Category Archives: vide

«Otkatu» tupsunīši jeb kurš vainīgs pie Latvijas 2013. gada krīzes

Posted on by
2

2013. gada 10. decembris speciāli TVnet

489288_506x285

TVNet, T. Ostrovska kolāža

Šodien Latvija ir ievilkta divu dziļu un nopietnu krīžu apskāvienos. Pirmā no tām joprojām neatrisinātā «Maximas» problēma. Otrā no «Maximas» izrietošā valdības krīze. Abu krīžu izraisītājs ir mūsu politiķu korumpētība.

Gruveši un bailes

54 cilvēku nāve zem sagruvušas 2011. gada daiļākās celtnes – Zolitūdes lielveikala drupām ir gigantiska traģēdija Latvijai, jo tās ass centrējas ne tikai nejēdzīgi nogalināto cilvēku virzienā, bet izgaismo arī stresa situāciju, kas dominē Latvijas sabiedrībā. Lielai sabiedrības daļai tagad ir bail iet iekšā publiskajās ēkās: veikalos, stadionos, sporta hallēs. Nē, tā nav apsēstība, bet gan pamatots nemiers par to, ka dzelzsbetona jumts var atkal uzkrist uz galvas. No jauna un nāvējoši. Neskaitāmi cilvēki šajās dienās ir man stāstījuši, ka sāk uzmanīgāk novērot savu dzīvojamo ēku stāvokli, saskata plaisas ēku fasādēs un cieš no neziņas par to vai, piemēram, «Alfas» stāvvieta ir droša automašīnu novietošanai vai nav. Vēlas saprast, vai Liepājas «Depo» jumts atkal neuzkritīs uz galvas pie pirmā sniega, kas ieradies šonedēļ, vai ne. Pēc Rīgas būvvaldes konstatētajiem faktiem par iespējamu konstrukciju nestspējas apdraudējumu pievakarē tika slēgti tur esošie lielveikali. Uz laiku. Likumdošana neatļauj mūsu valsts «uzraugiem» rīkoties izlēmīgi. Ēku īpašniekiem pieder galavārds, tiesības piesaistīt savus ekspertus, un tie var beigt pārbaudi, pamatojoties paši uz saviem atzinumiem. Kārtējie «tupsunīši» ar sabiedrību tagad ir sākušies arī Pļavniekos un Purvciemā. Tātad – Rīgas Dome demonstrē «sniegavīra modrību»: šodien liels un varens, bet rīt izkūst un ietekmes vairs nav.

Kaimiņi rīkojas, bet mēs nošaujam kuģa kapteini

Zolitūdes «Maximas» notikumi citiem liek rīkoties. Piemēram – Igaunija jau šonedēļ maina likumus būvniecības jomā, lai stabilizētu šīs jomas prestižu sabiedrības acīs. Zviedri visu mēnesi sistemātiski pārbauda publiskās ēkas un cenšas pārliecināties, ka tur nevar atkārtoties Zolitūdes traģēdija lielākā vai mazākā mērā.

Krieviem ir paruna – «ja zibens neiespers, tad zemnieks krustu nepārmetīs». Rīgā tas beidzot ir noticis – zibens ir iespēris, bet Latvijas «atbildīgie» un «iesaistītie» joprojām «krustu nepārmet». Nekad agrāk nav gadījies novērot brīžus, kad smagas avārijas situācijā varas sviras novāc no kuģa komandtiltiņa kapteini, pat tad ja viņš ir tik vīrišķīgs un paškritisks, ka uzņemas visu vainu uz sevi. Tā tas notika ar Valdi Dombrovski. Tagad, kad mūsu kuģis ar sūci dreifē pa viļņiem vēja auru pavadībā bez kursa, mūsu siltajās telpās dzīvojošais «Kājiņu» prezidents Andris Bērziņš (kuram beidzot ir izdevies veiksmīgi aizvākt visilgāk nokalpojušo Latvijas premjeru) var enerģiski svaidīt pa labi un pa kreisi («kremlinu» stilā) sev patīkamos un nepatīkamos ministru kabineta vadītājus, izejot no savām politiskajām simpātijām, emocijām un pienākuma pret tiem, kas viņu ievēlēja šajā amatā. Manipulāciju džezs ir klāt! Beidzot Bērziņš tiek pie kloķiem, un kulisēs tikmēr diriģē šī prezidenta iecēlēji – «Ventspils govis» un «Saskaņas puikas». No malas viss izskatās kā aizraujoša videospēle. Taču upuri nav lelles vai aktieri, bet mēs – parastā tauta, kas reāli baidāmies iepirkties tuvējā lielveikalā un nezinām, kas mūs gaida neskaidrajā nākotnē, kurā atkal visu noteiks nevis vēlētāju, bet korumpētu politiķu un būvnieku politiski ekonomiskās intereses.

Protams, demisionējušajam premjeram Valdim Dombrovskim bija arī kļūdas. Tās vēlāk izvērtēsim un ierakstīsim vēstures grāmatās. Taču steidzīgā viņa novākšana no kuģa vētras apstākļos man vairāk atgādina apzinātu kaitniecisku rīcību pret mūsu valsti un tautu, nevis pārdomātu rīcību krīzes novēršanā. Īstie vainīgie savu sodu (joprojām) nav saņēmuši, un pat ārzemju mediji brīnās par to, kāpēc «Maximas» krīzes rezultātā «valdības šefam nocirta galvu», nevis pieprasīja vispirms atrisināt krīzi un pēc tam atrast īstos vainīgos. Aina vairāk izskatās pēc Dombrovska (nevis «Vienotības») politisko pretinieku gatavības notīrīt Latvijas politisko skatuvi no nevēlamām personālijām. Sabrukušais lielveikals ir pārvērtis arī Latvijas politisko skatuvi par smirdošu gruvešu kaudzi.

Eiropabalstu izkrāpšana

Nav noslēpums, ka pastāv cieša saistība starp politiķu iedzīvošanos uz celtniecības rēķina. Klasisks piemērs šai loģikai ir mūsu pašu prezidents Bērziņš, kurš kā biznesa personība un politiķis pamanījās (2004.-2005.) ieguldīt savā lauku īpašumā «Kājiņas B» (caur saviem bērniem) vairāk nekā 175 000 latu summu no Latvijas un ES līdzfinasējuma, lai it kā veicinātu «aktīvās atpūtas kompleksa» būvēšanu savā īpašumā, taču faktiski «uzvārītos» uz mūsu nodokļu naudas rēķina (L.Lapsa, http://www.pietiek.com. 29.12.2011.; Dienas Bizness, 20.09.2013.). Normāli par šādu pārkāpumu pienākas sods, jo, «ja pabalsts netiek izmantots 100% atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, t.i., ganībām paredzētā zeme netiek izmantota ganībām vai kādā citā veidā kaimiņi redz, ka solītais netiek realizēts, tad faktiski notiek krāpniecība un lieta jāizmeklē finanšu policijai» (Sydsvenskan, 22.04.2005.). Eiropas Savienības tieslietu komisāre Viviane Reading esot šokēta par to, cik daudz naudas ik gadus regulāri pazūdot viltotos ES līdzfinansējumos (2010. gadā vien 600 miljoni eiro), taču ir skaidrs, ka krāpniecības apjomi faktiski ir daudz lielāki nekā oficiālie skaitļi, jo visi nelikumīgie ES finansējuma saņēmēji netiek publiski sodīti (SR, 21.09.2012.). Pēc komisāres domām, vainīgs esot dalībvalstu atšķirīgais skatījums uz šāda veida noziegumiem. Briseles piedāvātais cietumsods (par vismaz 100 000 eiro izkrāpšanu) neko nedos tikmēr, kamēr mēs paši uztversim, ka amatpersonām ir tiesības savstarpēji un nesodīti apmainīties ar finanšu laipnībām no valsts un ES kases. To sauc par varas un draudzības korupciju, kad roka roku mazgā, bet seja ir un paliek netīra.

«Otkati» un pārējie celtniecības kukuļi

Celtniecības kukuļņemšanai mēs Latvijā lietojām krievu valodas vārdu «otkats», kas tulkojumā formāli nozīmē «atgrūšanās», «atrite», «atvelšanās», taču faktiski nozīmē amatpersonu kukuļņemšanu. Kā netikums tas ir starptautisks. Piemēram, kādas zviedru pašvaldības vadītājs Kents Rībergs samaksā 3,4 miljonus SEK sava reģiona vadošās būvfirmas «MJP Bygg AB» vadītājam par privātmājas būvniecību, kuras faktiskā vērtība ir 5,7 miljoni zviedru kronu. Pēc tam būvfirma saņēma celtniecības pasūtījumus no pašvaldības un bankrotēja. Administrēšanas laikā tika atklāti šie «otkati» jeb «politiķa celtniecības peļņa» 5,7 – 3,4 = 2,3 un sociāldemokrātu politiķi notiesāja gan par rupju krāpšanu, gan arī izgrūda no politikas, lai gan pats viņš notikušo noliedza (Vlt, 29.07.2012.).

Skandināvu korumpētības līmenis caurmērā ir zemāks nekā Latvijā, taču celtniecības industrija arī tur skaitās paaugstināta korupcijas riska zona. Īpaši sensitīva šī joma kļūst brīdī, kad kādam jāsāk būvēt valstij, kuras celtniecības izmaksas daudzkārt pārsniedz korumpētā Kenta Rīberga privātmājas tēriņus. Re:Baltica pētījumā par Latvijas būvnieku un mūsu politisko partiju «savstarpēji izdevīgajiem darījumiem» iezīmējās nepārprotama saite starp to, cik dāsni celtniecības firmas maksā partiju kasēm un tikpat proporcionāli devīga ir partiju iecelto Latvijas valdības amatpersonu un ierēdņu vēlība saviem sponsoriem atlīdzināt ar uzvarām konkursos.

«Pēdējos divos gados uzvarot konkursos par vairāk nekā 400 miljoniem latu, būvnieki kā pateicību politiķiem uz pēdējām Saeimas vēlēšanām noziedoja pusmiljonu latu» (ReBaltica). Ziedotāju un valsts iepirkumos šeit dominē lielākās būvfirmas – «Skonto Būve», «Arčers», «Binders», «ACB» un «Re & Re». Likumdošana pieļauj 70% darbu nodot citiem, un tāpēc lielās būvfirmas deleģē tālāk reālo darbu būvlaukumā apakšpiegādātājiem, kuru darbu kvalitāte mēdz būt viduvēja. Tas nozīmē, ka lielās būvfirmas, kas piedalās valsts izsludinātajos konkursos, ir «papīra pūķi», kas nopelna uz savu apakšpiegādātāju rēķina. Mazajām būvfirmām te nav ko darīt, jo tirgus jau sen ir sadalīts. Līdzīga sistēma pastāv vairumā pasaules valstu un neapmierina ārzemniekus, kas vēlas iekļūt šajā celtniecības tirgū un konkurēt ar cenu. Lielākais pēdējā laika skandāls bija Rīgas brīvostas Krievu salas konkurss par 89 miljoniem latu, kurā vāciešu «Mobius» piedāvājums bija par 12 miljoniem lētāks, bet uzvarēja vietējā – Gunta Rāvja firma «BMGS S». Visas aizdomas par korumpētību Guntis Rāvis nosauca par meliem. Zviedrijā līdzīgu skandālu izraisīja Latvijas būvfirmas «Lavals un Partneri» mēģinājums konkurēt monopolizētajā Stokholmas būvindustrijas zonā, jo šeit dominē nevis «otkati», bet citi specifiski bakšiši, kurus latvieši tolaik ignorēja.

Kā norāda Re:Baltica, ir arī citi veidi, kā pateikties un iepatikties politiķiem, kas izvēlas lielo celtniecības konkursu uzvarētājus. Var atvēlēt naudu labdarībai, kas tiek iekļauta mārketinga stratēģijā. Piemēram – var apzeltīt pareizticīgo katedrāles kupolus un pēc tam fotogrāfijā spiest roku Nilam Ušakovam (Saskaņas centrs), kā to darīja Guntis Rāvis. Var dāvināt naudu Latvijas sporta organizācijām, kas ir cieši saistītas ar politiku. «Arčers» dod priekšroku bobslejam (22 500 LVL) vai basketbolam (52 000 LVL), kas ir partijas «Vienotība» galma patīkamākais sporta veids. (Vairāk par šo tēmu )

Var arī blefot, jo politiķi prot arī šādi aptīrīt valsti. Tikko pavasarī Labklājības ministrija konstatēja, ka valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) «Rīga» filiāles «Ezerkrasti» būvniecības procesā ir apmaksāti būvdarbi, kas faktiski nav veikti, veikti mazākā apmērā vai nav dokumentāri pamatoti, par vairāk nekā 300 000 latiem. Vainīgais izrādījās būvkompānijas «Info būve» īpašnieks Nauris Zutis, kas bijis cieši saistīts ar politiķiem, kas projekta īstenošanas laikā pārvaldīja labklājības nozari – Zaļo un zemnieku savienību: bijušās labklājības ministres no ZZS Ilona Jurševska, Iveta Purne, bijušā ZZS labklājības ministra Ulda Auguļa svainis Vitālijs Zoriks (TVNET, 24. 03.2013.). Neviens no viņiem neuzņēmās politisko atbildību par pārkāpumiem «Ezerkrastos». Rezultātā valsts cieta zaudējumus 700 000 latu apmērā, būvkompānija sākusi maksātnespējas procesu un šī – no mums iekasētā nodokļu nauda iebira nezināmās kabatās. Vainīgo nav. Mums atpakaļ neviens nemaksā.

Taču ir vēl trešais – visvairāk izplatītais korupcijas veids, kad politiķis vai kāds cits ietekmīgs ierēdnis pieprasa sev procentus par katru lielo būvprojektu, kas viņa pilsētā vai «ietekmes zonā» tiek realizēts. Rīga ir viena no visienesīgākajām «otkata» vietām, un jau tagad ir zināms, ka kukuļu lielums augstākajām amatpersonām šeit ir iespaidīgs – ap 20%, to atzīst arī Valdis Dombrovskis, ka Rīgas domes būvvvaldi pārrauga cilvēks ar iesauku «Misters 20%» (Ir, Nr 49, 2013). Tas nozīmē, ka ikvienam investētājam tieši par 1/5 padārdzinās celtniecības izmaksas un kā man norādīja kompetents avots – tieši šo lielo «otkatu» dēļ Rīgas būvobjektos atsakās investēt ārzemju investētāji.

Celtniecības biznesa akači – «otkatu» monopolizācija

«Otkatu» nodarbe treknajos gados celtniecībā bija tā sazēlusi mūsu valstī, ka liela sabiedrības daļa to sāka uztvert kā normālu parādību. «40% dažādos 2008. gada periodos iztaujāto Latvijas uzņēmēju korupciju uzskata par ekonomikas līdzekli», – konstatē «Mana māja» (16.10.2009.) un piebilst, ka «valsts struktūru pārstāvji pret (celtniecības) biznesu izturas kā pret «naudas zutni» jeb, labākajā gadījumā, kā pret jaunāko partneri». Būvnieku žurnāls norāda, ka par galvenajiem kukuļņēmējiem celtnieku vairākums uzskata ierēdniecības pārstāvjus. «Jo augstāka varas pakāpe, jo korupcijas izplatība masveidīgāka. Bez tam lietas būtība nav kukuļņēmēju skaitā, bet saņemto summu lielumā, Te darbojas likums: jo augstāk, jo vairāk» (turpat).

Viens ir skaidrs – līdz ar celtniecības apjomu un tempu samazināšanos krīzes laikā konkurence būvētāju un kukuļņēmēju vidū ir saasinājusies. Cīņa par vietu zem saules kļūst aizvien nežēlīgāka. Sāncenši apvaino cits citu un iesaista savos ķīviņos korumpētās valsts struktūras. Tās attiecīgi iesaistās un izauklē sev lojālus kukuļotājus kā mūžīgos uzvarētājus «tenderos».

Aktuālā Zolitūdes «Maximas» sagrūšana šo procesu ataino spilgti un uzkrītoši: divas nedēļas pēc avārijas celtnes būvētāju «Re & Re» šefs Ainārs Pauniņš sēž Latvijas TV raidījumā «Sastrēgumstunda» lepni un cēli kā grāfs Monte Kristo, kas ne no kā nebaidās un nekur nav vainīgs. Par misēkļiem «Maksimas» būvniecībā uzņemšoties atbildību tikai pēc tam, kad to pierādīs, un saistības starp ziedojumiem un «Re & Re» regulāro pasūtījumu pieņemšanu neesot «viņu gadījumā». «Mums palīdz uzvarēt konkursos darbu kvalitāte» – majestātiski uzsvēra ekrānā būvfirmas šefs, it kā nezinātu, ka sagruvušo «Maksimu» ar 54 upuriem būvēja tieši viņa vadītā būvfirma. Izskatās, ka «Re & Re» Pauniņam ir «aizmugure», to jūt pat TV ekrānā. Viņš var atļauties arī divas nedēļas pēc avārijas uzvesties bezkaunīgi, augstprātīgi un pūslīgi, līdzīgi kā to darīja «Maximas» bēdīgi slavenais direktors un preses sekretārs pirms nedēļas. Kāpēc? Tāpēc, ka «Zolitūdes traģēdijā iesaistītā SIA «Re & Re» ir viena no aktīvākajām ziedotājām Latvijas varas partijām un arī viena no veiksmīgākajām pasūtījumu ieguvējām valstī» (NRA, 27.11.2013.). Informācija par būvfirmu ziedojumiem nav visaptveroša, taču no esošajiem datiem var izlobīt, ka, piemēram, divi no «Re & Re» dibinātājiem un īpašniekiem Marģers Bitmens un Egils Bērzulis ziedojuši 2010. gadā partiju apvienībai «Par labu Latviju» 18 000 LVL. Tolaik LPP aktīvi darbojās Rīgas vicemērs Andris Ameriks, kurš no PLL saraksta kandidēja arī Saeimas vēlēšanās. Pēc šā dāsnā ziedojuma pasniegšanas ««Re&Re» varēja lepoties ar to, ka viņi uzvarēja vairākos nozīmīgos konkursos par būvdarbu veikšanu Rīgā» (Kas Jauns, 26.11.2013.). Pašlaik no «Re& Re» ziedojumiem barojoties Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces ģimene, jo viņa sieva esot būvfirmas sponsorētas biedrības amatpersona; un kurš vēl?

Mafijas saspringšana

Mediji jau pievērsuši uzmanību sagruvušās «Maxima» ēkas projektēšanas un būvniecības aizkulisēm, kuras pierāda, ka celtniecības firmu «Re & Re» un arhitektu biroju «Kubs» saista arī ģimeniskas saites. Šajā brīdī viss celtniecības un politisko intrigu bizness Latvijā sāk atgādināt itāliešu mafijas fasonus, kad vienas «ģimenes» ietvaros tiek kārtoti valstiski svarīgi jautājumi. Iespējams, ka tieši tāpēc «Re & Re» šefs var turpināt izlikties par nevainīgu jēriņu, lai gan labākais, ko viņš varētu izdarīt, būtu apturēt sava uzņēmuma darbību sabiedrības interesēs. Vai nebūtu jāmaina likumi, kas neļautu tirgū darboties firmām, kuru darbība apdraud sabiedrības drošību? Tagad zem riteņiem pamesta ārzemniekiem piederošā «Maxima» un arhitektu birojs, kura «dīkstāves» izmaksas ir niecīgākas par «Re & Re» apstādināšanu. Pie viena, kā rozi tortē, valsts prezidents upurējis krokodiliem bijušo premjeru Valdi Dombrovski.

Vai mēs, vēlētāji, spējam ietekmēt vainīgā atrašanas procesus un pieprasīt publisko celtņu nopietnu drošības sertificēšanu?

Varam: a) apzināti izvairīties apmeklēt «Re & Re» celtās un rekonstruētās ēkas, kamēr tās nav saņēmušas 100% drošības sertifikātu. To skaitā ir tirdzniecības centri «Olimpija», «Mols», «Alfa». LMT administratīvā ēka, vairāki RIMI veikali, viesnīca Latvija, ASV vēstniecība Tallinā, Viļņā, Parīzē (Diena, 14.12.2002.), Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīca, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms (NRA, 27.11.2013.).

Varam: b) skaidrāk saskatīt prezidenta Bērziņa neprasmīgās politiskās manipulācijas ar augstiem un mums visiem nozīmīgiem valsts amatiem un paust savu viedokli par to nākamajās vēlēšanās.

To mēs varam.

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

Posted on by
Atbildēt

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

Posted on by
1

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

bībeleKlasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

ierēdņiTā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar  patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

dvēseleRenesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

valodasTaisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.

Kubas iespaidi – 3: Havannas šķēršļu skrējiens.

Posted on by
1

2013. gada 24. februāris. Havanna. Kuba.


Ietves ir normāli nelīdzenas un reizēm pārtrūkst, atduroties gružu kaudzē. Pat pilsētas centrā. Jāuzmanās arī no debesīm, jo kubieši mēdz liet no balkoniem ārā ūdeņus uz ielas. Var sanākt nepatīkama duša. Ja kāds sāk kaut ko liet no otrā stāva balkona.
Jāuzmanās no suņu mēsliem, peļķēm, plaisām un pārdevējiem, kas, cīnoties par savu CUC (kovertējamais peso) pienesumu ir gatavi jums pārdot visu. Sākot ar riekstu tūtiņu un beidzot ar veloriču kruīzu pa pilsētu un jeņķu gigantiskajiem takšiem, kas sakrāsoti kā Lieldienu olas dīdās pie centra hoteļiem un taurē uz ielām, ieraugot garāmejošu tūristu.
Pašā centrā, iepretī Kapitolijam, ir parks. Tur palmu ēnā pulcējas seksa tirgotāji. Puiši, kungi, meitenes un kundzes. Ar ģeniālu mārketingista skatienu viņi nomēra garām dreifējošos tūristus, izvēloties sev upuri. Turpat dreifē arī dekoratīvi sataisījušies fotogrāfiju magnēti un klaiņojoši suņi ar nogurušo skatienu. Pa palmu zariem lēkā putni ar neparasti skaļām balsīm un no ”cauruma sienā” var nopirkt baltmaizi ar desu un cukurūdeni.
Havanna, Tu esi lieliska!
Šodien, svinot šeit Igaunijas neatkarības dienu, gatavojos iet uz vecāko salsas klubu Havannā. Vakar iesildījos krodziņos un kafejnīcās, kur nebeidzu klausīties superīgo kubiešu mūziku. Ir gan talantīgie šie cilvēki, muzikāli un artistiski.
Tradicionālā kubiešu mūzika ietver vairākus stilus: rumba, guanguanco, son, danzon, bolero, punto guajiro.
Muzicēt te var ar visu: ar claves, guiro, tumbadura. Nazi, dakšiņu un šķēres ieskaitot. Vakar krodziņā kubiešu ritma grupa grabināja visus iespējamos grabekļus un klabekļus, sasniedzot vienkārši grandiozu ritma rezultātu. Viņi dzied un spēlē visur – uz ielas, autobusā un pludmalē. Nav svarīgi vai kāds klausās vai nē. Var muzicēt arī savam sunim, papagailim vai garāmgājējam. Klaiņojošie suņi, starp citu, ļoti labprāt un profesionāli klausās sambu.
Jā, es varu Jums nosauktu komponistu uzvārdus (ja vēlaties) taču atcerieties, ka te ir runa par folkloru, kas pati teciņus attīstās uz priekšu laikā. Tā ņem sev līdzi somā spāņu melodiskumu, afrikāņu ritmus un kubiešu ritmiskumu.
Vispirms uzmanību tāda fenomenam kā mambo un ča-ča-ča, kas ieradās šeit pirms 60 gadiem un tiem sekoja son, rumba un salsa.
Dejot ir svarīgi.
Ja cilvēks nav nekad kārtīgi dejojis, tad viņš vispār nav dzīvojis! Tik vienkārši tas ir! 🙂
Dejot var visādi: ar gaisu, ar putniem, ar partneri ar rītdienu un vakardienu un ar tumsu. Pats galvenais to darīt no sirds, pa īstam, ar temperamentu un laimīgi.
Rumbu pazīst visi (arī tie, kas dejo tās paveidu – zumbu). 🙂
Tā ir kubiešu mūzikas afrikāņu dvēsele. Protams, ka rumba savā būtība ir protesta deja – pret verdzību, pazemojumiem un apspiestību. Vēlāk tā pievērsās politiskais satīrai un un sociālo izpausmju kritikai. Šodien mēs varam dejot dažādi – lauku rumbu (Columbia) vai pilsētas švaukstu rumbu (yambu, guagančo). Dejas ritms var būt gan sensuāls, seksīgs un   dinamisks, gan skumjš un apcerīgs. Visizlaidīgākais paveids ir guagančo, kas nozīmē pavedināšanu un seksuālu kaislību priekšspēli. Oj, uzmanieties!
Ejam šovakar uz Casas de Trova. Tas ir klubs ar dzīvo mūziku un vietējo kontingentu.
Rums, glezniecība, arhitektūra, Santeria, Guantanamo un Hemingveja nospiedumi?
Par tiem rakstīšu rīt, kad mūs gaida pārbrauciens uz valsts centrālo daļu.
Tagad ejam tālāk.
Kā iziešu ārā uz ielas un pārkāpšu robežu starp Kubu un šī luksusa hoteļa vēsinošo vidi (te ir interneta pieslēgums!), tā pa galvu iegāzīs liela saules svelme un degunā iecirtīsies sviedru, ruma un papaijas smārds.
Esmu atradusi vienu sirmu kungu, kurš pa kluso spiež no apelsīniem svaigu sulu. Ja jums ir līdzi plastmasas pudele, tad var ”iepumpēt” sev pret samaksu cietajā valūtā. Viņš stāv uz Obispo, iepretī Compostello. Nevienam citam te sulu spiedes nav.
Kubas apelsīnus te visi pārējie pārdod ķerrās un ielu stūriem. Pārdevēji mēdz tos nomizot ar īpaša verķa palīdzību un tad ar nazi pārgriež uz pusēm un piedāvā kā sulu. Grauz pats ar saviem priekšzobiem. Asprātīgi! Kubas ”oranži” ir nesmuki, bet garšīgi. Taču man nepatīk ”sulas dzeršanas” tehnika un es labāk lietoju vienīgās šeit parastajiem mirstīgajiem (nevis interhoteļa viesiem!)  pieejamās sulas – mango un tomātu sulu. Maksā 2 CUC paka.
Vakaros nogurdina ubagi un krogu iekšā rāvēji. Tādos brīžos gribas uzvilkt melnu parūku un iekļauties kubiešu straumē. Lai justos netraucēti un autentiski.
Tieši tāpat kā viņi!
🙂
Līdz rītam!

Zvaigzne, kas nokrita šodien. Meteorītu nofotografēja kā jau zvaigzni. Iespaidīgi.

Posted on by
Atbildēt

2012. gada 27. decembris

Krītoša zvaigzne 2013. gada 27. decembrī Zviedrijas debesīs. Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Krītoša zvaigzne 2013. gada 27. decembrī Zviedrijas debesīs. Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Pirmā krītošo zvaigzni šodien, pulksten 14.30 ieraudzīja maza meitenīte, kuru sauc Sāga.

–   Paskat, tēti! Kāds uguns akmens lido pa debesīm! – viņa teica savam tēvam Danielam Hēgbakam  (Daniel Högbacka), brīdī, kad ģimene spēlējās sniegā, netālu no mājām Zviedrijas pilsētā Vesterosā.

Tēvs ”degošo akmeni” debesīs nofotografēja.

Te nu tas ir.

Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Foto Daniel Högbacka, Aftonbladet

Tēvam sākumā šķitis, ka krīt lidmašīna. Taču ielūkojoties fotokameras objektīvā (kas palīdzēja pievilkt objektu tuvāk, to palielinot) varēja redzēt, ka no debesīm lejā gāžas meteorīts ar liesmas asti.

–   Meteorītam bija četras garas uguns astes. Iespaidīgi, – tā šovakar medijiem klāsta fotogrāfiju autors.

Viņš fotogrāfijas nekavējoties nosūtīja avīzes Aftonbladet redakcijai.

Avīžnieki attēlus lūdza komentēt ekspertiem. Noskaidrojās, ka redzētais patiešām ir meteorīts jeb lidojošs ”neliels akmens”.

Upsalas universitātes astronomijas profesoram  Klāsam -Ingaram Lāgerkvistam šķiet, ka šādas ainiņas mēs varot novērot debesīs kaut katru dienu. Visu laiku no debesīm kaut kas krīt un sadeg atmosfērā. Tikai mēs šo procesu nepamanām (nav pietiekoši tumšs, mēs esam neuzmanīgi debesu vērotāji).

Minētajām ”krītošajam akmenim” esot liels ātrums – 30 kilometri sekundē un nav izslēgts, ka ”tā” ir kāda veca satelīta daļa. Taču arī šo ”degošo satelīta detaļu” varot izskatīt par ”krītošo zvaigzni”.

Vai šādu skaistu, krītošo zvaigzni var uzskatīt par neparastu parādību?

–   Tik skaistu krītošo zvaigzni, iemūžinātu fotoattēlā negadās ieraudzīt bieži, – konstatē profesors.

Veca ticība saka, ka, redzot krītošo zvaigzni, vajag ko vēlēties.

Daniels neesot neko vēlējies, fotografējot šo krītošo zvaigzni. Viņu vairāk nodarbinājusi doma, ka ”krītošais objekts” uzkritīs virsū kādai kaimiņu mājai, skolai vai veikalam.

Tas nozīmē, ka vakance ir tukša.  

Tas nozīmē, ka mēs (skatoties tagad šos Aftonbladet fotoattēlus) varam droši vēlēties sev laimi un visu ko cilvēks vēlas gadu mijā.

Zvaigzne šodien nokrita un piedāvā mums šo iespēju.

Veiksmīgu visu vēlmju piepildīšanos gadu mijas priekšvakarā.

 

 

Migliņbilde un ubags ar PSRS jaku

Posted on by
2

2012. gada 20. oktobrī

Migliņbilde ar aktīvistu 2012. gada 20. oktobrī

Migliņbilde ar aktīvistu 2012. gada 20. oktobrī: SVEA pelna naudu uz dzīvnieku ciešanu rēķina

Sestdiena Stokholmā padevusies lietaina uz auksta. Vējš lauž lietussargus un ļaudis sprūk iekšā lielveikalos, kur smaržo pēc kafijas un ceptām sviestmaizēm. Centrā tikko atvērta jauna galerija, kas noder kā silts radiators nosalušiem veikalu un kafejnīcu apstaigātājiem.

Metos iekšā arī es. Pa ceļam uz veco, labo Kato (japāņu suši) par normālu cenu.

Jaunās galerijas apmeklētāju biezumā no labās puses pēkšņi iznirst pāris demonstrētāji ar plakātiem un bungām: ”Nepērciet šeit!’, ” Svea pelna naudu uz dzīvnieku ciešanu rēķina”, ”Nelieši!”.

Nofotografēju vienu no protestētājiem ar savu iPhone, iznāca migliņbilde.

Laikam tāpēc, ka braucu pa slīdošajām kāpnēm.

Šoreiz neizdevās, taču saskatīt protestētāju var…

Vegāņi atkal uz kara takas.

Jaunais ”Svea” veikals šeit bija patukšs un pārdevējas izskatījās nobijušās. Pie durvīm dežūrēja drošībnieks, lai aizsargātu pārdevējas no četriem protestētājiem, kas faktiski negrasījās iet bodē iekšā. Protestētāji piesaistīja manu uzmanību jaunajam veikalam ar veco un pārbaudīto fimas zīmi SVEA, kas līdz šim asociējas ar slavenajām cepurēm, kuras valkā katrs sevi cienošs zviedrs.

Iegāju, nopirku adītu ziemas cepuri un izrunājos ar pārdevējām. Jā, viņām nepatīk protestētāji, kas te stāvot katru sestdienu. Darbdienās aktīvistus te nemanot, jo vegāņi esot studenti, kas pa dienu sēžot universitātē.

Pret ko protestē?

Pret kažokādas apkaklēm mūsu ziemas jakām. 

Kas tās ir par apkaklēm?

  • Nu kaut kāds spalvains zvērs jau ir! – taisnojas abas jaunās pārdevējas un piebilst, ka protestētāji – aktīvisti nekad ar viņām nerunājot un neko tā kārtīgi nenoskaidrojot. Tātad pārdošanas un protestēšanas akcijas notiek paralēli. Nekrustojoties.

Izeju ārā un uzrunāju puisi ar  plakātu un meiteni ar uzsaukumu.

Kas tās ir par kažokādām pret kurām viņi protestē?

  • Tas ir prērijas vilks. Jeņķi to nogalina drausmīgā veidā ar lamatām un eksportē šādiem te jaku pārdevējiem kā mūsējā ”Svea”!-

Pret itāliešu un franču jaku apkaklēm arī protestēsiet?

  • Nē, lai viņi paši tiek galā ar saviem dzīvnieku mocītājiem. Mēs te cīnāmies ar savējiem! – skaidro studente – protestētāja.

Droši zināt, ka nav lapsa?

Abi parausta plecus. Droši neviens neko nezinot, taču kažokādas neesot jāvalkā, jo katrai lapsai vai prērijas vilkam esot tiesības dzīvot uz šīs pasaules un nebadoties nokļūt ”uz jūsu apkakles”.

Dodos projām un cenšos iedomāties kāds izskatās prērijas vilks un šaušalīgās lamatas.

Ārpusē vējā un lietū man virsū uzgāžas ražens puisietis ar plastmasas krūzi rokā.

  • Ziedo, nabadziņam! – skaļi aicina 2m garais tautu dēls ar jaku uz kuras rakstīts – ”CCCP”.

Beidzot cilvēki ubago ar jakām, kuras grezno pērnās impērijas uzraksti.

Beidzot apģērbs atbilst realitātes procesiem.

Valsts bankrotējusi un ideja tai līdzi.

Beidzot tas noticis neatgriezeniski.

Naudu nedevu, pagriezos un gāju vējā iekšā.

Šovakar baleta akadēmija piedāvā horeogrāfisku uzvedumu In betwien, Rapa nui: flamenko un modernā indiešu deja. Redzēsim kā izdosies.

Ziņošu kā gāja.

🙂

Decibelu pirāti Ventspilī. Vara pārdod manu miegu.

Posted on by
14

2012. gada 21. jūlijā

Kolāža no Google

 

Šodien krosiņu gar jūru noskrēju novēloti. Vakar piespiedu kārtā nācās noklausīties kempinga diskotēku, jo vietējā pašvaldība šeit nosaka pilsētnieku un pilsētas viesu gulētiešanas laiku un tas bija pārdots starptautiskam pasākumam. Atbraucēji skaļi dzīroja un mums, blakus māju un viesnīcu iemītniekiem bija jānoklausās. Piespiedu kārtā. 

Primitīvs diskžokejs un viņa repertuārs tepat līdzās (pāris priedes tālāk) vakar naktī klaigāja, cik skaļi vien iespējams un mēs visi (gulētgatavie)  bijām spiesti īsināt nakts stundas ar patīkamām sarunām, visiem spēkiem ignorējot lielo troksni, kas spiedās cauri aizvērtiem logu stikliem un rāmjiem līdz nakts vidum.

Normālā valstī 23.00 tiek pārtraukti visi publisko decibelu ražotāji.

Latvijā tā nav.

Te katras pašvaldības vadītājs var diktēt mūsu gulētiešanas laiku.

Tāds likums esot Latvijā.

Tāpēc mēs esam unikāli.

Vara pie mums nosaka ne tikai finanšu politiku, bet arī miegu un caur to diktē manu un jūsējo veselības stāvokli.

Vietējā vara šeit nosaka kad es drīkstu gulēt un kad nē.

Ja pašvaldībai vajag, tad atbraucēji var ”nopirkt nakts klusumu”, plosoties un gārdzot vai nu līdz vēlai nakts stundai vai pat līdz rītam.

Vai nav grandiozi?

Pirms pāris gadiem nācās šeit Kurzemē saskarties ar līdzīgu problēmu. Toreiz biju noīrējusi samērā dārgu kempinga istabiņu pie stāvkrasta Jūrkalnē, kur visu nakti nebija iespējams gulēt, jo 100 metrus tālāk kempingā Sīļi vietējā pašvaldība bija atļāvusi turienes īpašniekam rīkot nakts tusiņus lieliem, kliegtgataviem uzņēmumiem.

Brēkt un klaigāt pa nakti esot liels luksus. Katram to neatļauj. Tikai tiem, kas par trokšņošanu naktī ir gatavi samaksāt brangu naudu, var atļauties šo unikālo iespēju – trokšņot un nesodīti neļaut gulēt citiem.

 ”Kliedzamā laika” pārdošana naktī esot šī reģiona biznesa ideja.

Toreiz kāds liels Latvijas uzņēmums Sīļos, Jūrkalnē divas diennaktis rīkoja dienas un nakts pasākumu ar mīklainu nosaukumu – ”sporta spēles”. Būtībā šī aktivitāte bija kolektīvās dzeršanas un nakts ālēšanās pasākums. Brēcēji un vientuļie zombiji izbaudīja iespēju ķērkt un klaigāt mikrofona visu nakti. Viņi sludināja pie mikrofona visu, kas vien ienāca prāta – ”o mamma!”, ” stulbenis no Gulbenes”, ” tā jums vajag – negulēsiet maitas, mēs to noteiksim!” – utt.  Mēs (tie, kas gulējām gultiņās viesu namos blakus kempingā)  bijām spiesti skatīties griestos un izgulēties pa dienu, jo nakts melnumā ”sporta spēļu”  plosīklas mums neatļāva laisties snaudā pat līdz rīta gaiļiem. Visvairāk toreiz man bija žēl bija mazu bērnu un viņu vecāku, kas nomocījās galīgi.

Miega trūkums nav patīkama lieta.

To zina katrs, kam šo riebīgo efektu ir nācies piedzīvot.  Īpaši pretīgi, ja esam noīrējuši istabiņas atpūtai, bet decibeli aiz loga mums piedāvā akustisko spīdzināšanu Gvantanamo stilā.

Tagad man atkal jārēķinās ar līdzīgu situāciju tajā pašā Kurzemē.

Šoreiz Ventspilī.

Šovakar te turpina dārdināt vietējā motociklistu salidojuma diskotēka.  Paši ”mocīši” jau nav vainīgi, ka organizētāji izvēlējušies nakts koncertiem pilsētas teritoriju.

Pats Ventspils galva ”papus A.L.” esot šī pasākuma entuziasts, tāpēc pat vietējā pašvaldības policija nakts vidū atteicās braukt uz apklusināt kempinga trokšņotājus, lai gan atzinās, ka viņiem esot atļauts dārdināt pastiprinātājus ”līdz vieniem”. 

” Mēs tur neko nevaram izdarīt” – pēc 02 naktī vakar telefoniski atzinās vietējās pašvaldības policists.

” Brauciet un izraujiet viņiem to štepseli no kontaktiem” – es aicināju kārtībnieku.

” Nē, mēs to nevaram izdarīt”, – viņš nopūtās.

Un troksnis turpinājās.

Izskatās, ka Lemberga sindroms šoreiz darbojas un nostrādāja ļoti nesimpātiski.

Ļoti. 

Nožēlojami, ka Latvijā pašvaldības var noteikt savu iedzīvotāju gulētiešanas laiku, pārdodot nakts stundas ciemiņiem trokšņošanai.

Decibelu bizness pieprasa attiecīgā likuma pārskatīšanu.

Steidzamības kārtībā.

Iedzīvotāju tiesības gulēt ir augstāka kategorija nekā pašvaldības vadītāju vēlme nopelnīt, pārdodot nakts klusumu viestrokšņotājiem.

Tik vienkārši tas ir.

Lūdzu nomainiet šo likumu.

Atgrieziet Latviju civilizētas valsts apritē.

Ar obligāto aizliegumu trokšņot pēc plkst. 23.00

Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ventspils sevi profilē kā ģimenes atpūtas vietu.

Šo luksusu pagaidām izbaudīt nav izdevies daudziem.