Tikko, desmitajā decembrī apritēja 75 gadi kopš ANO cilvēktiesību konvencijas pieņemšanas. Pa šo laiku plaisa starp deklarācijas ideāliem un reālo situāciju mūsu ikdienā nav samazinājusies. Joprojām uzrodas agresīvas organizācijas, kas pieprasa ierobežot citu cilvēku tiesības (Quanon, Incel u.c.)  un pie varas nāk diktatori, kas dara to pašu. Aizvadīto 15 gadu laikā šie procesi kļuvuši uzkrītoši un cilvēktiesību ierobežojumi jau kļūst par normu pat valstīs, kas līdz šim tika uztvertas kā liberālās demokrātijas. 

Periods pēc otrā pasaules kara

Iespējams, ka Putins ar savu karu Ukrainā ir noslēdzis “periodu pēc otrā pasaules kara“, kuram bija raksturīga tieksme pēc taisnīguma, līdztiesības un cilvēku tiesību respektēšanas. Toreiz, pirms 75 gadiem autori uzskatīja, ka cilvēktiesības ir universālas dabas. Ir jārespektē apkārtējie arī tad, ja tie izskatās citādi un domā savādāk. Taču dzīve parādīja, ja fanātisms un aizspriedumi salīdzinoši viegli sagrauj šo it kā universāli saprotamo zonu – cilvēka tiesības dzīvot, strādāt, mīlēt, ticēt un darboties tā kā katrs vēlas. Rietumu pārliecību, ka šis laiks ir pienācis, diezgan ātri sagrauj ticības fanātiķu pieņēmumi, ka visu nosaka dievs nevis cilvēks. Tādā kārtā diktatori var uzrakstīt savus cilvēku dzīvi regulējošus noteikumus it kā dieva vārdā un visiem nāksies šiem likumiem pakļauties. Tā 1990.gadā tika pieņemta „Kairas islāma cilvēktiesību deklarācija“, kurai nepatika ANO deklarācija. Jo tā atspoguļojot  Rietumvalstu kultūrā balstītu skatījumu uz cilvēktiesībām un neņemot vērā citu valstu kultūru un reliģiju nostādnes. Tātad, atšķirībā no ANO deklarācijas, Kairas islāma cilvēktiesību deklarācijā visas tiesības pakļautas šaria likumiem. Tā kā šos likumus var dažādi interpretēt, tad šis dokuments samudžina cilvēktiesību jēgu un saturu. 

Tam sekoja un seko vēl citi mēģinājumi revidēt cilvēktiesības, kas faktiski nozīmē – atrast metodes, kā tās ierobežot.  

Ķīna un Krievija jau ilgstoši pauž viedokli, ka ir nepieciešama jauna pasaules kārtība ar jauniem cilvēka tiesību noteikumiem. Proti, likumiem jābūt tādiem, lai tie attaisnotu Putina pasaules iekarošanas ambīcijas. Lai karš Ukrainā skaitītos normāla „specoperācija“, kas nepieciešama pasaules kārtības ieviešanai. Ķīniešiem šādi „moderni likumi“ vajadzīgi, lai pasludinātu pasaulei, ka uiguru (no Ķīnas Siņdzjanas provines) apspiešana ir tik pat svarīga lieta kā bērnu audzināšana ģimenē. Šādi jauni cilvēka tiesību regulējoši likumi vajadzīgi arī Irānai un Ziemeļkorejai, lai attaisnotu represijas pret saviem iedzīvotājiem un izrēķinātos ar ārzemniekiem, kas grauj vietējo ķeizaru iedibināto vietējo cilvēktiesību kārtību. 

Viss vecais ir jāsagrauj un jādibina jauna pasaule, jauni „poli“, jaunas tiesības un pienākumi. Šo pārliecību pašlaik aktīvi pauž tā saucamās BRIC valstis: Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika. Ko tās vēlas? Tām šķiet, ka pasaules kārtību līdz šim ir noteikušas Rietumvalstis un tagad šī pasaules vadības svira esot jāpārvieto uz „dienvidiem“ un „austrumiem“. Kāpēc tieši šī valstis? Tāpēc, ka tās vieno laba attieksme pret Putina diktatūru Krievijā un tās organizē kā grupu pats Kremļa šefs Vova Putins. Viņš arī izstrādājis savu „multipolārās“ pasaules kārtības teoriju un pauž viedokli, ka atliek atņemt Rietumiem varas sviras un viss notiks tā kā Putinam vajag. 

Tas, ka Putinam nav spēju saprast pasaules norises un viņš visur redz konspirācijas teorijas, tieši tāpat kā Ādolfs Hitlers, ir redzams jau sen. Ja karalis sāk pats konstruēt kuģus, tad tie nogrimst jau pēc 20 minūtēm (Vāsa karakuģis Stokholmā,1628. gadā), ja diktators pat sāk izstrādāt pasaules pārveidošanas kārtību (Hitlers, Mana cīņa), tad sekas nākas remontēt ne tikai Nirnbergas tiesai, bet visai vācu tautai un pēckara Eiropai. Laimīgo pasaules reformētāju nav. 

Šodienas pārkārtotāji

Viens no pasaules pārkārtošanas iniciatoriem pašlaik ir Ķīna. Pēc ķīniešu iniciatīvas ir izveidota tā saucamā Globālā civilizācijas iniciatīva – Global civilization initiative (CGI), kuru izstrādājis un pasaulei piedāvājis Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs, no 2013.gada arī valsts prezidents, kā arī Centrālās komitejas vadītājs Sji Dziņpiņs jeb vienkārši „Augstākais vadītājs“. 

Viņš savu pasaules pārkārtošanas projektu publiskoja 2022.gada 21. aprīlī Boao foruma laikā. Galvenā ideja ir šāda: pasaulē esot dažādi civilizācijas līmeņi un atšķirīgas tradīcijas. Tām esot jādod iespēja attīstīties tālāk, nejaucot tajās iekšā universālās cilvēktiesības. Šī teorija tiek balstīta uz tā saucamā kultūrrelatīvisma pieņēmumiem un balstās uz argumenta, ka cilvēktiesības visiem cilvēkiem pasaulē nedrīkstētu būt vienādas. Tātad – kas atļauts Jānim, nav atļauts Hosamam vai Hū. Tātad (pēc viņa domām) cilvēktiesības nedrīkst būt universālas. Šajā gadījumā Dziņpiņs ir nomainījis jēdzienu „kultūra“ ar grandiozāku vārdu „civilizācija“. 

No šāda viedokļa raugoties, valstīs, kurās vīri sit sievas, šī „tradīcija“ ir jāsaglabā, jo tā it kā iekļaujas esošajā “kultūrā“ jeb šajā gadījumā “civilizācijā“. Ja, piemēram, vadonis Kremlī uzskata, ka Ukraina nav suverēna valsts, bet tikai Krievijas pielikums, kas nejauši „atrāvies nost no konteksta“, tad pēc šādas loģikas Putinam it kā ir tiesības izvērst šo iekarošanas karu, jo tas atbilst Krievijas „tradīcijām“ un „Putina civilizācijai“.  

Tātad – atsakoties no universālajām cilvēktiesībām (kas uz visiem cilvēkiem attiecas vienādi), ir iespējams neglītu, cietsirdīgu, varmācīgu un nejēdzīgu attieksmi pret apkārtējiem interpretēt kā normu. 

Piemēram, Ķīna jau ilgstoši (kopš 2013.gada) runā un lielās ar savu jauno zīda ceļu jeb ”Belt and road initiative”, kas faktiski nozīme ķīniešu koloniālisma veidu modernajos apstākļos. Tiek uzpirkti uzņēmumi, teritorijas, uzņēmumi un „veselas valstis“, kas  jau šodien ir nonākušas tiešā Ķīnas atkarībā. Vienlaikus ķīnieši eksportē savu cilvēku uzraudzīšanas digitālo tehnoloģiju uz 80 valstīm, lai arī tur uz ielas kameras spēj atpazīt visus cilvēkus. Diktatūras un autokrātijas pērk šo tehnoloģiju, lai cilvēkus labāk pakļautu „vietējās civilizācijas“ vajadzībām. Vai šādas novērošanas kameras, kas zibenīgi atpazīst jūsu seju, vārdu un uzvārdu un ziņo „lielajam brālim“ par jūsu atrašanās vietu un nodarbošanos, nav cilvēktiesību pārkāpums? Jā, ir pārkāpums. Ja uzskatām, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības darīt, domāt, strādāt, mīlēt, protestēt vai skriet turp kur katrs vēlas. Diemžēl diktatoriem tā neliekas un viņi šādas padoto vaļības iniciatīvas niepieļauj. Vovam, Sji vai Kimam vajag (ir nepieciešams) kontrolēt visas „savējās cūkas“ (Orvela līdzības izsakoties) un izrēķināties ar tām, kas neklausa vai nepadodas.    

Cilvēktiesību graušana 

Cilvēktiesības Āfrikā šodien grauj ne tikai iekšējie, bet arī ārējie faktori. Āfrikas militārie apvērsumi seko cits citam un šo teātra izrādi lielā mērā režisē tas pats Kremlis jau sen. Šie militārie apvērsumi ir izsituši no sliedēm cilvēktiesības, anulējuši demokrātiju un sagrāvuši šo valstu konstitūciju. Kopš 2020. gadā sešās valstīs ir notikuši jauni militārie apvērsumi. To skaitā ir Mali, Čada, Gvineja, Sudāna, Burkinafaso. 

Trijās valstīs ir džihādistu grupējumi, kas uzbrūk gan armijai, gan civilpersonām. Taču paralēli musulmaņu ekstrēmistiem, šajās valstīs aktīvi darbojas Kremļa privātā Vāgnera armija. Krievi visās šajās valstīs it kā darbojas vietējo valdību interesēs un it kā aizstāv varu pret opozīcijas grupējumiem. Taču faktiski nodrošina šo valstu politisko atkarību no Putina, saņemot samaksu graudā – zeltā un dārglietās.  

Tas nozīmē, ka šodien ļoti dažādos veidos tiek grauts 1948.gadā ANO pieņemto universālo cilvēktiesību deklarācijas princips. Tiek demontēta tiesiska valsts un cilvēku humānas tiesības uz  diktatūru un ekstrēmu grupējumu vajadzību bāzes. 

Populisti Rietumos, kas grauj mūsu tiesības

Šai tendencei pieslēdzas arī populisti Rietumos, kas skaļi apšauba liberālo demokrātiju un aktīvi rīkot dezinformācijas kampaņas, lai grautu un taranētu esošo cilvēktiesību principus un normas. Šo tendenci tikko varējām novērot batālijās ap Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā.   

1948.gada principi attiecas arī uz valstīm. Cilvēks ir visu procesu centrā un viņa tiesības, nosaka visu. Tātad cilvēks un viņa vajadzību respektēšana, nevis reliģija, ideoloģija vai teoloģija. „Sakarā ar to, ka cilvēka tiesību neievērošana līdz šim ir novedusi cilvēci pie barbariskas rīcības un tāpēc būtiski uztraukusi publisko domu, ģenerālā asambleja pieņem šo cilvēktiesību deklarāciju“ – tika vēstīts no tribīnes toreiz – 1948.gada 10. decembrī. Dokumenta autoru skaitā bija arī Eleonora Rūzvelta. Viņas plānos bija humanizēt cilvēci. Lai brutālās cilvēka tieksmes līdzsvarotu cilvēka labās īpašības.

Kas notiek tagad? Domāju, ka nav notikusi pasaules humānisma mazināšanās. Drīzāk jākonstatē fakts, ka pie politiskās varas svirām  vairākās valstīs ir nonākuši nehumāni cilvēki, kas valda pār saviem līdzcilvēkiem neētiski un barbariski. Tātad – ir notikusi varas atteikšanās no humānisma mēģinot aizliegt saviem padotajiem izteikties un domāt brīvi. Pretējā gadījumā smagi sodot ar cietumsodu (Krievijā, Ķīnā, Ziemeļkorejā). Izmantojot armiju „lielgabalu gaļai“ (sūtot iesauktos drīzā nāvē) un indoktrinējot iedzīvotājus melīgu un patiesībai neatbilstošu priekšstatu varā. Propaganda un manipulācija ar masu apziņu ir viens no smagākajiem noziegumiem, kuru pašlaik veic diktatori, pārkāpjot savu iedzīvotāju cilvēktiesības.  Šādi viņi šķērso cēlu patiesībai, muļķo cilvēkus un panāk padoto pakļaušanos nepatiesām idejām un pieņēmumiem, kas nevis kalpo valstij un cilvēkiem, bet viņu pašu savtīgajām vajadzībām.  

Mūsu demokrātijas neatņemama sastāvdaļa ir katra cilvēka vērtības apzināšanās. Tas nozīmē: brīvi izvēlēties partiju par kuru balsot vēlēšanās, iespēju brīvi un netraucēti paust savu viedokli, tiesības kritizēt varu un ietekmēt publisko domu. Tās ir arī tiesības pieprasīt veselības aprūpi, darbu, izglītību un sociālo nodrošinājumu.  Tas nozīmē, ka tas viss attiecas uz ikvienu no mums, jo cilvēka tiesību respektēšana ir visdārgākā manta kas mums visiem kopīgi pieder.