Jēdziens „lielkrievu šovinisms“/bеликорусский шовинизм ir pieņēmums jeb ideoloģija par to, ka krievu nācija ir pārāka par citām iedzīvotāju grupām un var ieņemt dominējošu stāvokli sabiedrībā. Noteikt visu pār nekrieviem. Krievu valoda šādā situācijā kļūst par kolonizācijas instrumentu un uz šādas ideoloģijas bāzes tika izveidots monstrs jeb tautu cietums – Padomju Savienība. Cara impērijā, kas vienmēr uzskatījušas par pienākumu Krievijas teritoriju paplašināšanu uz kaimiņvalstu rēķina, tika iesākta  šī šovinisma forma nacionālo mazākumtautību apspiešanā. Neatļāva nekrievu bērniem skolās runāt dzimtajā valodā, sodīja par sazināšanos latviski, oficiālā komunikācija norisinājās tikai krieviski un cilvēkiem bija jāsaprot, ka „būt par krievu“ ir labāk nekā būt par igauni, latvieti, vai, piemēram, somu.  Boļševiki turpināja cara rusifikācijas līniju un visbeidzot Krievijas prezidents Vladimirs Putins (2004.gada 18. jūnijā Eirāzijas integrācijas konferencē) attīstīja šo ideju tālāk, nosaucot lielkrievu šovinismu par „vienkāršu nacionālismu“, kas veido krievu patriota – indivīda ambīcijas un nosaka viņa politisku lēmumu pieņemšanu.  Proti: „Krievija pāri visam“ un „krieviskais ir vislabākais, kas jāakceptē pārējiem“. Sākot ar 2014.gadu Putina vadībā Krievija atsāka praktisko kaimiņvalstu teritoriju iekarošanu zem cara karoga ar PSRS himnu fonā. Vecajam kontinentam nākotnē būtu jāpārvēršas par globālu Lielkrieviju un visiem eiropiešiem jāpārkausējas par krieviem. Krievu teritorijas mērķis jau nosprausts no Beļģijas līdz Phenjanai un tautība mums visiem arī tikusi definēta kā „krievzemnieks“.  

Pirmie dosies karā ieroči. Tiem sekos „maigā vara“ jeb process, kuru tautas valodā to sauc par „pārkrievošanu“ jeb rusifikāciju un tā paredzēta kaimiņtautu pārtaisīšanai par krieviem. Mēģinot panākt šo Krievijas „nacionālo nomaļu“ identitātes anulēšanu ne tikai ar ieročiem, bet arī aizstājot vietējo valodu un kultūru ar krievu valodu un krieviskajām kultūras vērtībām. Kā to dara? Vai pietiek ar stāstiem, ka krievu kultūra un māksla ir pārākas? Ka krievu valoda ir visbagātākā valoda un Krievija neizsmeļamu krājumu valsts? Nē, nepietiek. 

Maskava to paveic ar ļoti dažādiem līdzekļiem: valdzinot, pārliecinot, piespiežot, pierunājot un visbeidzot – radot apstākļus, ka citādi tālāk dzīvot vairs nav iespējams. Apzinātu un labprātīgu krievu valodas un kultūras pieņemšanu un lielkrievu šovinisma akceptu sauc par pārkrievošanos. Ja tas ir noticis, tad infekcija pārņem visu valsts „ķermeni“ un atpakaļceļa vairs nav. Mankurti (varas pozīcijās) Rīgā turpina Kremļa programmēto rusifikācijas līniju un vainīga vairs nav „nenotikusī lustrācija“ vai „čekistu nepietiekama patriekšana“, bet gan neapzinātās rusifikācijas metastāzes latviešu sabiedrības domāšanā kopumā. 

Tāda ir kolektīvā tendence. To nevar nepamanīt.

Pagājuši 30 gadi kopš PSRS sabrukšanas, bet no rusifikācijas mantojuma daudzos sabiedrības slāņos netiekam vaļā.  Vai ir mērīts, cik dziļi pārkrievošanās sakņojas šodienas Latvijas cilvēku domāšanā? Ukrainas kara apstākļos? Šodien? Domāju, ka šādas diagnozes mums nav. 

Empātija pret kolonizētāju?

Valsts valodas prasmes pārbaudes Krievijas pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas ar uzturēšanās atļaujām un daļa no viņiem ir iegādājušies nekustāmos īpašumus Latvijā, ir aktuālais strīdus ābols šoruden. Viena daļa Latvijas publisko viedokļu noteicēju medijos (televīzijā) kritizē prasību par nepieciešamo eksāmenu latviešu valodas prasmei. Krievu imigranti esot „par veciem“, lai apgūtu valodu un „par slimiem“, lai kaut ko iemācītos. Šāda prakse esot nepiedodams cilvēktiesību pārkāpums. Viņi ir sašutuši un pieprasa neiespējamās prasības atcelt.

Ietekmīgi vietējie propagandas pētnieki Rīgā pauž neizpratni par to, kā „praktiski“ realizēs šo krievu “izsūtīšanu” no Latvijas, ja imigranti šādu eksāmenu nenokārtos. Esot pieņemti likumi, kurus neesot iespējams izpildīt. 

Vislabākais, kas propagandai ir nepieciešams, ir nervozitāte. Izskatās, ka šoruden Kremlim šajā virzienā atkal ir izdevies panākt savu. Trauksme ieradusies Rīgā uz palikšanu un latviešu TV kadrā paukojas vienīgi patētiski jautājumi, nevis konstruktīvas vai filozofiskas atbildes. Ja agrāk kauju par krievu valodas statusu sadzīvē un skolā Rīgas vai Liepājas ielās uzņēmās vairāk vai mazāk Kremļa uzpirkti demonstranti, tad tagad aina ir cita. Tagad to dara latviešu publicisti un intelektuāļi paši. It kā cilvēktiesību vārdā. 

Kādā veidā tas notiek?

Būt sašutušam Latvijā ir modē. Proti: „sašutis cilvēks“  = „novests cilvēks“ =„izmisis cilvēks“. Tātad – pauž patiesību. Tauta notic sašutušajam, jo izskatās, ka tam „sirds ir pilna“ un tāpēc argumentus vai pierādījumus viņa apgalvojumiem vispār nevajag. Vēl labāk, ja savam sašutumam var pievienot rūpes par kāda cita cilvēka slimību, jo tad vēstījums uzreiz izskatās iznīcinoši atmaskojošs un ticams. Tā tas noticis arī šajā gadījumā, kad latviešu žurnālisti uzņemas vecu un slimu Daugavpils imigrantu aizstāvību cīņā pret valodas eksāmenu. 

Vai man arī šķiet, ka šāda prakse ir laba un likums pareizs? 

Nē, man tā neliekas. Konkrētā „valodas prasmes pārbaude KF pilsoņiem“ ir formāla un nokavēta antirusifikācijas akcija, kas ieradusies „uz perona“ brīdī, kad vilciens jau aizbraucis. Taču man nav žēl krievu nekustamā īpašuma pircējus Latvijā, kas labticīgi esot iegādājušies mitekļus Klusajā centrā Rīgā vai Līgo ielā Berģos, nenojaušot, ka tāpēc viņiem būtu jāmācās vietējā valoda. Jādzīvo vietējā vidē un jāsaprot vietējie mediji un kaimiņu domas. 

Kāpēc mēs pēkšņi izvirzām tik augstas prasības tieši Putina krieviem? Vai citur nav jāsaskaras ar līdzīgām, impēriskās uzvedības sekām?
Jā, ir jāsaskaras. Koloniālo lielvalstu cilvēki turpina pirkt nekustamos īpašumus gan bijušajā kolonijās, gan arī citās „lētajās un siltajās“ zemēs.  Arī tur visi nav gatavi mācīties vietējo valodu  tikai tāpēc, ka iegādāts dzīvoklis vai namiņš vasaras mēnešiem pie okeāna vai jūras. Tur, kur dzīvot ir lētāk, siltāk vai ērtāk. Tā tas notiek ar zviedriem vai somiem Spānijas Rivjērā, norvēģiem vai vāciešiem Taizemē, vai ar britiem un itāļiem Grieķijas salās. Viņi tur dzīvo savās grupās, pašizolējās un sarunājas ar vietējiem tikai un vienīgi angļu valodā. Apmeklē savas baznīcas, savējos svētkus un sarunājas tikai „savās valodās“. Tā tas bija līdz šim. Nav izslēgts, ka šāda uzvedības morāle pamazām izzūd. Var gadīties, ka vēlāk un nākotnē būs citādi, jo vietējiem nepatīk intravertie ārzemnieki. Tie paši, kas līdz šim bijuši tik nepieciešami biznesam jeb nekustāmo īpašumu pārdevējiem, bet traucē kaimiņiem.  

Piemēram, Dānijā likumi ierobežo pārdot vasarnīcas ārzemniekiem.  Noteikums funkcionē kopš 1959.gada un mērķēts uz Vācijas ietekmes ierobežojumiem Dānijas tirgū. Tas, ko vācieši nevarēja izdarīt ar tankiem, to viņi mēģināšot izdarīt ar naudu. Tāpēc dāņiem šāds ierobežojums tieši ārzemniekiem. Zviedri neslēpj savu skaudību un nepatiku pret šādiem Kopenhāgenas noteikumiem, taču tai pašā laikā saprot, ka zeme un vide nav tikai nekustamo īpašumu kopums, kurus var brangi tirgot ārzemniekam. Tādam, kurš nevēlas iekļauties vietējā vidē. Vai noteicošais šķērslis ir valoda, kurā ārzemju pircējs runā? Nē. Noteicošais ir cilvēka konteksts ar vidi. Ko šie „pircēji“ sēj ap sevi un kādas sekas izraisa. Visi zinām Latvijas rietumkrasta miestiņus, kas ir ļaužu pārpilni vasarās, bet izmiruši ziemās.  Vai nebūtu jāizbeidz tur „rīdzinieku terors“, kuri izpērk un apbūvē tikai vasarai. Uzskrūvējot cenas un padarot tās nepaceļamas vietējo iedzīvotāju pirktspējai?

Vai šie apstākļi ir būtiski tiem, kas savā ikdienā dzīvo līdzās ienācējam ārzemniekam? Jā, ir. Vai visi nekustāmo īpašumu pircēji ignorē vietējo valodu? Nē, visi tādi nav. Viena daļa no tiem iet kursos un mācās spāņu, itāliešu, bulgāru, turku vai portugāļu valodas. Vēlas un spēj respektēt vidi, kurā dzīvo. Tai pat laikā šķiet neiespējami, ka ārzemnieks, pārceļoties uz bijušajām, dominantajām impērijām (Lielbritāniju, Vāciju, Krieviju, Zviedriju vai Franciju) izvēlētos nemācīties vietējo valodu. Iztiekot tikai ar savējo „Nē“- jūs teiksiet,„ tas nav iespējams“.  Bijušo kolonizatoru valodu ignorēšana nav iespējama pat šodien. Nevis tāpēc, ka to noteiktu kāds likums, bet gan etnopsiholoģiska diktāta dēļ.

Impēriju brucināšana

Krievija nav vienīgā impērija, kas drūp kopā un ir kļuvusi daudz mazāka nekā bija agrāk. 1920.gadā Džordžs V pārvaldīja 35,5 miljonus kvadrātkilometrus teritorijas. Tātad – ¼ no zemes teritorijas. Tātad – pirms 100 gadiem impēriju sadrupšana bija jau sākusies un iekarotās valstis plūda projām no saviem kolonizētājiem. Pa straumi. Ejot savu ceļu. 

Pirmā no Londonas ietekmes slīdēja ārā Īrija, pēc tam aizšļūca projām Austrālija, Kanāda, Dienvidāfrika, Palestīna, Irāka un Jordānija. Visbeidzot arī Indija. Kas vairs britiem palicis pāri? Apzīmējums British Overseas Territories šodien ietver Antarktīdu un valstis, kas faktiski pārvalda pašas sevi un tikai formāli ir saistītas ar Lielbritāniju. Trīs no tām – Bermudu salas, Gibraltārs un Folklenda salas ir balsojušas par to, ka vēlas palikt britu pārvaldībā. 

Kā tas iespējams, ka briti nesāk līdzīgu „savu teritoriju“ atkarošanas kauju kā Putins? Galu galā arī viņu impērija sarukusi līdz nepazīšanai. Jā, impērijas pazūd, bet tās glābt nav jēgas. Tāpēc, ka šādi rīkoties nav nedz gudri, nedz taisnīgi, nedz arī izdevīgi. 

Impērijas tika dibinātas provinču izlaupīšanai, koloniju pakļaušanai. Vergu, preču zagšanai, tirgošanai un tālākpārdošanai. Šāds bizness nodrošināja brangus ieņēmumus un padarīja dažas lielvalstis ļoti bagātas uz īsu brīdi. 17.gs. Eiropas lielākās valstis un ASV veidoja ¾ tirdzniecības apgrozījuma pasaulē un kontrolēja 95% no kapitāla plūsmas. Tātad, koloniālisms un verdzība bija galvenie impēriskās domāšanas dzinuļi, taču šāds projekts nebija lēts. Lai uzturētu impēriju ar visām elites priekšrocībām, bija nepieciešams smags nodokļu slogs pašu valstī. Parastie iedzīvotāji nekādu pārticību šajos apstākļos nepiedzīvoja. Ja briti būtu likvidējuši savu impēriju jau 1840.gadā, tad nodokļi būtu bijuši mazāki par 25% un valsts būtu straujāk attīstījusies (elektrība, automašīnas, patēriņa preces). Tas nozīmē, ka izmaksas impērijas uzturēšanai, faktiski likvidēja priekšnosacījumus sabiedrības modernizēšanai un attīstībai. Līdzīgs pētījums ir veikts arī Francijā. Žaks Marseļs (1984) pierāda, ka Francijas attīstība apstājās otrās impērijas laikā.  Iespējams, ka vainīgs ir merkantilisma destruktīvums. Taču var gadīties, ka iedarbojās loģiskais saprāts, kas pierādīja koloniālisma neizdevīgumu demokrātijas apstākļos. 

Krievija nav piedzīvojusi nedz demokrātiju, nedz arī ekonomiska uzplaukuma loģiku, kurā tiek domāts par visiem sabiedrības slāņiem. Tur vienmēr valdījis pasaules iekarošanas kults ar lielkrievu šovinisma lozungiem karogos. Tāpēc caurmēra krievs arī šodien ir gatavs dzīvot trūkumā, taču „varenā valstī“.  

Vai mēs (ar saviem „valodas likumiem“) pārkāpjam Krievijas pilsoņa cilvēktiesības? Uzskatu, ka ar šo Latvijas valsts marķē imigrantu cilvēkpienākumu – respektēt vidi, cilvēkus un valsti, kur dzīvo. Padomju Savienības apstākļos šādu valodas prasmes pienākumu nebija. Krievu valodas bija “pāri visam“ un neviens pretī nerunāja. Tagad jārēķinās ar citas valodas vidi, jo Latvijas vairs nav Krievijas guberņa, bet neatkarīga valsts. Normāli imigranti to respektē un pie mēteļa vai jakas apkakles piesprauž zīmīti: „Lūdzu runājiet ar mani latviski“. Turpretī impēriskās domāšanas mantinieki ceļ paniku, ir sašutuši un jūtas nepamatoti ierobežoti. Tāpēc, ka viņu priekšstatos šī teritorija pie Baltijas jūras joprojām ir Krievijas guberņa un nekas vairāk.

Tāpēc man nav žēl cilvēku, kuriem jāiemācās mītnes zemes valoda. Nav bažu arī par to kā notiks bastotāju izraidīšana lidostās, jo visu izšķir cilvēks pats: grib vai negrib un mēs pārējie, kas nosakām normu. Ir vai nav jāzina latviešu valoda, ja cilvēks dzīvo Latvijā. 

Daudz lielākā problēma ir samierināšanās ar to, ka krievu valoda te skanēs mūžīgi, jo dzīvojam taču „Krievijas pierobežā“ un „tur neko nevar darīt“. Proti – apstākļos, kad toni joprojām diktē pārkrievošanas tradīcijas padomju stilā. 

Tā ir patiešām problēma, kas gaida atrisinājumu. Tieši pašlaik – Ukrainas kara apstākļos kad nav iespējams atbrīvoties no aizdomām par patiesajiem Krievijas ieceļotāju „valodas protestu“ iemesliem. Proti – koloniālās varas pārākuma apziņas un nevēlēšanās apgūt kādreiz kolonizēto teritoriju valodu. Tātad vainīgs arī šeit varētu būtu lielkrievu šovinisms vai kādas PR kompānijas kampaņa?

Laiks rādīs šī sašutuma iemeslus. 

Tiešos un netiešos.