Speciāli TVNET

Neesot ļaunuma bez labuma. Tā mēdz teikt. Mēris un citas viduslaiku epidēmijas uzvedušās līdzīgi. Tās nesušas sev līdzi postu un nāvi, taču vienlaikus mazinājušās sociālo spriedzi sabiedrībā. Apokalipses četri balsti: karš, bads, dabas katastrofas un mēris esot jāuzlūko vērīgāk, nekās tas darīts līdz šim. Tā uzskata Valters Šeidels savā pretrunīgajā grāmatā „Lielais nolīdzinātājs/līmeņotājs“ (“The Great Leveler”, 2018), izvirzot versiju idejai par to, ka šādi lieli posti un nelaimes esot vienīgā iespēja kā piespiest cilvēci izvairīties no nevienlīdzības. Pēc Šeidela domām, nevienlīdzība cilvēku vidū pieaug tieši miera un pārticības apstākļos.  Smagos kara brīžos, asiņainās revolūcijās un dabas katastrofu apstākļos cilvēki kļūs vienlīdzīgāki un viņu uzkrātās bagātības pazūd kā sviests uz karstas pannas. Kopējā nelaime iznīcina iekrājumus. Tā bija līdz šim. Covid-19 šo loģisko likumu neapstiprināja, jo pēdējās pandēmijas apstākļos bagātie kļuva vēl turīgāki un maznodrošinātie vēl trūcīgāki.  Tie, kas tiecas pēc iespējami vienlīdzīgākas sabiedrības, ir spiesti izlemt kādus līdzekļus viņi ir gatavi izmantot, lai savu mērķi sasniegtu. Smagas un nāvējošas epidēmijas ir bīstamākas cilvēku sabiedrībai, nekā kari vai dabas katastrofas, kas sagrauj infrastruktūru. Epidēmija nopļauj cilvēkus, bet pārējais „paliek uz vietas“. Tad kā padarīt sabiedrību līdzsvarotu?

Mēris vai holēra?

Savā lieliskajā darbā „Pasauli, ko radīja mēris: melnā nāve un Eiropas uzplaukums” (The world the plague made: The Black Death and the rise of Europe”, Princeton University Press) Oksfordas profesors Džeimss Beličs analizē ne tikai to ko mēris cilvēkiem nodarīja, bet arī kādas iespējas tas cilvēcei nodrošināja. Šīs ir kārtējais pienesums „masu posta“ procesu žanram, kuru līdz šim attīstījuši vairāki autori, ieskaitot Viljama Maknīla  1976.gada “Mēru posts un cilvēki“ un  Kaila Hārpera „Ciešanas uz zemes“. Šāda tipa grāmatās tiek runāts nevis par karavadoņiem vai politiķiem, kuru rīcība būtiski ietekmējusi cilvēces attīstības gaitu, bet gan par baktērijām, vīrusiem, blusām, utīm, odiem un blaktīm, kas panāca smagas cilvēku ciešanas un postu. Nāvi ieskaitot. Tas pats mēris plosījās vecajā kontinentā gadu simtiem, trīsdesmit reizes atkārtojot epidēmijas. 

Melnā nāve ir mēris. Tas atkārtojās, nogalinot cilvēkus kopš 14.gadsimta, regulāri. Iespējams, ka arī agrāk, tikai par to mums ir maz liecību. Tas esot atnācis uz Eiropu no Ķīnas. Tā izplatītājas bija blusas, kuras pārnēsāja baktēriju yersinia pestis. Tās jutās lieliski žurku kažokos un šie grauzēji arī piegādāja smago slimību eiropiešiem. Kopā ar mongoļu karavānām, kas pārvietojās pa „Zīda ceļu“ uz ziemeļiem.  Ieradās kopā ar kuģiem un to kravām no Melnās jūras, jo žurkas ir izturīgi radījumi. Džeimsam Beličam šķiet, ka mēris bija visefektīvākais līdzeklis kā „pārbaudīt cilvēci“, jo uzkrātās bagātības nekur nepazūd. Tās mēdz pārņemt dzīvi palikušie.

Par statistiku varam strīdēties, stabilu un konkrētu datu (saistībā ar mirušo skaitu) viduslaikos mums nav. Vieni avoti ziņo, ka mēris nogalināja 30% eiropiešu, citiem šķiet, ka vismaz 50%. Taču nav izslēgts, ka mirušo skaits ir bijis daudz lielāks. Šādā situācijā liekas nepieklājīgi runāt arī par slimības „labajā blaknēm“. Pēc masu nāves, atstātā manta bija palīkusī neskārta. Tagad to varēja savā starpā sadalīt mazāk cilvēku skaits, nekā iepriekš. Parastie cilvēki (zemākas kārtas) bija galvenie ieguvēji. Pēkšņi nepietika darbaspēka un darba ņēmēji varēja sākt diktēt noteikumus darba devējiem.  

Grāmatu un briļļu laiks

14.gadsimts ieradās ar pārticību un intelektuālu sabiedrības uzplaukumu. Tam sekoja lasīt un rakstīt pratēju skaita pieaugums (Anglijā +10%), tika būvētas baznīcas, klosteri un sholastiķi sāka noteikt toni arī vecajā kontinentā. Tieši tobrīd tiek izgudrotas acenes. Tās atklāja Itālijā jau ap 1200.gadu, bet sāka plaši izmantot tieši pēc epidēmiju beigām. 15.gadsimtā briļļu eksports no Barselonas, Venēcijas un Florences jau bija sasniedzis augstu vilni. Tas nozīmēja atvieglotu darba situācija intelektuālā darba veicējiem, amatniekiem un visiem pārējiem, kuru darbs pieprasīja precizitāti. Eiropa kļuva produktīvāka. Radās ekskluzīvas un neparasti smalkas preces un sabiedrības slāņi, kas tās vēlējās iegādāties un izmantot. 

Iespējams, ka tieši šī tiekšanās pēc neparasti izsmalcinātā, kļuva par vienu no eiropiešu imperiālisma un koloniālisma dzinuļiem. Pēkšņi bija vajadzīgs zīds, garšvielas, cukurs no tālām un svešām zemēm. Citas valstis ārpus Eiropas arī mēģināja nodarboties ar ko līdzīgu, bet bez redzamiem panākumiem. Ķīniešu admirālis Zengs Hē organizēja savas ekspedīcijas uz Āfriku, bet visai drīz ķeizars viņu atsauca atpakaļ mājās. Portugāle, pārdesmit gadus vēlāk izlēma sūtīt Kolumbu uz jauno pasauli un šim nolūkam noderēja Spānijas atbalsts.  Beličs raksta arī par šīm tēmām. Jo valstis konkurēja savā starpā ne tikai ar iekarotajām kolonijām, bet arī par labāko atklājumu zinātnē vai sasniegumu mākslā. Ja mākslinieku vai izgudrotāju neatzina dzimtenē, tad viņš vārēja doties meklēt laimi svešumā. Ķīnā nekas tamlīdzīgs nebija iespējams. Tāpēc austrumu despotijas lielā mērā traucēja šo valstu intelektuālo progresu.

Līdz nākošajai epidēmijai, bagātie jau bija paguvuši saraust sev mantību un trūcīgie atkal zaudējuši pārticību. 

1400.gadā eiropiešiem piederēja 5% planētas zemes, 1800.gadā 30% bet jau gadsimta beigās 80%. Beličam šķiet, ka par šo progresu jāpateicas epidēmiju postam, kas radīja priekšnoteikumus ekonomiskajai attīstībai, industriālajam revolūcijām un konkurencei valstu starpā. Viņam šķiet, ka pandēmijas bija izšķirošas Eiropas attīstībā, jo tās neietekmēja tik pat postoši Indiju vai Ķīnu. Tāpēc viņa atbilde uz jautājumu: „Kāpēc tieši Eiropa izvirzījās līderpozīcijas?“ ir ļoti vienkārša – yersinia pestis.     

Manuprāt Beličs savos izskaidrojumos nav konsekvents. Protams, ka eiropiešu hegemonijas vienīgais izskaidrojums nav tikai mēris vai epidēmijas. Ir arī citi apstākļi. Taču viņa loģikas īpatnība ir tā, ka viņš šīm postošajam slimībām piešķir tik lielu nozīmi Eiropas valstu vēsturē. Nepievēršot uzmanību tam, ka Rietumeiropas ekonomisko panākumu pamatā bija arī vergu tirdzniecība un ekspluatācija. Bez šī ekspluatācijas nefunkcionētu sudraba raktuves un cukura plantācijas. Bez šādas ekspluatācijas formas nebūtu bijusi iespējama gigantiskā peļņa, kuru vēlāk izmantoja kara mašīna, baznīca un izglītības sistēma. Godīgi sakot, eiropieši nebija vienīgie, kas izmantoja vergus. To darīja arī arābi, osmaņi, mongoļi un afrikāņi.  

Savādie secinājumi

Beliča grāmata satur daudz pretrunu, taču to ir vērts izlasīt kaut vai tikai tāpēc, ka tā dod vielu pārdomām. Viņš piedāvā ļoti savādus priekšlikumus, kas it kā izskaidro kāpēc tieši pie mums mēris plosījās visbriesmīgāk. Kāpēc vienā valstī tas nodarīja mazāk ļaunuma? Taču citā – daudz posta? Piemēram Nīderlandē cilvēki no epidēmijām cieta mazāk. Taču citās zemēs posta bija vairāk. Pēc viņa domām to varot izskaidrot ar māju konstrukciju. Žurkām patīkot koka ēkas, bet holandieši esot būvējuši akmens ēkas.  Biežie plūdi arī paglābuši Nīderlandi, jo plūdu apstākļos noslīkušas arī žurkas, ka pārnēsāja slimības izraisītājus. Pēc plūdu peldes, kažoki žurkām atkal bijuši tīri un slimība tālāk neesot izplatīta. 

Tātad ir Beliča savādās versijas par šo tēmu. Taču viena viņa atziņa ir interesanta – nav posta bez labuma. Tā tas arī ir. 

Nežēlīgo baktēriju (Yersinia pestis) tikai 1894.gadā atklāja Aleksandrs Jersins un Kitasato Šibasaburo. Baktērija uzbrūk limfmezgliem un izraisa asiņainas brūces. Rada asins saindēšanos iekšējos orgānos, galvenokārt plaušās un šādā situācijā veselais var inficēties no slima cilvēka.  Mēris ir viena no postošākajām slimībām cilvēces vēsturē, kuru tagad var ārstēt ar antibiotikām.  

Vai kas tamlīdzīgs mums draud arī nākotnē?

Daļa pētnieku uzskata, ka līdzīgu postu var izraisīt klimata pārmaiņas. Globālā sasilšana var radīt priekšnoteikumus jauniem postošu slimību uzliesmojumiem. Jau tagad būtu jārēķinās, ka zikas vīruss, tropu un cikunguņjas drudzis var ierasties arī pie mums klimata sasilšanas rezultātā. Var palielināties arī ērču pārnēsāto slimību apjomi. Norvēģu biologs Boris Šmits 2015.gadā publicēja sava pētījuma rezultātus (roceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America), kuros ir pierādīta saistība ar klimata pārmaiņām Āzijas centrālajā daļā un mēra epidēmijām Eiropā no 14. – 18.gadsimtam. 

Pašlaik pastāv bažas, ka malārija varētu izplatīties daudz plašākā diapazonā, nekās tas novērots līdz šim. 19.gadsimtā tā tika konstatēta arī Ziemeļeiropā. 

Atliek atgriezties pie Baliča grāmatas, lai pārdomātu viņa galveno tēzi par to, ka cilvēki kļūstot līdztiesīgāki tikai ārējas nelaimes uzbrukuma rezultātā. 

Iespējams, ka tā arī ir.