērti varēja praktizēt agrāk. Dusmīgs par to ir arī populārs teātra režisors, kurš bija pat gatavs gāzt varu valstī, lai atjaunotu veco kārtību un “tradicionālās ģimenes vērtībās”. 

Kas noticis? Brīvība, demokrātija, cieņa pret atšķirīgiem cilvēkiem un iecietība pret “citādību” ilgu laiku bija godājamas īpašības. Taču tagad tā vairs nav. Tāpēc, ka Krievija un Ķīna jau sen izmanto “liberālismu” kā ļaunuma, haosa un netikumības apzīmējumu sava režīma stiprināšanai. Tas ir apmelojums. Nekrietns pēc būtības un negodīgs pēc dabas. 

 Tā kā “liberālisms” no diktatūru puses tiek vērtēts kā aizliedzama lieta, tad automātiski tiek kompromitētas arī liberālisma sastāvdaļas:  brīvība, indivīda tiesības, citāduma respektēšana, sieviešu un bērnu tiesību ievērošana. Kritiķu un noliedzēju priekšgalā soļo Ķīna un Krievija, kas rietumu pasauli apsūdz dekadencē, imperiālismā un nevajadzīgu kultūras normu eksportā. Pie viena miskastē tiek iemests arī jēdziens “Rietumi”, kas tagad ir tieši tāds pats lamuvārds kā “liberālis”. 

Rietumi kā jēdziens ir dzimis Romas impērijas pasaules skatījumā – sadalot Eiropu austrumu un rietumu daļā. Kārlis Lielais jeb pirmais Svētās Romas imperators tika saukts arī par Rietumu imperatoru. Vēlāk “Rietumu” jēdziens tika lietots ģeogrāfiskā nozīmē, atsaucoties uz valstīm, kas sākotnēji piederēja Romas impērijas rietumu daļai. Vēlāk franču filozofs Ogists Komte definēja šo jēdzienu sociopolitiskā nozīmē. Viņš aprakstīja Rietumu pasauli kā demokrātisku, liberālu = tādu, kas ņem vērā un rēķinās ar katra indivīda vajadzībām un tiesībām. Pēc viņa domām tā bija republika, kas balstītos uz kopējām vērtībām un morāli atbalsta katra cilvēka tiesības. Krievija pēc viņa domām, nepiederēja pie rietumu civilizācijas. Tas nozīmē, ka Rietumi tika veidoti vēsturiski, lai definētu politisku, kultūras un morālu projektu, kas bija pretmets impērijām austrumos.

Taču šis pieņēmums neizslēdza diskusijas. Piemēram, Osvalda Špenglera distopisko tēzi, ka Rietumu pasaule virzās uz savu galīgo sabrukumu, jo esot sasniegusi savu pēdējo posmu un nākotnē tikšot aizstāta ar citām civilizācijām. Vēl citi runāja par Rietumu pasaules koloniālo imperiālismu un rasistiskajām hierarhijām. Taču izšķirošo cirtienu Rietumiem piedāvāja boļševiku nākšanu pie varas Krievijā. Tajā brīdī bija jau redzama robežlīnija starp Rietumiem un tirānisko diktatūru austrumos.

Brīdī, kad 1941. gadā nacistiskā Vācija iebruka Padomju Savienībā, pēkšņi sākās mīņāšanās. Despotiskā austrumu impērija Krievija kļuva par svarīgu  Rietumu sabiedroto cīņā pret Hitleru. Formāli Staļinu pieņēma demokrātu pulciņā. Pasaule bija mainījusies, taču tikai uz ļoti īsu laiku. Pēc tam sākās aukstais karš un austrumu – rietumu robežas jau varēja novērot kartē un Dzelzs priekškara realitātē. 

Rietumi kļuva par kultūras un politisku orientieri. Pēc Berlīnes mūra krišanas (1989. gadā) demokrātija uzvarēja austrumu despotu paverdzinātajā zonā. Viss sākās labi. Pat lieliski. Kāpēc vilciens apstājās?  

20. gadsimta beigās šķita, ka pasaule un sabiedrība pati virzās uz rietumu kārtību. Tā bija ticība cilvēktiesībām, demokrātijai, individuālajai brīvībai, vārda brīvībai un tirgus ekonomikai. Taču realitāte izrādījās citāda. Vairākas valstis attālinājās no Rietumu pasaules universālajām prasībām, izvizot indivīda tiesību vietā kolektīva jeb grupas intereses. Nostādot horizontālas sabiedrības vietā atkal vertikālo hierarhiju, kuru vada reliģiski vai politiski autoritārie līderi. Tātad – gani un avis.  

Protams, ka šo jauno kārtību iedibina konkrēti cilvēki. Diktatori, kuriem ir vārds un uzvārds. Putins pat izdomājis nosaukums pasaules jaunajiem “daudzpolārajiem” slāņiem. Ķīna, kas neatsacījās no diktatūras un vienpartijas sistēmas, mēģina pierādīt, ka ekonomikas attīstību var savienot ar cietuma sabiedrību. Tādā sabiedrībā nav prasību pēc cilvēktiesībām vai demokrātijas. Ja ekonomiskie motori griežas, tad nauda birst kā pa reni un nekādas cilvēktiesības vairs nav vajadzīgas.  

Kari Afganistānā, Irākā un satricinājumi Krievijā liecināja, ka demokrātija ir problemātisks eksporta produkts. Turklāt 2008. gada finanšu krīze rādīja, ka Rietumi ir tomēr ekonomiski nestabila zona. Internets norāva Holivudai dzīvesveida popularizēšana misiju un tagad katrs diktators ar naudu var piedāvāt tīmeklī savas filmas un savus sapņu projektus, kas apšauba Rietumu normas. Jā, šis process ir organizēts. Jā, tas nav spontāns. Taču, tas notiek. 

Pamazām arī vairākās Rietumu valstīs parādās spēcīgas kustības ar autoritārām tendencēm, kas apšauba priekšstatus par brīvību un demokrātiju. Pieaug neuzticība savai politiskajai sistēmai. Tieši to austrumu diktatoriem arī vajag. Totalitārisma ideju eksports notiek un turpinās. 

Arī mūsu virzienā. 

Vai viņi mūsu uzvarēs? 

Ilustrācija: Vatikāna apmeklētāji pie Rafaela gleznas; Stella Pictures/SvD.