Pašlaik dzīvojam muļķības zelta laikmetā. Muļķu loģika uzspiež karus, posta un grauj mūsu dzīvi. Tā tas ir. 

Kā no “viņiem” tikt vaļā? Kā muļķi atšķirt no pārējiem?  Kādi izskatās muļķi? Par to uzrakstītas vairākas grāmatas un publicēti arī lieli un dziļi pētījumi. Taču nekur nevar atrast labu, lakonisku definīciju. Dumjums nav tas pats kas neziņa. Cilvēks var būt izglītots, taču …dumjš. Tas nozīmē, ka muļķis nav saistīts ar IQ rādītājiem, bet gan ar to, kā (cik prasmīgi) rīkojas ar savām zināšanām un vai ir spējīgs neatkārtot agrāk pieļautās kļūdas. Vai spējīgs izmantot savas zināšanas produktīvi un izlobīt no idejām secinājumus.

Vēsturiski muļķība vienmēr pavadījusi cilvēci kara laikā un miera apstākļos. Neiztrūkstoši pastāvējusi arī  muļķības un varas simbioze, kas ir tikpat riskanta kā pusaudžu neapdomība un savu spēju pārvērtēšana. Atcerēsimies kā, piemēram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšā Donalds Tramps klaigāja, ka  globālas sasilšanas fakts esot meli un nosauca to „lielāko krāpšanu, kāda cilvēces vēsturē jebkad pastāvējusi”. Jā, viņš ir lielas valsts prezidents, bet nespēj vai negrib atšķirt patiesību no meliem. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ir fakti, kurus negribas akceptēt, to tie nav ērti. Ir lietas, ka kaitina un tāpēc visvieglāk noliegt, nevis analizēt un reaģēt. Ir problēmas, kas muļķim nav aptveramas, jo ir par “smagu” viņa analīzes spējām. 

Ir cilvēki, kas mēdz būt gudrāki un viņus visvieglāk iznīcināt – apmelojot. Muļķis nav čakls un slinkums pieprasa vieglākos ceļus un ērtākās atbildes. Muļķis pārkarst no domāšanas un uzsprāgst no pārmērīgi liela informācijas daudzuma. 

Domāju, ka mākslīgā intelekta apstākļos šī problēma vēl vairāk pastiprinās. Domāt ātri nenozīmē būt gudram. 

Šodien miljoniem cilvēku seko politiķiem, kas melo kā seski, apskauž populārus ļaudis un vēlas līdzinātie bagātu karaļnamu locekļiem. Tic mistikai un dejo kopā ar zvaigznēm televīzijā. Uzvedas stulbi un dzīvo muļķīgi. Tā tas ir. Par to nav pieņemts runāt. 

Esejā „The triumph of stupidity” (Stulbuma triumfs) Rasels 1933. gadā, rakstīja: „Tas, kas noticis Vācijā, ir ārkārtīgi nopietna problēma visai civilizētajai pasaulei. /…/ Sabiedrības brutālie un stulbie slāņi ir apvienojušies kopīgā cīņā pret pārējiem. Ko tagad darīsim?” Zinām kas notika pēc tam. Tāpēc varam prognozēt kas notiks ar mums  Trampa + Putina stulbuma ēnā. Ukrainas kara turpinājuma ēnā. 

Spēles laukums mainās, bet muļķība paliek. Britu žurnālists un rakstnieks Stjuarts Džefrīss jau mēģinājis savā grāmatā  “A short history of stupidity” (Polity) izsekot muļķībai vēsturiskas attīstības ceļos. Viņš atklājis, ka muļķība esot nestabila, neatkarīgi no tā, vai tā ir sena vai jauna, masu kustība vai individuāla kaprīze, austrumu vai rietumu zonā, digitāla vai analoga. Tā ir ļodzīga kā galerts, bet paliek dzīva pēc visām zemestrīcēm. Viņš apskata daudz piemēru, bet neredz iespēju izskaust stulbumu. Kā tādu. Tas ir nezūdošs: attīstās, mutē un turpina eksistēt visādās formās. Kā vīruss. 

Interesanti nesaudzīga ir viņa “piecu muļķu”: Ilona Muska, Donalda Trampa, Vladimira Putina, Nigela Farāža un Borisa Džonsona analīze. Muļķības kontekstā. Pēc autora domām: „Viņi visi grauj demokrātiju, padarot savus vēlētājus par savas privātās muļķības ieročiem”.

Teologs un pretošanās kustības dalībnieks Dītrihs Bonhēfers, kuru 1945. gadā nogalināja nacisti, rakstīja, ka „muļķība ir daudz bīstamāks ienaidnieks nekā ļaunums”. 

Inteliģence un muļķība var pastāvēt kopā. Komplektā un paralēli. Inteliģence bieži rada priekšnoteikumus situācijai, kas vēlāk kļūst bīstama un pat liktenīga gan cilvēkam pašam, gan sabiedrībai kopumā. Nez kāpēc atcerējos Ulmaņa vārdus par to, ka visiem jāpaliek savām vietās un nevajag pretoties krievu okupācijai. Toreiz, kad sākās Latvijas okupācija.  

Tātad, ko darīt tālāk? Man šķiet, ka vienīgais ceļš ir kritiskā domāšana. Muļķi (pa to ejot) uzreiz paklūp un apveļas. Roberta Musila darbā „Par stulbumu” –(to nolasīja Vīnē 1937. gadā) uzsvērts, ka eksistē indikācijas, kas uzreiz iezīmē muļķi. Tās ir: uzpūtība, augstprātība, pārgudrība un iedomība. Tās signalizē, ka attiecīgais cilvēks ir muļķis. Pretlīdzeklis jeb vakcīna pret to esot pieticība.

Tātad pirmā muļķa pazīme ir uzpūtība un iedomība. 

Jā, tā varētu būt. Piekrītu. Par klasiskajā retorikas kursā ir teikts, ka pieticība un kautrība grezno runātāju.  Donalds Tramps to zina, taču viņam slikti izdodas pieticība. Arī tad, kad viņš to mēģina notēlot televīzijas translācijas laikā. 

Viņam neizdodas, jo viņš ir muļķis. Diemžēl. 

Ilustrācija: pieci muļķi: Naidžels Farāžs, Vladimirs Putins, Donalds Tramps, Boriss Džonsons un Elons Masks. Foto: Tomass Kričs, Pāvels Bedņakovs, Evans Vuči, Kērstija Viglsvorta/AP