Klāt atkal pirmais septembris – pirmā skolas diena Latvijā, kuru turpina atzīmēt tieši tāpat kā kādreiz Padomju Savienībā. Ziedi “Ļeņinam” un kas paliek pāri – to pievāc skolotāji. Jā, tā šī tradīcija bija sākusies – kā apzināti organizēta sumināšana proletariāta vadonim un diktatoram Uļjanovam. Visi, kas pēc kara ir bijuši skolotāji, to zināja. Bija jāorganizē skolēnu gājieni uz Ļeņina pieminekli un jānoliek tur ziedu kaudzes. Tāpēc šie ziedi skolēnu vecākiem tika pieprasīti. Krievu skolas to praktizēja visenerģiskāk un ļeņineklis pie Elīzabetes (Kirova) ielas peldējās ziedu jūrā visu septembri. Latvieši “gāja pie Ļeņina” mazāk aizrautīgi. Tāpēc ziedi nonāca nevis pieminekļa pakājē, bet skolotāja rokās. Tagad šī maniere – dot līdzi skolniekiem uz pirmo mācību dienu skolā ziedus ir saglabāta. Skolotājiem tā iepatikās un mēs to nekritiski turpinām: gan pirmo septembri kā skolas sākumu (tāpat kā Krievijā), gan ziedus uz skolu (tāpat kā Krievijā). Diskusijas par šo tēmu neizdodas pat sociālajos medijos, jo: “mums tā patīk”, “latvieši mīl ziedus”, “ir tik smuki pucēt bērnus un nest puķes skolotājiem,” “kas jums žēl, ka skolotāji dabūn puķes”, “pilni dārzi ar puķēm, nav žēl iedot učenēm ar ” – protestēja pirmā septembra entuziastes. “ Gribat, lai ir tā kā ārzemes, kur šajā dienā nav nekādu svētku?” – bargi noprasīja kāds kungs. Tonis bija diezgan draudīgs. Izskatās, ka visi ir tā pieraduši pie šiem svētkiem, ka nekādas diskusijas par to neizdosies, jo “visiem tā patīk” un “es, piemēram, nekad nenesu puķes šajā dienā Ļeņinam”. Izskatās, ka vairumam pat negribas domāt, ka puķes avansā nemēdz dot. “Mēs latvieši tā darām un mums tā patīk, viss! “- verbāli uzkliedza kāda kundze sociālajos medijos. Vai ar šo deklaratīvo vāku sarunu vajadzētu pārtraukt? Nē, domāju, ka to tieši vajag sākt.
Pirmais septembris – impērijas skolas starta diena
Krievijā 1.septembris ir bijusi skolas sākuma diena kopš 1935. gada 3. septembra, kad Sovnarkoms un Centrālā komiteja īpašā dekrētā noteica šo datumu kā skolas startu visā Padomju Savienībā. Tikai 1980. gadā pirmā skolas diena tika pārveidota par “Zinību dienu” un kļuva par Padomju Savienības mēroga svētkiem 1984.gadā ar K. Čerņenko pavēli. Ja amerikāņu skolēni pirmajā skolas dienā līdzi ņem ābolus, vācieši konfektes, tad padomju un krievu skolēni tradicionāli līdzi ņem ziedus, bet politiskie līderi publiski izsaka pateicību valsts mācībspēkiem. Tā dara Vladimirs Putins un Dmitrijs Medvedevs, to pašu mūsu Edgars Rinkēvičs. Šis brīdis krievu un padomju skolās ir arī “pirmā zvana” tradīcija, kad absolventi ieved skolā pirmklasniekus un tiek dalīti ziedu klēpji varoņiem, vadoņiem un skolotājiem.
Tātad vienots skolas sākums visiem impērijas bērniem no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, bija apzināta – valsti saliedējoša akcija. Pēc vasaras visi bērni uz skolu sāka iet vienlaicīgi. Pirmā septembra tradīcija esot bijis svarīgs iedzīvotājus apvienojošs pasākums. Nevis tā kā tas bija Latvijas brīvvalsts apstākļos, kad katra skola rudenī sākās citā laikā.
Šo Kremļa ieviesto tradīciju šodien ievēro visās postsovjetisma (PSRS un Varšavas bloka) valstis. “Zinību diena” visiem joprojām ir viena, izņemot Rumāniju, kur skolas sākums iekrīt 11. septembrī. Azerbaidžānu un Bulgāriju (15. septembrī). Taču arī Izraēlā kā pirmā skolas diena tiek saglabāta pirmais septembris, kuru esot noteikuši emigranti no Padomju Savienības. Viņiem šī tradīcija esot ļoti patikusi un tā izvesta līdzi arī uz Vidusjūras piekrasti.
Gatavošanās skolai cariskajā Krievijā un Padomju Savienībā bija svinīgs process: jāiegādājas skolas soma, jānopērk burtnīcas, grāmatas, treniņtērpi, apavi un mācību grāmatas. Jāsakārto skolas forma. Pirmais septembris pieprasīja svinīgu apģērbu. Tas nozīmēja, ka meitenēm bija nepieciešams balts priekšauts un lielas, baltas matu lentes, bet zēniem balti krekli.
Ziedi un “zinību diena”
Krievijas mediji un informācijas avoti uzskata, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma gandrīz visas kādreiz okupētās valstis šo tradīciju esot saglabājušas. Nekas būtisks šajā dienā netiek mainīts arī Latvijā: neskatoties uz to, ka daudzas skolas atteicās no formas tērpu piemērošanas un ļāva skolēniem valkāt ikdienas apģērbu, šajā dienā bērniem tiem tomēr pieprasīts svinīgs apģērbs.
Šo tradīciju saglabā arī krievu militārās skolas. Mūsdienu Krievijā 1. septembra svētki ir gandrīz kā kulta parādība. Apmēram divas nedēļas pirms rudens sākuma lielie tirdzniecības centri un lielveikali nomaina savus vasaras priekšējos veikalu plauktus. Tur ir viss, kas vajadzīgs skolai: mugursomas, pildspalvas, piezīmju grāmatiņas un daudz kas cits, kas liktu bijušajiem padomju audzēkņiem apskaust šādu “zinību dienas” sagaidīšanas kontekstu.
Ziedus tagad (Ļeņina vietā) dod skolotājiem, bet joprojām diezgan lieli ziedu klēpji šajā dienā novērojami arī pie otrā pasaules kara sarkanās armijas karavīru kapiem Rīgā. Kā redzams – šī diena ir cieši saistīta ar impērisma ideju un mēs Latvijā to neapzināti turpinām saglabāt.
Kalendāra nemieri
Kalendāra nemieri ir veca Rīgas tradīcija. Vienmēr ir pastāvējusi neapmierinātība ar bijušo okupantu ieviestajām: rutīnām, tradīcijām, pieminekļiem, ielu, laukumu nosaukumiem un tml. Pirms pāris gadiem sākās “kalendāra nemieri” Latvijas publiskajā telpā par Padomju Savienības laikā iedibināto 8. marta jeb “sieviešu dienas” tradīciju pārtraukšanu, kas runāja pretī sieviešu starptautiskās solidaritātes dienas būtībai un praktizēja nedaudz komisku “sieviešu dzimuma slavināšanas dienu” ar tulpēm, konfektēm un degvīnu. Vīrieši apsveica un sievietes pateicās pie klāta galda. Nebija saprotams par ko īsti meitenes, sievietes un dāmas pateicās apsveicējiem. Par to, ka sieviešu dzimums tiek pamanīts tikai vienu reizi gadā? Loģiski, ka šo dienu kā mīlas sumināšanas svētkus nāktos nomainīt ar “Valentīna dienu” vai “Mātes dienas” svētkiem, jo apsveikt ir jēga tikai tos, kurus mīlam, nevis “sievietes vispār”. Tāpēc 8.marts lai paliek kā sieviešu tiesību apzināšanas un solidaritātes svētki. Kā diena, kurā mēs atceramies sieviešu nelīdztiesīgas eksistences izpausmes un cenšamies tās novērst. Par to nav ko apsveikt.
Tagad pienācis laiks padomāt par pirmo septembri un saprast vai vajadzīgs sekot arī tagad 1935.gada Krievijas dekrētam, izvēloties šo dienu kā skolas sākuma brīdi. Esam iemācījušies Ukrainas kara ēnā atteikties no daudzām padomjlaika tradīcijām, lai anulētu “nabas saiti” ar impērisko Krieviju un turienes domāšanas, tradīciju un ierašu standartu. Iespējams, ka tagad pienācis laiks 1. septembra tradīcijas pārtraukšanai “padomju stilā”.
Daudzās Rietumeiropas valstīs skolas sākums nav viena tradicionāli konkrēta diena, skolas starts netiek centralizēts un sinhronizēts. Ja reiz mēs zinām, ka ziedi uz skolu faktiski tika organizēti tieši tāpat kā tas Krievijā pieņemts 9.maijā, tad nāktos paškritiski pārdomāt šo “tradīciju”. Atskārstot, ka nevis latviešiem patīk dāvināt ziedus šajā laikā, bet to pie mums ieviesa boļševiki un mēs šo ierašu jau esam adoptējuši un uztveram kā savējo.
Man, protams, nav iebildumu, ka skolēni godina savus skolotājus. Taču ziedu cenas tirgotavās pirmajā septembrī un astotajā martā ir liecība tam, ka mūsu priekšā ir kampaņa nevis sirsnīgas apsveikšanas rituāls. Varbūt to var pārcelt uz pēdējo mācību gada dienu? Ziedus aktierim vai balerīnai arī pasniedz pēc, nevis pirms izrādes. “Ļeņina tradīcija” mums ir paskaidrojusi kāpēc tā notiek 1. septembrī. Vai šo ierašu ir jēga turpināt? Saglabājot ideoloģisko “nabas saiti” ar impērisko Krieviju un tur iedibinātajām “Zinību dienas” tradīcijām?
Kā jums šķiet?
Sandra Veinberga | Blogs 