Speciāli TVNET

Vai valstij vajag “stipro roku” un “spēcīgo vadoni”? Pagaidām izskatās, ka nevajag. To pierādījis Hugo Čavess. Viņš bija iecerējis pārvērst Venecuēlas naftas ieņēmumus par visas tautas labklājības garantiju.  Taču no plānotā izdevās tikai “čiks” jeb vadoņa diktatūra ar sekojošo ekonomisko depresiju. Vai Maduro spēs noturēties pie varas valstī, kas 50 gadu laikā no Latīņamerikas bagātākās valsts ir pārvērtusies par nabadzīgu autokrātiju? Vai tiks panākta masu emigrācija? Pagaidām nav zināms ar ko beigsies šis vadoņu posts.  

Vadoņu divas sejas

Plaši pazīstamais Nobela prēmijas laureāts literatūrā, kolumbietis Gabriels Garsija Markess (Gabriel García Márquez) esot ticies ar Hugo Čavesu dažas nedēļas pirms bijušais desantnieks stājās Venecuēlas prezidenta amatā. Pēc garām sarunām ar nākošo vadoni, Markess secināja sekojošo: „Man bija sajūta, ka sarunājos nevis ar vienu, bet diviem dažādiem cilvēkiem. Pirmais bija tāds, kuram vislielākā laime bija glābt savu zemi un valsti. Otrais – iluzionists un žonglieris, kurš ieies vēsturē kā vēl viens despots.” Rakstniekam bija taisnība. Viņš bija sarunājies ar despotu un tirānu. 

Taču sākumā Čavesam bija diezgan daudz atbalstītāju, jo vēlētāji klausījās viņa vārdos un redzēja tikai viņa ”pirmo seju”. Piemēram, 1998. gada decembrī, pirms prezidenta vēlēšanām. Jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo lielāks bija viņa atbalstītāju entuziasms. Paralēli auga augumā oponentu šausmas par nākotnes izredzēm. Čavess apģērbās kā revolucionārs – izrotājoties ar sarkanu bereti un izmantoja nacionālā varoņa Simona Bolīvara izteikumus un solījumus. Viņa nostāšanās uz politiskās skatuves sadalīja vēlētājus divās nometnēs: 1) tajos, kas viņu uzskatīja par glābēju, un 2) tajos, kas bija pārliecināti, ka viņš spēj iegrūst valsti postā un haosā. Vienīgais par ko visi venecuēlieši tobrīd bija vienisprātis, bija pārliecība, ka viņu valsts atrodas vēsturiskās krustcelēs. Pareizā attīstības virziena izvēlēšanās varēja valsti glābt. Nepareizais ceļš spēja novest pie posta. 

Vēlēšanās uzvarēja Hugo Čavess, iznīcinot tradicionālās partijas, kas 30 gadus pārmaiņus bija vadījušas valsti. Čavess solīja Venecuēlas tautai jaunu sabiedrību: 1) izbeigt korupciju, 2) samazināt ienākumu atšķirību starp sabiedrības slāņiem, 3) reformēt birokrātisko valsts aparātu, 4) noteikt izglītības un veselības aprūpes prioritātes un 5) padziļināt demokrātiju. Izklausījās labi. Viņa kritiķi apgalvoja, ka Čavess nevis pārstāv kaut ko jaunu, bet gan signalizē par vēsturiska procesa beigām. Finišs bija pienācis, bet tālākais ceļš izskatījās miglā tīts. 

Harizmātiskā vadoņa dzimšana

Hugo Čavess Venecuēlas politiskajā arēnā ienāca 1992. gada 4. februārī, kad kopā ar virsnieku grupu, mēģināja sagrābt varu valsts apvērsuma ceļā. Toreiz apvērsums neizdevās. Čavess padevās pēc tam, kad bija ieguvis iespēju uzrunāt tautu televīzijā. Viņš cieši lūkojās televīzijas kamerā un apņēmīgi apgalvoja, ka tikšot galā ar valsts krīzi, korupciju, politiskās atjaunotnes nepieciešamību un armijas vēsturisko pienākumu glābt dzimteni. Bija ļoti harizmātisks. Uzrunāja venecuēliešus ticamā toņkārtā un tēloja pārmaiņu simbolu. Pēc tam lepni devās uz cietumu, solot atgriezties, kad pienāks īstais brīdis. Apmēram tāpat kā mūsu Aivars Lembergs vai Ainārs Šlesers. Pēc diviem gadiem viņu apžēloja un Čavess sāka veidot savu politisko kustību. Tobrīd labklājības standarts Venecuēlā bija augstākais Latīņamerikas zonā, un Karakasa bija moderna galvaspilsēta ar augošu un dinamiski darbīgu vidusšķiru.

Naftas ieguve bija tā, kas pagājušā gadsimta 70. gados nodrošināja iedzīvotāju pārticības kulmināciju. Venecuēlai šis periods bija zelta laikmets. Visbagātākie regulāri devās uz Maiami ar privātajām lidmašīnām, lai tur iepirktos, veiktu plastiskās operācijas un viņu meitas uzvarēja visos pasaules skaistumkonkursos pēc kārtas. Pieaugošie naftas rūpniecības ieņēmumi veicināja stabilu ekonomikas izaugsmi. Divas dominējošās partijas – sociāldemokrātiskā Acción Democrática un kristīgi demokrātiskā COPEI kontrolēja valsts aparātu un pārmaiņus pārvaldīja valsti, izmantojot institucionalizētu pārvaldes sistēmu, kas izslēdza jebkādu opozīciju. Paralēli pilsētu nomalēs auga graustu rajoni. Korupcijas metastāzes izplatījās politiskajos lokos – kukuļi tika ņemti un doti. Savējie bīdīja un cēla amatos savējos. Progress lēnām iestrēga birokrātijas, korupcijas un nepotisma juceklī.

1998. gadā Hugo Čavess uzvarēja prezidenta vēlēšanās, jo Venecuēla bija bagāta naftas valsts, kuru pārāk ilgi bija pārvaldījusi korumpēta elite, kas politiski un sociāli izslēdza augošo, zemāko sabiedrības slāni. Tātad bija radusies ideāla situācija jeb tramplīns jaunam, populistiskam politiķim. Pestītājam un atbrīvotājam. 

Čavesa ideja bija izmantot milzīgos ieņēmumus no naftas, lai izkļūtu no šī masu trūkuma. Venecuēlai pieder gigantiskas naftas rezerves. Čavesa pirmajā valdīšanas gadā naftas cena no 10 dolāriem par barelu pieauga līdz 100 dolāriem. Viņam radās pārliecība, ka ir atradis atslēgu uz 21. gadsimta sociālismu, kas tiks būvēts uz naftas ieņēmumu fundamenta. 

Pirmie gadi bija daudzsološi: nabadzība, bezdarbs, bērnu mirstība samazinājās. Tika izskausts analfabētisms un vairākas sociālās programmas nodrošināja veselības aprūpi un izglītību graustu rajonos, piešķīra stipendijas nabadzīgiem bērniem un jauniešiem, radīja jaunus mājokļus trūcīgākajai sabiedrības daļai, kā arī nodrošināja milzīgu bagātību jaunajai lojālajai uzņēmēju šķirai. Taču brīdinājuma signāli iedegās: inflācija pieauga, tika ieviesti valūtas ierobežojumi un cenu kontrole, palielinājās atkarība no importa un eksplodēja politiskā polarizācija.

Pēc Hugo Čavesa stāšanās amatā (1998. gadā) notika 16 vēlēšanas vai referendumi, kuros viņš visos uzvarēja. Tauta viņam ticēja un turpināja ticēt.

Gatavojoties 2012. gada vēlēšanām, Venecuēlu jau raksturoja Čavesa politikas sekas: sociālā krīze, pieaugošs trūkuma izmisums un kolektīvais nogurums pēc 14 gadus ilgušās spriedzes, šķelšanās un politiski kašķi. Sistēma atkal bija ieslīgusi birokrātijas, korupcijas un nepotisma mudžeklī. Hugo Čavess jau bija saslimis ar vēzi, taču atkal viegli uzvarēja vēlēšanās. Ekonomiku vēlētāji nesaprata un konstruktīvas diskusijas vietā dominēja politikas emocionālā dimensija. Čavess manipulēja ar cilvēkiem tieši tāpat kā to dara Putins Krievijā. Apzināti izmantoja šķiru šķelšanos un nabadzīgo slāņu sociālo neapmierinātību. Veicināja nicinājumu pret visu, kas simbolizēja veco režīmu, un cilvēki viņu mīlēja, jo viņš izsmēja bagātos un runāja tāpat kā cilvēki uz ielas. Čavess bija vienkāršs un vairumam saprotams. Ieskaitot viņa patētisko aicinājumu:” “Tēvzeme vai nāve!”. Pēc uzvaras vēlēšanās Čavess pazuda un 2013. gada martā nomira.

Pēc Čavesa nāves daudzi runāja par iespējamu pavērsienu un labo pusi. Čavess par savu pēcteci bija izraudzījies Nikolasu Maduro, kas izrādījās ļoti vāja sava skolotāja kopija. Nabadzīgie iedzīvotāji, kuri reiz cerēja, ka Čavess visu mainīs, bija jau pametuši valsti. Valsts kā kuģis dreifēja uz ūdenskrituma pusi. 

Latīņamerikas literatūrā ir daudz romānu par despotiem. Augosto Roa Bastoss rakstīja par Paragvajas mūžīgo diktatoru Hosē Gasparu Rodrigesu (José Gaspar Rodríguez, “Es, visaugstais”, 1974), Mario Vargass Ljosa par Dominikānas Republikas despotu Rafaelu Truhiljo (Rafael Trujillo, 2000). Gabriela Garsijas Markesa meistarīgajā eposā “Patriarha rudens” (1975) aprakstīts izdomāts vadonis, kurš sēž pils balkonā un spēlē domino ar gāztajiem kolēģiem no citām valstīm. Ap viņiem izvietotas somas un čemodāni ar zelta stieņiem. Varbūt tikai fikcija un māksla var izskaidrot šos politiķus, kas dzīvo pašu izdomātā, ideoloģizēta pasaulē? Vidē, kurā realitāte ir kļuvusi nebūtiska? Tieši tāpat kā šodienas Krievijas diktators Putins neredz kā priekšteču okupētās teritorijas plīst pa šuvēm un nesaprot, ka iecerētās bezrobežu Krievijas impērijas radīšana ir absurds mērķis. Iespējams, kāds rakstnieks jau strādā pie romāna par Maduro maldīšanos pa varas labirintu jeb Putina iedomu pilīm. 

Vēlēšanu absurds

Taču šie vadoņi uzvar vēlēšanās. Nupat Maduro atkal skaitās uzvarējis kārtējās vēlēšanās ar 51% balsu. Tāpat kā citi pseido demokrātiski režīmi, Maduro lepojas ar “neatkarīgu vēlēšanu komisiju”, kas garantē pārredzamu vēlēšanu procesu. Taču Čavesa dibinātā partija jau sen ir pārņēmusi valsts aparātu, un visas tās institūcijas ir nodotas “revolūcijas” rīcībā. Protams, šādā sistēmā nav iespējams sagaidīt godīgas vēlēšanas. Tieši tāpat kā Krievijā tas nav iespējams. Kas notiks tālāk? Ir skaidrs, ka tauta vēlas atbrīvoties no Maduro. Tikpat skaidra ir arī režīma brutālā gatavība darīt visu, lai paliktu pie varas. Tāpēc augustā uz 10 dienām tika slēgta iedzīvotāju pieeja sociālajiem medijiem. Jo Maduro nepubliskošot vēlēšanu rezultātus. Detalizēti velēšanu balsu skaitīšanas rezultāti joprojām nav paziņoti. Ir tikai pateikts, ka  Maduro uzvarēja. Tas arī viss. Brazīlija, Meksika un Kolumbija aicina parādīt un publiskot balsu skaitīšanas rezultātus, taču Maduro atsakās to darīt. Viņa rīcībā ir Trampam raksturīga spītība – nepieņemt patiesību, kas var būt nelabvēlīga viņa paša ambīcijām. Viena no opozīcijas līderēm Marija Korina Mačado intervijā Meksikas medijiem paziņoja, ka šajā situācijā sākšoties notiks jauna iedzīvotāju masveida izceļošana. Aizbraukšot atkal trīs līdz četri miljoni venecuēliešu.  

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem, vairāk nekā septiņi miljoni venecuēliešu ir pametuši valsti, kopš sociālistu līdera Maduro nākšanas pie varas 2013.gadā.  Tagad šī aizbraukšana turpināsies. Cilvēki meklēs laimi un pārticību citur. Tieši tāpat kā šis process sākās Latvijā pēc Valda Dombrovska ekonomiskās krīzes realizētājām reformām. Venecuēlas vadoņa posts ir pārvērties par viņa tautas un valsts postu.