Speciāli TVNET

Termins “ģeopolitika” pēdējā laikā tiek lietots bieži. Zinātnē to sāka apskatīt 19.gadsimta beigās, bet kā varas un politikas parādība tā ir daudz senāka. Pateicoties Krievijas agresīvajai ārpolitikai, tā pašlaik satrauc daudzus. 

Krievija un Ķīna ilgstoši deklarē vēlmi ieviest jaunu starptautisko kārtību,  kurā lielvalstīm vajag “regulēt savas interešu sfēras” jeb vienkāršāk izsakoties – okupēt tālāk savas kaimiņvalstis.  Piemēram, vienā gadījumā tas ir Krievijas agresija pret Ukrainu, bet otrā  – līdzīgi agresīva ķīniešu reakcija Dienvidķīnas jūrā.  Pēc šīs loģikas ANO Statūti, tajos noteiktā vardarbības aizlieguma un cilvēktiesību ievērošana vairs neskaitās norma. No tiem var atteikties, ja kādai valstij- agresoram “ģeopolitiski tas ir nepieciešams”.   Iespējams, ka šo pieeju drīz tālāk attīstīs tā saucamās BRICS valstis jeb Putina radītā valstu grupa, kurā pašlaik ietilpst Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika un kurai drīzumā pievienosies arī Turcija. Te dominē Putina izdomāta teorija par to, ka  pasaulē eksistē “daudzpolāra” pasaules kārtība, kurā politiskā un ekonomiskā uzmanība tagad centrējoties uz pasaules dienvidu un austrumu daļai (“globālie dienvidi”). Ķīna ir ierosinājusi arī savu – Globālās civilizācijas iniciatīvu (GCI), kurā uzsvērta atšķirīgu civilizāciju un vērtību tradīciju pastāvēšana, kas ir neatkarīgas no “Rietumu” cilvēktiesībām. Tas nozīmē ANO noslēgto juridiski saistošo cilvēktiesību līgumu universāluma noliegumu. Proti, jaunajā krievu un ķīniešu versijā cilvēktiesības vienā valstī nozīmēs vienu lietu, bet citā – pavisam ko citu. Loģiski, ka šādi ķīnieši mēģinās legalizēt uiguru apspiešanu kā parastu ķīniešu normu, un krievi pārvērtis savas sievietes par “bērnu dzemdēšanas mašīnām armijas vajadzībām”, absolūti ignorējot sieviešu tiesības un vajadzības. Skan skarbi. Jā, tādi necilvēcīgi arī ir šie diktatoru izdomājumi.

Kas ir politiskā ģeogrāfija?

Interesanta loģika šajā virzienā atrodama Frīdriha Ratzela 1897. gadā publicētajā grāmata par politisko ģeogrāfiju jeb “Politische Geographie”. Tajā Čārlza Darvina idejas tiek attiecinātas arī uz valstīm. Grāmatā “Lielvalstis” (1905) viņš noteica trīs ģeopolitiskus lielvaras imperatīvus: pārvietošanās brīvība, telpu un kohēziju. Pēc viņa domām pastāv tautu demogrāfijas un attīstības saistība ar ģeogrāfisko vidi. Tieši viņš izveidoja jēdzienu “dzīves telpa’, kuru vēlāk lietos virkne diktatoru, Hitleru ieskaitot.  Šis aptiekas māceklis un ārštata žurnālists ārzemju ceļojumu iespaidā izveidoja savu teoriju, kas izklāstīta viņa centrālajos darbos: „Antropoģeogrāfija” (Anthropogeographie oder Grundzüge der Anwendung der Erdkunde auf die Geschichte(två band, 1882, 1891) un virknē mazāka apjoma pētījumu. Viņš daudz darbojies kā žurnālists un rediģējis žurnālu (Das Ausland), taču jēgu no viņa teorijām uztvēruši un suminājuši vienīgi diktatori un tirāni.  

Viņš piekrita, ka lielas un spēcīgas impērijas drīkst izmantot bruņotu pārspēku jaunu teritoriju iekarošanai. Pēc viņa domām kari nepieciešami, jo nocietina un padara vīrišķīgus okupantu armijas kaujiniekus.  Pēc viņa ieskata kara upuri ir vajadzīgi, jo tiem ir audzinoša ietekme uz “cilvēkiem un indivīdiem”. Karš, pēc viņa domām, bija dabiskās atlases loģisks līdzeklis. Tā kā Čārlza Darvina sugu dabiskās atlases idejas viņam šķita attiecināmas arī uz valstīm, tad arī lielvarām esot “dabiskas tiesības” cīnīties par savas teritorijas palielināšanu, jauniem enerģijas avotiem un dabas resursiem uz mazāku valstu rēķina. Varai bija tiesības rīkoties kā vien tā vēlas. Tā uzskatīja Fridrihs Ratcels.  Līdzīgas idejas atbalstīja arī zviedru Rudolfs Kjelēns (Rudolf Kjellén (1864–1922), kurš pirmais esot formulējis ģeopolitikas jēdzienu. Arī viņa grāmata par lielvalstu hegemonismu tika publicēta vācu valodā vairākos izdevumos, un līdz 20. gadsimta sākumam viņš (ar savu ģeopolitikas teoriju) bija kļuvis par atzītu Eiropas intelektuāli. Par to var lasīt Berta Edstrēma, Ragnara Bjorka un Tomasa Lundēna izdotajā grāmatā “Rūdolfs Kjelēns – ģeopolitika un konservatīvisms” (Rudolf Kjellén – Geopolitiken och konservatismen, 2014). 

Pirmā pasaules kara demagogi

Kjelēns atbalstīja Vācijas koloniālo politiku pirms kara sākuma un pēc tam  slavēja tā dēvētās 1914. gada idejas: kārtību, taisnīgumu un nacionālo vienotību. Tajā pašā laikā viņš noraidīja Franču revolūcijas mantojumu – brīvību, vienlīdzību un brālību. Uz Aftonbladet 1915. gadā uzdoto jautājumu par 1914. gada idejām un Kjelgrena pienesumu, zviedru rakstnieks Hjalmārs Sēderbergs atbildējis: “Man ir tas gods tās pazīt. Tās nav jaunas. Tās ir pasaules vēstures vadmotīvs: varas, plēsonības, vardarbības un stulbuma idejas.” Viņam var pievienoties arī šodien – 110 gadus vēlāk. 

Tātad  Kjelēns raksturoja valsti kā dzīvu organismu, kuram nepieciešams augt. Dažas valstis esot spiestas ģeopolitisko apstākļu dēļ īstenot sistemātisku uzbrukumu politiku kaimiņu teritorijām un plēsties plašumā. Viņš uzskatīja karu par “ģeopolitikas eksperimentālo lauku” un apgalvoja, ka ģenerālštābiem jādomā ģeopolitiski, lai atrastu ienaidnieka vājās vietas. 

Kjelēnu kā zinātnieku ir anulējusi nākamā politologu paaudze. Herberts Tingstens viņu uzskatīja par “vardarbīgu teroristu”, kura idejas atgādināja “naktsputnu plosīšanos”. Jergens Vesterštāls viņa idejas uzskatīja par “pilnīgiem absurdiem”. Vairums zviedru zinātnieku un intelektuāļu Kjelēnu uzskatīja par ietiepīgu un spītīgu politoloģijas spridzinātāju. Taču tā laika Vācijā un tagad arī Krievijā viņu uztver kā pravieti. 

Lielvalsts agresivitāte un ģeopolitika

Politologs un ģenerālis Karls Haushofers (1869-1946) sevi uzskatīja par Kjelēna mantinieku un bija pārliecināts, ka dzīvotspējīgām valstīm ir tiesības būt ekspansīvām. Šī domāšana ietekmēja Vācijas un Japānas rīcību pasaules kara laikā. Šeit jāuzsver, ka Kjelēns nebija nacists vai antisemīts, viņš nomira 1922. gadā, un viņu nevar vainot par to, kas notika vēlāk Vācijā pēc 1933. gada. Taču viņš veicināja tā laika konservatīvo domāšanu, kas slavināja varu un lielvalstu agresivitāti. 

Tātad viņš ir ģeopolitikas doktrīnas un prakses vēsturiskais fons. Krievijas plāns, uzsākot vērienīgu iebrukumu Ukrainā, bija iekarot visu kaimiņvalsti jeb 603 700 kvadrātkilometru lielu teritoriju (kas ir daudz lielāka par Francijas teritoriju). Bija paredzēts Ukrainu uzreiz iekļaut Krievijas sastāvā. Tas krieviem nozīmētu: 1) vēl 52 miljonus iedzīvotāju; 2) vērtīgus dabas resursus – auglīgas lauksaimniecības zemes, 3) lielu dzelzsrūdas atradņu piesavināšanos, 4)  gigantisku enerģijas avotu (ogles un dabasgāze) pārņemšanu savā budžetā. Bija paredzēts pārņemt Zaporižjes atomelektrostaciju, kā arī Azovstal tērauda rūpnīcu Mariupolē. Kviešu eksports cauri Melnajai jūrai turpinātos kā izcili rentabls pienesums Krievijas valsts kasei. Tā bija iecerēts. Tādi bija Putina plāni. Pagaidām tie ir apstājušies. “Krievu telpa” nav palielināta, taču to pašlaik mēģina paveikt ar vēlēšanu datu viltošanu Moldāvijā un Gruzijā. 

Dienvidķīnas jūrā ir salas, kuras 1974. gadā anektēja Ķīna. Piemēram Paraselu salas, uz kurām pretendē arī Vjetnama un Filipīnas. Tālāk uz dienvidiem atrodas Spratlija salas. Dažas no tām Ķīna anektēja 1988. gadā, bet citas salas šajā sektorā okupēja Vjetnama, Malaizija un Filipīnas. 

Ķīna nav maza valsts. Teritorijas tai pietiek, taču Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins 2017. gadā apgalvoja, ka stratēģiskajā ģeopolitiskajā jūras vidē valsts esot neizdevīgā stāvoklī. Ķīna vajadzētu kļūt par lielvaru arī jūrā. Tāpēc Filipīnas vairākkārt ir sūdzējušās par Ķīnas karakuģiem, kas ietriecas Filipīnu patruļkuģos un ar ieročiem apdraud to apkalpes. Pagaidām Ķīna cenšas sasniegt savus mērķus, neizmantojot plaša mēroga militāru agresiju. Tas attiecas arī uz Taivānu, kur tā izmanto nogaidošu pieeju, gaidot, kā attīstīsies un nobeigsies Putina karš Ukrainā. Pēc tam Ķīna nevilcināsies draudēt saviem kaimiņiem arī ar militāru spēku, pārkāpjot ANO Statūtu 2. panta 4. punktu. Tas ir zināms. Nav nekāds noslēpums. Tātad – jo lielāka valsts, jo lielāka apetīte iekarot kaimiņa teritorijas. 

Nākamā ģeopolitisko konfliktu zona

Gazas karam piemīt ģeopolitiskā dimensija. Par teritoriju no Jordānas upes līdz Vidusjūrai tiek izteikti dažādi ģeopolitiskie minējumi: vai šī teritorija kopumā būtu jāveido kā Izraēlas valsts, Palestīnas valsts, vai arī tā būtu jāsadala, izmantojot divu valstu risinājumu?

Arktika arī neizbēgami kļūs par ģeopolitiska konflikta zonu, jo ledus kušana ļauj izveidot ekonomiski izdevīgākus transporta ceļus uz ziemeļiem no Sibīrijas. Tagad var izveidot modernu Ziemeļaustrumu pāreju, kur Krievijas klātiene traucēs visiem, jo varēs noslēgt šo pāreju, tādējādi kaitējot starptautiskajai tirdzniecībai. Krievija nekad nav palaidusi garām iespēju kaitēt un traucēt citiem. Tā tas notiks arī šeit.  

Pret ģeopolitiskajām tendencēm ir jācīnās diplomātiski. ES valstīm būtu jārīkojas ANO, risinot dialogus ar Āfrikas un Āzijas, Karību jūras reģiona un Mikronēzijas valstu pārstāvjiem. Cenšoties panākt atjaunotu atbalstu ANO Statūtu normām. Tas attiecas ne tikai uz agresijas aizliegumu, bet arī uz 2. panta 4. punktā noteikto aizliegumu izmantot spēka draudus, izmantojot militāru šantāžu teritorijās, kuras lielvalsts uzskata par savu interešu sfēru. Diemžēl patlaban pieaug to valstu grupa, kas politiski ir tuvinājušās Krievijai un Ķīnai. Pat neapzinoties, kā tās tādējādi anulē ANO Statūtu starptautiskās tiesības. Piemēram, Gabonas prezidents, kurš, noslēdzot jūras nolīgumu ar Putinu, ļāva krieviem apiet ekonomiskās sankcijas, neraugoties uz to, ka lielākā daļa ANO dalībvalstu ir nosodījušas Krievijas agresiju pret Ukrainu. 

Ģeopolitika nav laba lieta, jo nelāgi ietekmē valstis un cilvēkus. To var iztulkot diplomātiski un var arī  brutāli, primitīvi – tā kā to dara Putins.