Aizvadītajā nedēļā izveidojušies vairāki bruņotie konflikti arī Tuvējos Austrumos (pēc Hamas uzbrukuma Izraēlai). Uzliesmojis ne tikai Gazas sektors, bet arī Lībija un Sīrija. Pašlaik Izraēla gatavo „tīrīšanas“ akcijas Gazas sektora ziemeļu daļā, lai beidzot atbrīvotos no turienes lēni gruzdošajām teroristu organizācijām. ANO vakar un šodien draud Benjaminam Netanjahu un piekodina „labi izturēties pret turienes civilajiem iedzīvotājiem“. Pret tiem pašiem, kas svinēja teroristu grupējuma Hamas 7. oktobra asiņainās orģijas Izraēlas pierobežā. Kā tur varēja izveidoties situācija, kas lielā mērā atgādina pērnā gada Ukrainas kara ainas? 

Jā, varēja izveidoties, jo šis konflikts tur gruzd jau sen. Gandrīz 80 gadus. Tāpēc, ka tolaik dibināto valsti Izraēlu visu šo laiku atbalsta ASV un Rietumu demokrātijas, bet Palestīnas bēgļu prasības manifestē – Padomu Savienības mantiniece Krievija un dominējošie kreisie režīmi pasaulē.   

Tiem, kas maz interesējušies par norisēm Vidusjūras austrumu piekrastē, šie notikumi varētu šķist negaidīti. Taču arī šis uzliesmojums ir tieši saistīts ar Krievijas diktatora Vladimira Putina  trešā pasaules kara ambīcijām un scenāriju, kas paredz pasaules valstu pārņemšanu diktatoru ziņa. Viņa ambīcijas atbalsta arī Ķīnas Sji Dziņpins, irānas Ebrāhīms Raīsi, Afganistānas talibu līderis Hibatulla Ahundzada, Venecuēlas Nikolass Maduro, Kubas Migels Diazs – Kanels, baltkrievu Aleksandrs Lukašenko un lielā mērā arī nākamais pretendents uz ASV prezidenta posteni Donalds Tramps. Šī nav konspirācijas teorija, bet gan pavisam loģisks izskaidrojums bruņoto konfliktu sekvencēm šodienas pasaulē. Ja Putinam vajag, tad viņš var ieslēgt savas „eksplozīvās rezerves“  ļoti daudzos pasaules sektoros un vadīt šo „konservatīvisma lokomotīvi“, kas (sinhroni degot) spēj izveidot liesmu orkānu, lai noslaucītu esošo demokrātiskās „pasaules kārtību“. Pārvēršot pasauli karojošu bloku batālijā. Proti, pēc Putina sižeta pasaulei ir jāpārvēršas par dažu diktatoru savstarpēji sadalītu pasaules telpu. Tā kā tas bija agrāk, kad valdīja cari, karaļi, šeihi un baznīca. Pārējie piekārtojas esošajiem noteikumiem un tur mutes ciet.

Kā Padomju Savienības mantiniecei Krievijai tas izdodas?

Kopš varas pārņemšanas Pēterburgā 1917.gadā, Ļeņina boļševiku dienaskārtībā vienmēr ir bijusi pasaules revolūcijas ideja, kas tulkojumā nozīmē – visu pasaules valstu pārņemšana zem savas ideoloģijas zīmes = pārvēršot par Lielkrieviju. To var izdarīt gan ideoloģiski, gan ar ieročiem rokās, gan apvienojot abus šos paņēmienus.

Cariskā Krievija vienmēr ir bijusi tautu cietums, tāpēc var uzskatīt, ka caru loģika regulāri pieprasījusi savu robežu nepārtrauktu paplašināšanu. Katrs nākamais krievu cars centās karot ar esošajām kaimiņvalstīm un pievākt jau nākamo iekāroto teritoriju, pārvēršot to automātiski par Krieviju (tā kās pašlaik notiek Luhanskā, Doņeckā un tika organizēts Krimā). Ja Lielbritānija, Francija vai Spānija tīkoja pēc kolonijām ārzemēs (tālu aiz robežām), tad krievu cari to pašu realizēja ar saviem pierobežu kariem. Tāpēc šodienas Pēterburga faktiski atrodas bijušās Zviedrijas karalistes teritorijā, bet Sahalīna un Kuriļu salas vairs nav Japāna, bet Krievija. 

Moskovīti savas robežas cenšas paplašinās nepārtraukti un šis process ārpasaulē tiek uztverts vairāk kā „dabas stihija“, nevis nepārtraukta bruņotu agresiju ķēde: Abhāzijas okupācija (2008), Krimas aneksija (2014), Austrumukrainas aneksija (2014), Piedņestra (1990). 

Protams, ka paši okupanti „uz āru“ šo procesu nosauc citādi. Tā, lai paši izskatītos labāk. Versijas šis agresijas attaisnojumam Kremlim ir dažādas: 1) tāpēc, ka NATO pārāk strauji tuvojas Krievijas robežām, 2) tāpēc, ka tiek apspiesta krieviski runājošā minoritāte konkrētajās teritorijās, 3) tāpēc, ka „ārzemju krievi sauc palīgā Maskavu“, 4) tāpēc, ka „tas ir taisnīgi“ utt. Būt par Krievijas kaimiņvalsti ir ļoti bīstami. Jebkurā brīdī Kremlis var izdomāt iemeslu, lai iesoļotu mūsu teritorijā un pasludinātu to par savējo. Tieši tāpat kā tas jau reiz notika 1940. un 1945.gadā. 

Taču, lai šis „teritorijas pārņemšanas process“ (iekļaušana Krievijā) notiktu skaistāk, to iepriekš sagatavo ideoloģiski. Tāpēc Maskavā (kopš 1917. gada) eksistē stratēģiskā plānošana, kas paredz iekšējo nemiernieku atbalstīšanu praktiski visās valstīs, kas nav koalīcijā ar Krieviju. Latvijā šo lomu veic pro -kremliskās partijas, kas pavisam legāli tiek ievēlētas valsts parlamentā un tur realizē Krievijai labvēlīgu politiku, kā arī „neapmierinātie grupējumi“ (pret latviešu valodas ieviešanu skolās un sabiedriskajos medijos), „krievu kultūras kopienas“ un falsificētās vēstures atbalsta vienības, kas sastopamas gandrīz visos sabiedrības slāņos. 

Visās citās ārvalstīs, kas nerobežojas tieši ar Krieviju, Kremlis finansiāli atbalsta konservatīvās, nacionālistu partijas, aktīvi darbojas iekšējā terorisma kustībā (finansējot, piemēram, Korāna dedzinātājus Zviedrijā vai “dzeltenās vestes“ Francijā). Rezultātā Kremlim ir izdevies panākt, ka Zviedrija netiek un netiek iekšā NATO blokā (bremzē Putina sabiedrotie Turcija un Ungārija), palestīnieši saceļas pret nīsto Izraēlu tieši tad, kad Kremlim klājas aizvien sliktāk Ukrainas frontē, un ir dusmas par to, ka Rietumi tomēr nav noguruši savā atbalstā Ukrainai. Tad no Maskavas tiek dota pavēle un uzreiz aizdedzināts nākamais ugunskurs, kas var nobremzēt ukraiņiem labvēlīgu lēmumu pieņemšanu Vašingtonā. 

Proti – kā zibens gaišas dienas laikā pie horizonta pēkšņi parādās teroristu grupējums Hamas, ka sestdienas rītā iebrūk Izraēlā un sāk tur slepkavot simtiem cilvēku. Tas, ka šis Hamas uzbrukums Izraēlai notika tieši Krievijas diktatora Vladimira Putina dzimšanas dienā ir sakritība. Vai ne? Protams, kā gan citādi. Varam neņemt vērā arī to, ka uz Izraēlu (pēc Ukrainas kara sākuma) emigrēja ļoti liels skaits Krievijas intelektuāļu, mākslinieku un tieši no turienes šodien krievu valodā tiek raidīts ļoti daudz taisnības par karu Ukrainā. Tagad uz viņu galvām krīt bumbas, tiek izvarotas sievietes un tiek pārgrieztas rīkles pensionāriem (kas savulaik no Krievijas emigrējuši uz Izraēlu), liekot saprast, ka no Putina atmaksas neizvairīsies neviens diktatūrai nelabvēlīgais krievs. Tā teikt – labāk būtu stāvējuši klusu un palikuši Krievijā. Taču pats galvenais ir šajā gadījumā Vašingtonas atbalsts Ukrainai. Pēc Kremļa loģikas to nepieciešams pārcirst un tas iespējams tikai tad, ja tiek apdraudēts pats tuvākais amerikāņu sabiedrotais – Izraēla. 

Sprāgstvielas ar laika degli

Maskavas dominējošā ārpolitikas stratēģija vienmēr ir bijusi viena un tā pati – graut stabilitāti naidīgajā demokrātijas blokā: uzjundot/atbalstot iekšējos konfliktus Kremlim nepatīkamajās zemēs tieši (propagandā un iekšējo teroristu finansēšanā), kā arī netieši –  finansējot un uzpērkot ietekmīgas personas ārzemēs (ieskaitot starptautiskās organizācijas), iebīdot savus spiegus vadošos amatos vai tuvu tiem Vašingtonā, Parīzē, Berlīnē u.c, kā arī kompromitējot Kremlim nelabvēlīgus, ietekmīgus politiķus vai žurnālistus, amatpersonas vai ierēdņus ārzemēs ar manipulētu „faktu materiālu“ par viņu it kā „neglīto pagātni“ vai nelāgajām nosliecēm, kas padara viņus par it kā sliktiem cilvēkiem. Nupat šādu Kremļa manipulācijas pienesumu redzējām krievu medijos par jauno Latvijas premjerministri. Starp citu, Kremļa melu mašīna īpaši smagi uzbrūk sievietēm amatos vai ietekmes posteņos ārzemēs, kas Putinam nav pa prātam.

Tas nozīmē, ka Krievijai ir detonācijas iespējas ārzemēs. Ja pēkšņi vajag, tad Kremlis spēj šīs sprāgstvielas iedarbināt. Ja agrāk „piektās kolonas lomu“ ārvalstīs spēlēja vietējie komunisti un kreisie sociāldemokrāti, tad tagad šo lomu veic anarhisti un bruņoto teroristu organizācijas. 

Viens tāds ir, piemēram, Hamas līderis Muhameds Al Deifs. Viņš esot invalīds, ar amputētām rokām un kājām pēc 7 atentātu mēģinājumiem. Tieši viņš vada bruņotos uzbrukums Izraēlai. Dažas stundas pēc uzbrukuma Izraēlas pierobežu rajoniem, viņš uzstājās sociālajos medijos kā „Viesis“ jeb „Kaķis ar deviņām dzīvībām“. Paziņojot, ka esot izlēmis pārtraukt savas tautas ierobežošanu un starptautisko līgumu pārkāpšanu. Apņēmies izbeigt amerikāņu un citu rietumvalstu atbalstu Izraēlai un dominanci pasaulē.  Formālais šī uzbrukuma iemesls esot atriebība par nekārtībäam pie mošejas Jeruzālemē 2021.gadā un simtiem palestīniešu nogalināšanu 2023.gadā. Ebreji no arābu zemēm esot jāpadzen. 

Muhameds (ja tas ir viņa īstais vārds) dzimis 1965.gadā Gazā, kas tika izveidota kā okupēta zona 1948.gada kara rezultātā. Studējis Gazas islāma universitātē, 1989.gadā aizturēts un pavadījis 16 mēnešus Izraēlas cietumā. (Reuters). Kopš 2002.gada vada Kasamas brigādes, kas ir vislabāk bruņotais grupējums palestīniešu Rietumu sektorā. Pirms uzbrukuma Izraēlai neviens no grupējuma locekļiem nav izmantojis saziņai mobilos telefonus, jo tos noklausās Izraēlas izlūkdienests. Sazinājušies tikai un vienīgi ar zīmīšu palīdzību, kuras pārnēsājuši kurjeri. 

Hamasu dibināja trimdas palestīnieši pēc 1987.gada nemieriem un kopš 2007.gada tas ir valdošā partija okupētajā zonā. Ir netieši pierādījumi, ka Kasamas brigāžu līderis ir bijis ciešā kontaktā ar Maskavu, tieši tāpat kā Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas vadītāji. 

PAO mērķis bija izveidot neatkarīgu Palestīnas valsti (kopš 1964) un tobrīd tai tika piešķirts novērotāja statuss ANO. Līdz 1991.gadam  ASV un Izraēla to uzskatīja par teroristu organizāciju, bet kopš 1993.gada kategoriskā līnija tika mainīta un pat Izraēla to sāka atzīt PAO kā legālu palestīniešu tautas pārstāvi. Pirmais, ietekmīgākais tās vadītājs bija kustības „Fath“ līderis un 1994.gada Nobela miera prēmijas laureāts Jasirs Arafats. Organizācijas sēdeklis pavisam oficiāli un atklāti visus šo gadus atrodas arī Maskavā ar lielu ierēdņu štābu un projektu vadību. Tas nozīmē, ka „dzimšanas dienas akcija“ visticamāk tika „saskaņota“ ar Putinu.    

Putina uzbrukumi savējiem turpinās

Hamas 7.oktobra uzbrukums Izraēlai lielā mērā bija arī Putina atriebība savējiem – krievu emigrantiem Telavivā un citur. Taču ciest dabū arī pārējie pretīrunātāji. To skaitā arī Parīzē dzīvojošā krievu TV žurnāliste Marina Ovsjaņikova, kura pievērsa sev uzmanību ar savdabīgu pretkara protestu televīzijas kadrā. Viņa „iespruka“ ekrānā Maskavā, ziņu dienesta „Laiks“ (Vremja)  tiešraides laikā. Turot rokā pretkara aicinājumus. Tagad viņa ir slimnīcā ar smagu saindēšanos. Krievijas tiesa jau notiesājusi Marinu par šo pretkara akciju ar 8,5 gadiem cietumā, jo šādi viņa esot izplatījusi „nepatiesu informāciju par krievu bruņotajiem spēkiem“. Tāpēc žurnāliste (kopā ar meitu) visu šo laiku uzturas Francijā. Pagaidām nav zināms vai viņa izturēs Putina pasūtīto GRU indēšanas akciju, kas jau piemeklējusi citus krievu režīma pretiniekus ārzemēs. 

Tas nozīmē, ka pagale nedeg viena. Lai iededzinātu ugunskuru ir nepieciešamas vairākas pagales un tieši tāda pati loģika nosaka Putina pasaules iekarošanas plānu. Lai sagrautu Ukrainu, viņam ir nepieciešami bruņoti konflikti arī citur pasaulē. Tagad ir aizdedzināta Izraēla un Maskava cer, ka tāpēc ASV atbalsts Ukrainai kļūs mazāk svarīgs, jo ietekmīgais ebreju lobijs Vašingtonā pieprasīs dot priekšroku Telavivas vajadzībām. 

Laiks rādīs vai Putina stratēģija attaisnos sevi.