Speciāli TVNET

Masveida tūrisms ir šodienas fakts. Ekskursantus no Ryanair ienīst vietējie, jo viņu dēļ vietējie vairs nevar sev atrast sēdvietu autobusā. Braucot uz darbu. Barselonas iedzīvotājiem neizdodas noīrēt bērniem vai radiem normālu dzīvokli centrā, jo visas iespējas “apēduši” izīrētāji, kas pārdod tikai un vienīgi tūristiem. Dažiem tūrisma “meku” iedzīvotājiem masu tūristu uzlidojums katru vasaru ir ilgi gaidītais gada ienākuma nodrošinājums. Cenas Barselonā vai Visbijā tad var uzskrūvēt desmitkārtīgi un tūristi arī maksās 8 vai 10 eiro par tasi kafijas. Taču citiem tas ir posts. 

Pandēmijas laikā daudzi ceļotgribētāji sēroja par nedrīkstēšanu braukāt pa pasauli un aizliegumu nepārtraukti šaudīties ar lidmašīnām visos virzienos. Taču tagad, kad ceļošana ir atgriezusies pirms pandēmijas stāvoklī un braukā visi, kas kust un spēj nopirkt biļetes, aina vairs neveidojas patīkama. Galamērķos vietējie nav laipni un pretimnākoši. Piemēram, Spānijā Barselonas pilsētas dome lūdza no Google kartēm izņemt ārā tur pieejamo 116. autobusa sarakstu, kuru izmanto tūristi kā lētāku un ērtāku pārvietošanās veidu pa pilsētu. Ārzemju tūristi šo autobusa maršrutu esot  pārvērtuši par tūrisma ekskursijas autobusu un „noslīcinājuši“ sēdvietas vietējiem iedzīvotājiem. Tūristiem iepazīties ar centru šādi iznāk lētāk, taču vietējiem autobusos vairs nav vietas, lai aizbrauktu uz darbu vai skolu. ASV un Japānā noteiktos, populāros objektos vairs nedrīkst fotografēt. Tūristu bezkaunības dēļ.

Sarežģītās attiecības ar tūristiem

Barselonas iedzīvotājiem jau sen esot sarežģītās attiecības ar tūristiem. Agrāk viņi pat mēģinājuši apturēt dzīvokļu izīrēšanu tūristiem un gājuši ielās, skandējot lozungus, ka tūristi šajā pilsētā vairs neesot gaidīti. Bijusī Barselonas domes priekšsēdētāja Ada Kolaua nesen ierosināja vairākus tālejošus pasākumus tūristu kustības ierobežošanai. Piemēram, ierobežojot kruīza kuģu skaitu, kas piestāj pilsētas ostā.

Arī Vīne un Florence uzsākušas cīņu pret dzīvokļu īslaicīgu izīrēšanu tūristiem, bet Berlīne ieviesusi ierobežojumus attiecībā uz dienu skaitu gadā, cik ilgi drīkst izīrēt savu dzīvokli tūristiem. Venēcija šovasar sākusi iekasēt ieejas maksu atbraucējiem. Lai šķērsotu pilsētas robežu, tagad ir jāmaksā 5 eiro dienā. Ja patiešām vēlaties apmeklēt peldošo pilsētu vasarā, pavasarī vai rudenī, tad maksā ieejas biļeti pilsētā.  Naudu par iebraukšanu Jūrmalā jau sen iekasē arī šīs atpūtas pilsētas Dome.  

Ikviens, kas bijis Francijas Rivjērā, pie Gardas ezerā vai Maljorkā, zina, cik nepanesami pārpildīts, svelmains un trokšņains var kļūt iecerētais galamērķis vasarā. Simtiem tūkstoši cilvēku stāv rindā uz muzejiem, pērk saldējumu, maksā par īres automašīnām un pēc tam aizņem vietu stāvlaukumos. Vietējiem jau sen šis process esot apgrūtinošs. Tūrisma plūdi esot jāaptur. Tagad iznākot tā, ka vietējiem iedzīvotājiem vairs savā pilsētā neesot vietas. Tūristu dēļ.

Varbūt pienācis laiks izskaust tūrismu?

Jā, uz to pusi velk. Pašreizējās tendences demonstrē tieši šo līniju. Pie kam, šī nav jauna parādība. Tūrisma pirmsākumi (pirms 100 gadiem) saistās ar turīgu cilvēku ceļošanu uz Vāciju, Itāliju, Franciju un Grieķiju, lai tur studētu vai mācītos. Masu tūrisms attīstījās krietni vēlāk un atnesa sev līdzi uzdzīves postu. To nodrošināja industrializācija un dzelzceļa attīstība. Daudz palīdzēja arī attīstīto valstu atvaļinājumu likumi, kas vienkāršajiem cilvēkiem deva pietiekami daudz brīvā laika un naudas, lai apceļotu pasauli. Pēc tam sekoja pēckara masu tūrisma kompleksu atvēršana pie jūrām un okeāniem un visbeidzot – čārteru un zemo cenu aviosabiedrību, piemēram, Ryanair, aktivitātes. Pašlaik ceļot iznāk lēti un ir viegli. Ātri var nokļūt ļoti tālu. Neraugoties uz šo lidojumu kaitīgo ietekmi uz klimatu, šķiet, ka to skaits turpina palielināties. Tagad cilvēki lido pāri zemeslodei tāpēc, ka patīk. Nevis tāpēc, ka vēlas ko iemācīties, studēt vai apgūt pasauli. Ir pienācis piedzīvojumu kolekcionāru ceļošanas laiks un izskatās, ka tas izvērsīsies plašumā.

Spānija ik gadu uzņem aptuveni 90 miljonus apmeklētāju. Spāņu varas iestādes par ieņēmumiem no tūrisma ir pateicīgas.  Piemēram, Spānijas Vidusjūras piekraste būtu mazāk pārtikusi bez trokšņaino angļu un iereibušo zviedru tūristu bariem. Tas pats noteikti attiecas uz Kanāriju salām, kas pirms tūristu pieplūduma lielākoties bija zvejniecības un banānu audzēšanas ieplaka Āfrikas piekrastē, bet tagad (pat vidējas pārticības ļaudis no Latvijas un Lietuvas) tur sāk pirkt vasaras dzīvokļus un maksā viesnīcām par sauli un siltumu ziemā.  

Taču naudas pelnīšana no tūristiem nebūt nenozīmē, ka turienes – vietējie iedzīvotāji šos ienācējus patiešām mīlētu. Vasarās šos efektu var novērot mūsu pašu jūrmalā, kad tūristu baru dēļ ar elkoņiem jāizlaužas uz priekšu pa Jomas ielu. Nav patīkami pārvērsties par rekvizītu pretim nākošo vasarnieku fotogrāfijās. Pavisam cita aina vērojama laikā, kad tūrisma sezona ir jau beigusies. Nelielajā Nojas ciematā Kantabrijā Spānijā ir aptuveni 2 600 pastāvīgo iedzīvotāju, bet vasarā tur ierodas līdz pat 80 000 tūristu. Kad viņi aizbrauc, tad viss apklust un pārtrauc darboties. Jo motors ir tūrisma industrija, kas (ārpus sezonas) pirkšanas un pārdošanas karuselī vairs nepiedalās. Tieši tāpat kā ziemā Pāvilostā, arī tur ziemā viss pēkšņi ir apstājies, nemanāms un izskatās gandrīz izmiris. Taču iegādāties mājas zvejniecībai vai parastajai ikdienas dzīvei šajos tūrisma magnētos nav iespējams tiem, kas būtu gatavi apmesties un dzīvot uz vietas, visu gadu. Tūrisms “tur cenas augšā”, kas tāpēc ir “nepaceļamas” vietējiem iedzīvotājiem. Iznāk, ka tūrisms bremzē loģisku dzīves ritmiskumu un grauj mikrovidi.     

Ikviens, kurš janvārī ir apmeklējis Visbiju, šo ainu ir redzējis. Vecpilsētā katru vasaru jūtamies kā  “viduslaiku Disnejlendā”, bet ziemā pat kafijas tases tirgotājus grūti sameklēt. Dramatiskās cenu svārstības un dzīvokļu, māju izpirkšana sarežģi vietējo iedzīvotāju dzīves standartu. Tāpēc masu tūrisms ir kļuvis tik ļoti nepopulārs, ka pat tie, kas tajā piedalās, labprātāk no tā izvairītos. 

Lidojumi, kas piesārņo gaisu

Teilore Svifta lido ar savām privātajām lidmašīnām no koncerta uz koncertu. Superbagātie ceļo ar jahtām starp vasaras pilīm? Vai mēs pārējie būtu sliktāki? Mums ir vienalga kādu piesārņojumu izraisa lidmašīna ar kuru lidojam uz Parīzi vai Ibicu, jo masu tūrisms izraisa tikpat spēcīgu vēlmi pēc ekskluzivitātes kā Aleksa Gārlenda kulta romāns “Pludmale” (1996). Pēc šī teksta motīviem tika uzņemta pazīstamā filma ar Leonardo DiKaprio galvenajā lomā. Romāns tika izdots laikā, kad ļoti populāra kļuva “mugursomu tūristu” kustība jeb ceļošana uz eksotiskām vietām. Tas stāsta par jaunu vīrieti, kurš dodas uz Taizemi un dzird baumas par brīnumainu pludmali. Viņš to arī atrod, bet dažiem draugiem šie ekskluzivitātes meklējumiem beidzas ar smagām sekām. Neparastas vietas tūristi mēdz atklāt arī citādi. Piemēram – “pēdējās iespējas tūrisms”, kad cilvēki dodas uz vietām, kas klimata pārmaiņu rezultātā, tiks iznīcinātas. Kolēģis un žurnālists Jenss Liljestrands pirms dažiem gadiem uzrakstīja rakstu sēriju par to, kā viņš aizveda savus bērnus uz izmirstošu koraļļu rifu, lai dotu viņiem iespēju ieraudzīt pasauli, kas pazudīs un vairs nekad nebūs redzama un apmeklējama. Kaimiņu meiteni bērnībā vecāki esot veduši apskatīt Staburagu, kuru vēlāk appludinās un neviens vairs to apskatīt nevarēs. Gan vienā, gan otrā gadījumā – šīs ir cilvēka izraisītās sekas, kas apdraud vidi un sabiedrību. Mēs radām apstākļos, lai noteiktas vietas iznīkst, un paši neesam gatavi sevi ierobežot to saudzēšanai.  

Tūrisma liktenīgais jautājums

Būt vai nebūt? Vai ir pienācis laiks ierobežot apmeklētāju skaitu vasarās Venēcijā, Dubrovnikā vai Barselonā? Varbūt jāpieprasa tūristiem ievērot vietējā tradīcijas vai noteikumus? Piemēram, izbeigt vajāt geišas Kioto ar saviem fotoaparātiem un telefoniem. Geišām ir jāpārvietojas pa ielu uz savām skolām, taču sistemātiskie ārzemju tūristu uzbrukumi šīm sievietēm jau sen kļuvuši par lielu pazemojumu un traumu vietējiem. Japāna ir lieliska vieta fotografēšanai, ja runa ir par ielu fotogrāfiju. Paši japāņi mīl iemūžināt apkārtējo vidi filmās un fotoattēlos. Taču tagad Kioto Gionas rajona iedzīvotājiem ir apnikusi tūristu izaicinošā objektu fotografēšana. Vietējie tāpēc informē tūristus par to ko un kā drīkst fotografēt. Šī iemesla dēļ tiek dalītas skrejlapas ar informāciju un izvietoti lūgumi uz tūristu informācijas ziņojumu dēļiem. Taču šiem aicinājumiem nav rezultātu. Runa ir par rupju uzmākšanos geišām un viņu māceklēm maiko no garāmgājēju puses.  Skrienot virsū ar telefoniem un mēģinot iemūžināt sevi uz sabaidīto geišu fona. Šī iemesla dēļ kopš 25. oktobra tur publiski fotografēt vairs nedrīkst. Par neatļautu fotografēšanu nāksies maksāt 100 eiro soda naudu. Geišu skolu teritoriju jau ir aprīkojuši ar video novērošanas kamerām, lai noteikumu pārkāpējus varētu atpazīt un iekasēt no viņiem naudu. Līdzīgi rīkojās arī vairāki citi tūrisma objekti ASV un Itālijā, lai ierobežotu ārzemju tūristu vajadzību fotografēt sevi ar telefonu rokās. Tūristi “taisa pašbildes” riskanti pozējot uz krauju malas, traucējot pārējos, apdraudot savu un apkārtējo drošību.   

Klimats, egoisms, vēlme, gribēšana un kapitālisms. Grūti izvairīties no sajūtas, ka ienīstot masu tūrismu, mēs faktiski ienīstam sevi.

Varbūt skaistākās pilsētas tiks slēgtas tūristu sliktās uzvedības dēļ? Vai tas tā notiks?