Speciāli TVNET

Rīgas parki ir piesprausti pilni ar atšķirīgas kvalitātes skulpturāliem veidojumiem, kas slavina dažādu tautību un laiku vīriešus, viņu ietekmi, varonību un prasmi ieņemt amatus. Ejot cauri galvaspilsētas apstādījumiem, joprojām ir sajūta, ka apstaigājam kapus. Gandrīz aiz katra krūma viz betona vai metāla tēls. Viens no tiem sumina veco un nogurušo dramaturgu Jāni Raini pie mākslas augstskolas, otrs – “mēteļa virinātāju” Andreju Upīti pie “Vosa politiskās pils”, bet trešais izskatās pēc metāla ķipara uz atsperes un gatavojas akrobātiskam salto mortale pāri kanālam pie opernama. Citi “guļ uz žiletēm” Elizabetes ielas malā, “jūtas noguruši krūmos” pie kanāla vai pauž cietuma protestu pie Tiesu nama. Pārliecinoši viņi nav. Mākslinieciski ietekmējoši arī nav. Iemesli šādai neveiksmīgajai mūžīgajai ekspozīcijai publiskajā telpā varētu būt vairāki. Iespējams, ka pa šiem misēkļiem vajadzētu runāt plašāk, jo gribot negribot, tiek tupināta okupāciju laikā iedēstītā maniere uzstādīt pieminekļus centrā pēc politiskās varas pavēles “pareizajiem vīriem”. Nav izslēgts, ka šo tradīciju vajadzētu lauzt – pārtraucot kapu kopēšanu centrā. Izbeidzot tiražēt betona, akmens un metāla dekorācijas parkos konkrētiem cilvēkiem. Pievēršoties globālākām lietām, izpausmēm, parādībām un jēdzībām publiskajā telpā ar talantīgākas tēlniecības palīdzību.   

Kluča problēmas pie katedrāles

Neglītais klucis pie katedrāles tupējis starp kokiem jau sen. Visu pēckara periodu. Pliks un neapdzīvots. Padomju laikos tas rosināja iztēli par to kam uz šī postamenta būtu jāstāv: krievu militāristam ar vai bez zirga. Tikai 2002.gadā pēc krievu uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tika uzstādīta baltvācu virsnieka, Somijas ģenerālgubernatora un krievu impērijas kara ministra Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli skulptūra. Uz mēs beidzot uzzinājām, kurš tur stāvējis kopš 1913. gada. Tātad – vīrs melnā tērpā,  Napoleona laika cepurē, kas pozē piesēdiena pozā. Nekā aizraujoša šajā melnajā tipāža nav, jo viņš pats ar savu personību pārstāv Krievijas impērijas laiku Latvijā un reprezentē Putina impērisma jeb “viskrievzemes impērijas” ideju. To pašu, kuras vārdā Putins tagad turpina bruņotu uzbrukumu Ukrainai. Mākslinieciski vāji veidots un formāli, bezkaislīgi darināts. Nav konfekte acīm. Rīgas domes pieminekļu lēmēji pēdējo mēnešu laikā ir spiesti samierināties ar faktu, ka vairums no skulpturālajiem veidojumiem faktiski ir bijušo okupācijas varu slavinājumi un tieši tāpēc šodien nav akceptējami tālākai eksistencei publiskajā telpā. Tāpēc bleķa Puškinu aizvāca, bet de Tolli joprojām gaida Esplanādē savu aizceļošanas transportu. 

Gaidīšana viņam nav ērta, jo ik pa brīdim kāds noķēpā postamentu ar krāsu un tas liecina, ka “melnais onka” rīdziniekiem nav pa prātam. Uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs, kurš pieminekļa figūras noņemšanu domes sēdē esot solījis apstrīdēt tiesā šo aizvākšanu īsti nesapro. Viņš neaptver, ka faktiski ir nodarbojies ar publiskās ainavas piesārņošanu savu ideoloģisko motīvu vārdā. Rīgai nav vajadzīgs viņa “de Tolli skulptūras nospiedums”, jo tas nevis grezno, bet piesārņo un apgrūtina mūsu parku. Tām noderēs jurģi vai nu uz dāvinātāja privātajiem dārziem vai Latvijas pagātnes rēgu skulptūrmuzeju.  Blakus ļeņineklim. Arvidam Pelšem un Pēterim Pirmajam ar zirgu.

Līdzīgs dāvinājum līgums saistot Latvijas galvaspilsētu ar Padomju Savienības Lielā teātra baletdejotāja Māra Liepas neveiksmīgo pieminekli pie opernama. To savulaik esot finansējis Borisa un Ināras Teterevu fonds. Bijušajam kultūras ministram Intam Dālderim padomju baletdejotājs šķitis ļoti svarīgs un viņš nekritiski piekritis idejai par skulptūras uzstādīšanu Operas kvartālā. Idejas suminātāju skaitā bijis arī baleta trupas vadītājs Aivars Leimanis, jo Liepa esot simbols “dejas izglītībai Latvijā”, kuru kopjot Rīgas Horeogrāfiskā vidusskola. Tad jau varēja šo metālisko ķiparu uzstādīt Pārdaugavā pie skolas, kurā mācījies arī Mihails Barišņikovs, kas ir slavenāks nekā Māris Liepa. 

Visiem nav iespējams uzstādīt pieminekļus Rīgas centra parkos. Vēl sliktāk, ja kāda birokrāta ideju par kārtējo pieminekli ātri pārtver ideoloģiskie finansētāji un zibenīgi no zemes izlien ideoloģiska ideja skulptūras veidolā. Māra Liepas bērni igauņu mākslinieku Jāna Tomika un Jiri Ojavera pieminekli (2013) uztvēra kā bezgaumības simbolu un tāpēc uz atklāšanu pat neieradās. Par gaumi var strīdēties un vienprātības šajā jomā nebūs nekad, taču viena lieta ir skaidra – būtu jāpārtrauc būvēt patriotiski pieminekļi cilvēkiem, “kas pieminekļus ir pelnījuši”, jo viņiem visiem Rīgas centra parkos vietas tomēr nepietiks. Iespējams, ka krievu dejotāja Māra Liepas pieminekļa vietā nāktos izveidot piemiņas zīmi visiem tiem latviešu izcilajiem māksliniekiem, kas opernamā ir strādājuši – Mirdzu Griķi, Veltu Vilciņu, Vladimiru Gelvānu, Aiju Baumani, Moderi Ceru, Artūru Ēķi, Alfrēdu Spuru, Haraldu Ritenbergu ieskaitot. Nevienu brīdi nevēlos apgalvot, ka Māris Liepa nebūtu pelnījis atzinību dzimtenē par to, ka vislielākos panākumus sasniedza Krievijā. Rīgas operteātrī viņš nostrādāja tikai divas sezonas, bet galvenos panākums sasniedza Maskavas muzikālajā un Lielajā teātrī, kur viņš ieguva slavu un panākumus. Par sasniegumiem Liepa ir saņēmis Ļeņina prēmiju un PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukumu. Vai tāpēc tieši viņam nepieciešams monuments pie kanāla tiltiņa Rīgā? Nē, nav vajadzīgs.

Mecenātu patvaļa Rīgas centra parkos

Savādi, ka Rīgā tiek atļauts uzņēmējiem un mecenātiem Rīgā uzstādīt dīvainos pieminekļus viņu savādajiem favorītiem. Gar kanāla malu var pavērot visādus skulpturālus dāvinājumus. Savāds šķiet arī Andra Vārpas uzstādītais 2003.gada piemineklis zinātniekam Paulam Valdenam Kronvalda bulvāra peļķēs, kuru sponsorējis ITERA Latvija prezidents Juris Savickis. Uzskatu, ka arī šis piemineklis ir nelāgi iekļauts vidē un nav veltīts zinātnei vai zinātniekiem, bet vienai konkrētai personai, kas ir pieņemams kapos, bet nav akceptējams modernajā laikā pilsētas centrā. 

Latviešu “dzelzs Felikss” pielipis Ventspilij     

Ventspils centrā, pie bibliotēkas izaicinoši stāv Jānis Fabriciuss, kas skulptūras veidolā ļoti atgādina savu domubiedru un priekšnieku Feliksu Dzeržinski Lubjankas laukuma centrā Maskavā. Šos poļu izcelsmes padomju drošības dienesta dibinātājs ir dzimis netālu no Viļņas. Nav dzirdēts, ka lietuvieši sacenstos viņa skulptūras finansēšanā un uzstādīšanā Viļņā, kur čekas priekšnieks ir gājis skolā. Taču Ventspils Fabriciusam uzcēlusi tik pat iespaidīgu pieminekli kā krievi savam “dzelzs Feliksam” Maskavā.  Ietērpts “budjonovkā” šis vispasaules revolūcijas piekritējs lūkojas tālēs kā 2. Novgorodas strēlnieku kājnieku divīzijas komisārs. Viņš kā politiskais komisārs organizēja 1918.gada uzbrukumu tikko izveidotajai neatkarīgajai Latvijas valstij. Tai pašai, kas bija atdalījusies no Krievijas impērijas. Jānis Fabriciuss bija ideologs, tāpēc pats ar ieroci necīnījās. Kā komisārs sūtīja nāvē cilvēkus par boļševiku idejām, tieši tāpat kā savu ideju vārdā šodien to dara Putins. Viņš aktīvi piedalījās sarkanajā terorā, tāpēc 1919. gadā saņēma savu pirmo padomju sarkanā karoga ordeni. Fabriciuss nepiedzīvoja tā saucamo latviešu boļševiku tīrīšanu Krievijā  1937.-1938.gadā. kuras laikā Staļins un Berija nogalināja tūkstošiem uz Padomju Savienību emigrējušos latviešus. Nomira pirms tam. Nedomāju, ka tagad vajadzētu uzskaitīt visu, ko mums un vecāku, vecvecāku paaudzei nodarīja šādi “fabriciusi”. To mēs zinām un nevēlamies, lai tas atkārtotos. Tāpēc tagad tik aktīvi atbalstām ukraiņus pret Putinu. Šī iemesla dēļ man nav saprotams, kāpēc šāda cilvēka piemiņa ir jāsaglabā Ventspils skvērā pie bibliotēkas?

Vai šī ir mūsu naivuma demonstrēšana Rīgai pa spīti, jeb tomēr tā ir kārtējā tumsonība Barklaja de Tolli skulptūras īpašnieka stilā. 

Tas nozīmē, ka pieminekļi turpina uzbrukt.