Speciāli TVNET

Ādolfs Hitlers līdz šim Rietumos bija politiska ļaunuma personificējums. Tagad viņam radies konkurents uz visļaunākā cilvēka titulu pasaulē. Tas ir – Vladimirs Putins. Otrais pasaules karš, kuru uzsāka Hitlers, panāca 50 miljonu cilvēku nāves un gigantisku dažādu tautu masveida iznīcināšanu ideoloģiskas apsēstības vārdā. Putins mēģina tagad izdarīt to pašu.

2023. gada 30. janvārī tika atzīmēti 90 gadi kopš nacistu nākšanas pie varas Vācijā. Hitlers ielauzās varas gaiteņos demokrātisku vēlēšanu rezultātā un šis fakts liek joprojām baidīties no tautas ievēlēta līdera. Nacisti uzvarēja 1932.gada vēlēšanās un tāpēc 1933.gada 30.janvārī Vācijas prezidents Hindenburgs piedāvāja ekstrēmistam Ādolfam Hitleram kanclera (premjerministra) amatu. 44 gadus vecais Hitlers bija ieguvis 37% vēlētāju balsu. Katrs trešais vācietis vēlējās redzēt viņu varas pozīcijās. Pēc prezidenta nāves Hitlers pievāca sev arī Vācijas prezidenta krēslu. Viņš nodēvēja sevi par vadoni (Führer) un Vāciju par Trešo Lielvācijas impēriju (Drittes Reich / Das Dritte Reich), kas kopā ar okupētajām teritorijām eksistēja laikā no 1933. – 1945.gadam. Interesanti, ka Hitlers varas pozīcijās pārtaisīja savu biogrāfiju, lai tā izskatītos patriotiska un daiļa. Tāpēc par viņu (pat pēc nāves 1945.gadā) joprojām cirkulē nepatiesas teikas un viltus pieņēmumi.

Līdzīgs ceļš pasaules politikā ir bijis Vladimiram Putinam, kurš arī tika nominēts šim postenim ar prezidenta Jeļcina dekrētu un tikai pēc tam ievēlēts amatā. Līdz ar pirmo savas varas dienu, viņš ir plānojis atjaunot Krievijas impēriju un tas nozīmēja atkarot atpakaļ „zaudētās“ (1990/1991) Padomju Savienības teritorijas. Dzimis Ļeņingradā un tur īstenojis savu sapni kļūt par VDK spiegu. Tātad – iemācījies karot, apkarot un prast manipulēt ar citiem, panākot savu (visos gadījumos) un izmantojot visnežēlīgākās metodes nosprausto mērķa sasniegšanai. Organizētas slepkavības ieskaitot. Nosaucis sevi par vadoni (vožģ) un savus vasaļus (tautu) par krievzemniekiem (rossijaņe) agrāko padomju cilvēku vai „krievu“ vietā. Jau 20 gadus gatavojot tos uzbrukuma (revanša) karam ar mākslas un propagandas mehānismu palīdzību. Tāpēc okupekļa sagraušana Pārdaugavā ir Putina kaujas instrumenta iznīcināšana. Tēlniecība iekļāvās viņa propagandas mašīnā kā svarīga un ideoloģiski motivējoša sastāvdaļa.

Nebūtu jābrīnās par to, ka Putinam ir izdevies sakūdīt krievus pret ukraiņiem. Pilnīgi bez loģiska iemesla. Tieši tāpat Putins kūda krievus pret latviešiem, igauņiem, poļiem vai zviedriem. Visi ir „rossijaņu“ pretinieki un „liberālie nešķīsteņi“, jo Krievijas robežas paredzēts paplašināt no Sahalīnas līdz Portugāles un Francijas Atlantijas piekrastei.

Kāpēc Hitleram viss izdevās?

Sarežģītie ekonomiskie apstākļi, ekonomiskās krīzes izraisītais trūkums radīja priekšnosacījumus masu nabadzībai. Tāpēc Hitlers sāka solīt skarbu izdarīšanos pret ienaidniekiem, piesolot darbu, maizi un „Vāciju pāri visam pasaulē“. Tauta pavilkās līdzi, nekritiski un egoistiski. Tieši tāpat kā krievi seko šodien Putinam. Vācu aristokrāti toreiz pārāk nesatraucās par Hitlera panākumiem. Francis fon Pāpens bija 100% pārliecināts, ka Hitleru būs iespējams kontrolēt un ierobežot. Viņu varēs samulsināt ar augsto kanclera amatu un tālākais būs politisko intrigu lieta. „Pelēkie kardināli“ visu nokārtošot tā kā vajag. Taču iecerētais neizdevās.

30.janvāra priekšpusdienā liels pūlis sapulcējās pie viesnīcas Kaiserhof Berlīnē, lai suminātu jauno kancleru. 12 gadu aģitācijas kampaņas noslēgušās ar uzvaru. Nacisti beidzot ir pie varas kloķiem Vācijā. Kā tobrīd jutās pārējie?

Hindenburgs necieta vulgāros nacistus. Viņam krita uz nerviem Hitlers, taču viņš grieza ceļu šim savādajam fanātiķim, kurš bija apsēsts ar pārcilvēku teoriju. Bija noslēdzies viņa revanšs. No Vīnes priekšpilsētas līdz Vācijas galvaspilsētas smalkākajiem troņiem.

Toreiz (1933.gadā) viņu neviens tā īsti „neņēma par pilnu“. Londonas laikraksts Daily Herald aprakstīja Ādolfu Hitleru kā „maza auguma, sīku un paresnu austrieti ar vārgulīgu rokasspiedienu, viltīgām acīm un Čārlija Čaplina ūsiņām“. Taču izsmiekls ātri aprāvās, redzot, kā tiek vajāti Vācijas ebreji. Kā nacisti (ar valsts varas aparāta palīdzību) apkaro un ar neslēptu baudu iznīcina savus politiskos pretiniekus. Tieši tāpat, kā to pēdējo dekāžu laikā Krievijā paveica Vladimirs Putins. Tieši tāds pats – maza auguma, paresns fanātiķis ar ūdeņainu, šaudīgu skatienu, taču bez Čaplina ūsām.

27.februārī jau dega parlamenta ēka Berlīnē un diktatora valsts apvērsums bija kļuvis par faktu. Tagad ikvienu varēja apcietināt bez iemesla. Piemēram, kāds berlīnietis Bernsteins tiek dauzīts ar pletni uz ielas 30 reizes par to, ka esot komunists un vēl 30 reizes „par to, ka arī ebrejs“. Vienā rāvienā Vācijā pēkšņi ir apturētas visa veida politiskās aktivitātes, izņemot nacismu. Teroru sāk slēpt aiz ekonomiskās augšupejas fasādes: būvējot autoceļus, dzīvokļus, slimnīcas. „Ja Hitlers būtu gājis bojā 1937.gadā, tad viņš būtu kļuvis par ievērojamu personu Vācijas vēsturē“, – rakstīja Juhans Tolands. Daudzi tobrīd domāja līdzīgi. Pazīstamā amerikāņu rakstniece Gertrūde Steina bija pārliecināta, ka Ādolfam Hitleram vajadzētu piešķirt Nobela miera prēmiju. Zviedru ceļotājs Svens Hedins bija sajūsmināts par Hitlera darba sparu. Par viņa„ neremdināmo aizrautību cīnīties par taisnību, par viņa politisko tālredzību un nesavtīgajām rūpēm par tautiešu labklājību“. Tikai 1939.gadā ārzemēs visi pārsteigumā zaudēja valodu. Bija sācies uzbrukums Polijai. Pavisam negaidīti. Hitlers iedarbināja posta procesu, kuram vēlāk visi meklēja attaisnojumu un skaidrojumus.

Septiņus gadus pēc kara beigām, vēsturnieks Alans Buloks rakstīja šādi: „ Tie, kuri sākumā uzskatīja, ka redz Hitleram cauri, tagad saprot, ka nebija pienācīgi novērtējuši šo vadoni un viņa kustību. Hitlera atklājums bija atklāsme, ka ir iespējams iegūt varu valstī un pēc tam pievākt visu valsti privāti sev – ar pakļautā valsts aparāta palīdzību“.

Tieši tāpat rīkojās arī 2000.gadā neuzkrītošais Vladimirs Putins, kurš 20 gadu laikā paguva sagatavot savus valsti trešajam pasaules karam. Hitlera ceļu pie varas ir atkārtojuši vadoņi Turcijā, Ungārijā un Polijā. Ar daļējiem panākumiem tas izdevās bijušajiem Brazīlijas un ASV vadītājiem. Taču spēcīgākais Hitlera karjeras kopētājs ir tieši Putins.

Vai vēsture atkārtojas?

„Nē, neatkārtojas, “, – uzskata zviedru vēsturnieks Klāss Omarks. „Politiskā vēsture nekad neatkārtojas. Tas, ka konservatīvie politiķi Vācijā neuztvēra Hitleru nopietni un bija pārliecināti, ka spēs un pratīs viņu kontrolēt un ierobežot, bija liela pārrēķināšanās. Kaut ko analogu nevaru nosaukt pasaules vēsturē“.

Man šķiet, ka līdzīgu kļūdu pieļāva arī Boriss Jeļcins, piešķirot nepazīstamajam, nenozīmīgajam, tautas neievelētajam Vladimiram Putinam Krievijas prezidenta amatu. Posts sākās tieši šajā brīdī, kad viņu pielaida pie varas “pa blatu“. Tieši tāpat kā Guntis Ulmanis izvēlējās Andri Šķēli un iesēdināja viņu amatā pašrocīgi. Iespējams, ka abi prezidenti gribēja labu, taču arī vislabākie nodomi var nobruģēt ceļu uz elli.

Hitlers nāca pie varas Vācijā vienlaicīgi ar prezidentu Rūzveltu ASV. Pirmais uzskatīja, ka problēmas radījuši ebreji, kurus vajag iznīcināt, otrais rīkojās pretēji – apkaroja depresiju ar radikālām reformām.

Karš ieviesa korekcijas šajos projektos. Kara situācija paaugstināja nodokļus, pieprasīja neizglītotu darba spēku un vienoja nācijas. Demokrāti nonāca pie slēdziena, ka ekstrēmisma pretpols ir stabilitāte, sociālās un ekonomiskās garantijas. Konrāds Adenauers 1957.gadā solīja, ka iztiks bez reformām un eksperimentiem. Viss būs labi arī bez panikas un streikiem. Britu premjers Harols Makmilans 1957.gadā nonāca pie atziņas: ”You’ve never had it so good”.

Pēckara situācijā pamazām izplēnēja konflikts starp kapitālismu un sociālismu. Tā vietā nostājās demokrātijas un diktatūras antagonisms.

Ja 1940.gadā Hitlera vadībā demokrātija bija nospiesta uz ceļiem, tad atgūšanās notika tikai pēc kara.

Taču mani joprojām satrauc fakts, ka katrs trešais vācietis 1933.gadā tomēr balsoja par Hitleru un šogad trīs ceturtdaļas krievu ir gatavi atbalstīt Putina karu Ukrainā. Gan pirmajā, gan otrajā gadījumā šāda izvēle ir posta sākums. Diktatūras apstākļos sarodas liels skaits vietējo „cariņu“, kas aiz patriotisma izkārtnēm izlaupa valsts mantu un soda visus, kas šādu korupciju ir pamanījuši. Vienīgie ieguvēji diktatūras apstākļos ir kriminālnoziedznieki. Viņus parasti izmanto kā varas sviru. Tā darīja Hitlers, analogi rīkojas arī Putins.

Šodien mēs vairs neatkārtojam 1939.gada problēmas. Neatļaujam Putinam sagraut Ukrainu tieši tāpat kā kara sākumā Hitlers sagrāva Čehoslovākiju (1938). Tāpēc, ka šādi apsēsti varmākas neapstājas pie pirmā upura. Viņiem vajag nākamo, nākamo un vēl nākamo. Neveiksmju apstākļos Putins sola izmantot masu iznīcināšanas ieročus un tieši to pašu būtu darījis Hitlers, ja viņam tie būtu bijuši. Vai mums izdosies atkārtot 1945.gada pavasari šajā karā un piespiest Putinu atzīt savu kapitulāciju?

Grūti paredzēt, kā tieši viss notiks tālāk.

Taču ir vēl arī cita paralēle. Vācu tautā 1933.gadā gruzdēja antisemītisms un militārisms. Tā patiešām bija. Taču bez Hitlera eskalācijas, šie nelāgie dzinuļi būtu apdzisuši paši no sevis. Hitlers tos pamanīja un „uzskrūvēja“ līdz absurdam, tieši tāpat kā to pašlaik dara Putins ar krieviem. Piedēvējot viņiem „ceļa atbrīvotājā“ nimbu, lai gan visi „rossijāņi“, kas karo Ukrainā, ir iebrucēji, okupanti un masu slepkavas.

Hileram patika nogalināt cilvēkus, lai gan viņš nekad neapmeklēja koncentrācijas nometnes. Slepkavošanu viņš lietišķi uzticēja saviem kolēģiem – aizrautīgiem bendēm. Putins rīkojas līdzīgi un visos gadījumos ir izvēlējies īpaši nežēlīgus paņēmienus savu pretinieku novākšanai un publiskās domas manipulēšanai: uzspridzinātā daudzdzīvokļu ēka Maskavā, karš Čečenijā, Annas Poļitkovskas noslepkavošana, bijušo čekistu indēšanā Lielbritānijā un Navaļnija mocīšana cietumā un tagad mērķtiecīgi uzbrukumi civilpersonām un infrastruktūrai Ukrainā. Taču viņš prot arī izmantot naudu, lai sagrautu savus pretiniekus. Panamas dokumenti pierādīja, kā tiek izplatīta krievu ideoloģija ietekme pasaulē ar naudas instrumentu. „ ASV vairs nespēj tikt galā ar šo krievu spiedienu un svaru kausi arī šajā jomā pamazām nosveras Krievijai par labu“- konstatēja ”John Doe”, kas bija gatavs anonīmi liecināt medijiem par naudas patiesajiem īpašniekiem Krievijā (Der Spiegel). Izrādās, ka ar čellista un Putina drauga Sergeja Roldugina palīdzību tiek sūknētas gigantiskas naudas summas rietumos, lai finansētu savu karu Ukrainā.

Domāju, ka ir pienācis laiks rīkoties arī šajā virzienā. Lielbritānija ir ķērusies pie krievu oligarha Romana Abramoviča 2,3 miljardiem sterliņu mārciņu, kuras viņš ieguva pēc Chelsea pārdošanas, aresta. Nauda tiks novirzīta fondam, kas palīdz Ukrainas karā cietušajiem. Šī iniciatīva vēl jāakceptē ES, jo Abramovičs ir sankciju sarakstā. Fondu vada Maiks Penrouzs, kas agrāk vadīja britu UNICEF. (The Telegraph).

Vai Latvijai nevajadzētu rīkoties līdzīgi ar šeit esošo krievu oligarhu naudu un 41 īpašumu? Pēc Valsts Zemes dienesta (VZD) datiem šo nekustāmo īpašumu kadastrālā vērtība ir 27,5 miljoni eiro. Tie pieder: kara noziedzniekam Vladimiram Putinam, uzņēmējam Pjotram Avenam, baņķierim Mihailam Frīdmanam, krievu hokeja federācijas prezidentam Vladislavam Tretjakam, autosportistam Ņikitam Mazepinam un citiem.

Vai nevajadzētu sākt šāda ļaunuma likvidēšanu arī Latvijā?