Speciāli TVNET

Uzbrukumi kaimiņvalstīm, domstarpības ar citām tautām par pašsaprotamu lietu norisi, nodevību sekvences, melu lavīnas un grotesku patiesības sagrozīšanas ciklu kaskādes, patiesības apklusināšana un godprātīgu cilvēkuvajāšana. Visi šie fakti ir jau bijuši Krievijā. Papētot krievu revolūcijas saknes var redzēt, ka Putins šo visu nav izdomājis vai ieviesis. Tas viss ir jau kādreiz bijis, jo šodienas Krievija seko vecajam sovjetistu modelim, kuru savulaik izstrādāja boļševiki un Staļins.  Pie šī secinājuma var nonākt lasot Francijas akadēmijas pastāvīgās sekretāres Helenas Karēras de Ekūzes (Hélène Carrère d’Encausse) lielisko pētījumu par Aleksandru Kolontaju (”Alexandra Kollontaï. La walkyrie de la révolution”, Fayard). Kas bija „šī Aleksandra“ un kā iespējams, ka izglītots un romantiski orientēts cilvēks bija spējīgs atbalstīt asiņaino Staļina režīmu?

Revolūcijas Valkīra

Aleksandra Kolontaja bija krievu augstāko aprindu, izglītota, starptautiski apbrīnota personība, kas ieņēma neparasti ietekmīgus posteņus Ļeņina un Staļina impērijā. Viņa, ar sava personības auru, palīdzēja humanizēt cinisko un nežēlīgi Staļina režīmu ārzemēs un vienlaikus spēja un prata „noturēties seglos“ maniakālo iekšējo tīrīšanu apstākļos. Nomirstot savā gultā mājās 1952.gadā, nevis Gulāga arhipelāga akmens lauztuvēs. 

Kāpēc viņai izdevās tas, kas daudziem citiem nebija pa spēkam?

Aleksandra Domontoviča ir dzimusi krievu ģenerāļa ģimenē. Pretēji vecāku vēlmei, viņa apprecējās ar salīdzinoši nabadzīgu radinieku un 19.gadsimta beigās aizrāvās ar marksismu. Loģiski, ka tā notika, jo tas bija dzimtbūšanas atcelšanas laiks Krievijā. Atpalikušās Krievijas iedzīvotāju masas tobrīd kā paisuma straumes plūda projām no laukiem uz lielpilsētām pēc pārticības un darba. Ideoloģiskajā plāksnē dominēja divi vadošie virzieni. Pirmais bija – modernā laika apziņa ar misiju pakļaut krievus dominējušajiem Rietumvalstu attīstības modeļiem. Otrs virziens bija slavofilisms, jeb pieņēmums, ka Krievijai neder nedz austrumu nedz rietumu attīstības shēmas, bet vajadzīgs savs – specifisks eksistences modelis, kas balstītos uz pareizticīgo baznīcas dogmām un krievu kopienas īpašo garīgumu statusu. Tā kā spēcīgu pilsonisko aprindu Krievijā toreiz nebija, tad buržuāzijas vietā nostājās savāds ļaužu grupējums. Kāpēc tā?  Tāpēc, ka Krievija vienmēr ir bijusi atpalikusi, vāji attīstīta agrāra valsts bez neatkarīgas biznesa domāšanas un modernas valstu attīstības tendenču izpratnes. Ražošana vienmēr bijusi pakļauta politiskajai varai. Tāpēc izdomātais, neloģiskais slavofilisms ņēma virsroku un intelektuālās aprindas veidoja nevis „rezultāta cilvēki“, bet procesa pielūdzēji. Jaunajā „intelektuālajā šķirā“ iekļāvās tā saucamie „inteliģenti“, kas saglabāja šo ietekmes ložu arī Padomju Savienības laikā. Taču toreiz viņu Bībele bija Kārļa Marksa „Kapitāls“, kas ļāva saprast un tulkot kapitālisma loģiku sev piemērotā formātā.        

Kolontaja mācījās Cīrihē un 1899.gadā iestājās boļševiku partijā vēlāk kļūstot par Tautas labklājības komisāri. Viņas retoriskā apdāvinātība palīdzēja uzrunāt krievu tautas masas un veicināt Ļeņina nonākšanu pie varas. Kolontajas niša bija feminisms un visu savu enerģiju viņa veltīja tieši sieviešu tiesību jautājumiem, kļūstot par ministri pirmajā Ļeņina valdībā. Pēc tam Kolontaja ieņēma Krievijas vēstnieces amatu Norvēģijā un vēlāk arī Zviedrijā (1930 -1945).    

Viņa bija košs un žilbinošs tēls, tā laika mediju ikona, kas it kā demonstrēja īpašo slavofilu kopienas garu. 

Kāda bija viņas ideoloģiskā bagāža? Sākumā Kolontaja bijusi vairāk menševiks (nevis boļševikus) un atbalstījusi reformu politiku partijas diktatūras vietā. Viņai neesot patikusi varas nonākšana vienas partijas elites rokās. Taču šāda nostāja nav patikusi Ļeņinam, kurš Kolontaju 1921.gadā degradēja līdz parasta „novērotāja“ statusam. Atņemot viņai visus amatus. Tieši šajā situācijā viņa esot griezusies pēc palīdzības pie sava partijas biedra Josifa Staļina un lūgusi darbu ārzemēs. Josifs Visarionovičs šo lūgumu izpildījis un Aleksandra Kolontaja ar šo brīdi pārvēršas par diplomāti. Taču neaizmirst, ka par visu viņai ir jāpateicas tieši Staļinam. 

Vai Kolontaja nesaprata kam kalpo?

Domāju, ka saprata kas ap viņu notiek. Pati ir sūdzējusies savos tekstos par to, ka partija pārvērtusies par „nežēlīgu mašīnu“, kas sagrauj cilvēkus brutāli un nežēlīgi. Sīka partijas varas elites grupējuma interešu labā. Protams, ka viņa redzēja kā tiek iznīcināti Berijas „tīrīšanās“ draugi un laikabiedri. Starp citu, tieši šādā ceļā tika noslepkavoti divi viņas mīļākie un vairāki vistuvākie draugi. Taču Aleksandra Kolontaja, ar krieviem tik raksturīgo „mīlas aklumu pret esošo varu“, spēja to visu neredzēt un dzīvot ērti tālāk. Tāpēc šajos posta laikos (Staļina represiju apstākļos) viņa Oslo raksta savu feminisma projektu „ Darba bites mīlas dzīve“, kurā daudz autobiogrāfiska materiāla un cer uz panākumiem literatūrā.  Taču grāmata tika izsmieta un panāca ļoti iznīcinošu kritikas paisumu, apgalvojot, ka tā sludinot izvirtību, seksuālu izlaidību, graujot klasisko ģimeni. Staļins piespieda „pogas“ un uzbrukumi Kolontajai jaunās grāmatas virzienā apklusa. Loģiski, ka Aleksandra atkal jutās ļoti pateicīga vadonim Staļinam un nekautrējas slēpt savu lojalitāti viņam arī turpmāk.  

Protams, ka Staļins viņas uzticību pārbaudīja. Pieprasīja, lai Kolontaja darbojas kā sarunu vadītāja Ziemas kara apstākļos un otrā pasaules kara beigās. Zināmā mērā Kolontajai izdevās „izglābt“ Somiju no paverdzināšanas likteņa ar īpašās „finlandizācijas“ politikas palīdzību, kas netika piedāvāta Baltijas valstīm (Kolontaja ir dzimusi bijušajā Somijas teritorijā Krievijā).  Viņa palīdzēja arī Staļinam novilcināt Rietumvalstu reakciju pret Hitlera plāniem, jo to vēlējās Staļins. Viņa zināja visu par Molotova-Ribentropa paktu un sazvērestību pret Poliju un Baltiju. Taču klusēja par to. Lai gan ir pierādījumi, ka viņa slepeni ir informējusi par šo dokumentu Francijas premjerministru Leonu Blūmu, kurš esot atteicies šai ziņai noticēt. Starp citu, 1938. gada rakstā Izvestija viņa slavina Staļinu par visu ko viņš ir paveicis un es tieši tāpēc padomāju, ka šāds pavērsies ir tieši tas pats ko šodien novērojam Krievijā. Tā saucamā inteliģence (mākslinieki, zinātnieki, filozofi) turpina nenosodīt Putina agresiju Ukrainā it kā Krievijas interešu dēļ. No vienas puses it kā loģisks, spiest spējīgs un kritiski domājošs cilvēks, taču no otras puses – padevīga, varai paklausīga pielīdēja. 

Kas šis ir par fenomenu – krievu nekritiskā pielīšana saviem tirāniem?

Parasta liekulība, jeb tomēr vēsturiski cementēta, nekritiskā padevība saviem nelāgajiem līderiem? 

Tātad Kolontajai šķita, ka boļševiku diktatūra Krievijā esot neizbēgama un tā ir piedodama partijai arī tik necilvēcīgā izpausmē kā to krievi 20. un 30.gados piedzīvoja. To pašu šodien lasām krievu intelektuāļu tekstos par to, ka „Ukraina ir sena Krievijas sastāvdaļa“ un „nekādi citādi Ukrainu nav iespējams atgriezt Krievijā atpakaļ“. Pirms apmēram 100 gadiem Kolontaja saviem franču draugiem tika apgalvojusi, ka „lai kurš valdītu Padomju Savienībā, nekā citādi to izdarīt nav bijis iespējams“. Proti – tas kā dara Staļins, ir pareizi. Tagad tieši to pašu dziesmu dzied Krievijas „inteliģence“, apgalvojot, ka viss ko dara valsts vadītājs Putins, ir ļoti pareizi. Citādi nevarot.   

No revolūcijas pie cinisma

Aleksandras Kolontajas piezīmēs, dienasgrāmatas un biogrāfijas liecina, ka viņas ceļš no revolucionāres – sapņotajās pie politiķes-ciniķes, kas slavina Padomju Savienības koloniālisma ambīcijas, ir dramatisks. Viņa uzauga aristokrātu vidē, taču samērā ātri nostājās pret ekspluatāciju un paverdzināšanas politiku. Sāka atbalstīt sociāldemokrātus. Vēlāk boļševkus un komunistus. Pateicoties prasmei komunicēt, aristokrātes  manierēm un spējai iekarot apkārtējos simpātijas, viņa palīdzēja Staļina režīmam izskatīties labākam, nekās tas patiesībā bija. Brīdī, kad Kolontaja aizgāja no šīs dzīves 1952.gadā 80 gadu vecumā, viņa nesaņēma nekādu apbalvojumus un netika godināta. Taču faktiski vienu lietu Staļins bija viņai nodrošinājis – viņa nomira savā gultā, nevis izsūtījumā vai ar lodi pierē Čekas pagrabos. Vienkārši tāpēc, ka viņa ar saviem dotumiem, talantiem un padevību bija atbalstījusi slavofilu un Staļina idejas par „mūžīgo Krieviju“ un pasaules pakārtošanu Krievijas pakļautībai.    

Jā, viņa bija pirmā parlamenta deputāte sieviete. Pirmā diplomāte starptautiskajās attiecībās ar būtisku ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem. Viņas dzīve un karjera no malas izskatās pēc pasakas. Varbūt tā bija un iespējams – nepavisam tā nebija. 

To mēs vairs nevaram viņai pašai pajautāt un viss pārējais ir tikai baumas un pieņēmumi. 

Taču viena lieta ir redzam ļoti uzkrītoši – no drosmīgas revolucionāres viņa pārvērtās par Staļina diktatūras vadītās krievu impērijas patrioti.  Nekritiski pieņemot diktatora vēstures interpretāciju par vienīgo patieso patiesību un verdziski sekojot vadoņa norādēm (viņa ideju gaismā). Mēģinot pārliecināt pasauli par Padomju Savienības miermīlību, humānismu, cēlajiem un labajiem nodomiem.  

Tas nozīmē, ka Kolontaja izmantoja savu privāto šarmu Staļina melu propagandēšanai. 

Jā, viņa tā darīja.

Vai nezināja, par Polijas, Baltijas un Somijas sadalīšanu? Zināja. 

Tad kāpēc turpināja aizstāvēt nelietīgo Padomju Savienības ārpolitiku? 

Tāpēc, lai apturētu Vācijas vajadzību kļūt par lielvaru Eiropā. 

Šodien tieši to pašu sludina Putina uzticības personas, kas cenšas novērst uzmanību no Krievijas nelietībām, pievēršot pasaules uzmanību it kā NATO uzmācībai Austrumeiropā.

Nekas nedrīkst būt lielāks, varenāks par „lielvalsti Krieviju“. Visi (pat miermīlīgie) pretinieki bija apkarojami toreiz (Staļina laikā) un tagad – Putina laikā. 

Lai to panāktu, ir vajadzīgas arī Aleksandras Kolontajas.

Tiešā un pārnestā nozīmē.