Speciāli TVNET

Braukt uz senu draugu bērēm ārzemēs nav patīkami. Pats fakts skumdina un svešās tradīcijas liek rēķināties ar neierastiem aizgājēja izvadīšanas rituāliem, kas jāakceptē. Stāsts par aizgājēja dzīvi parasti paliek spēkā gandrīz visur. Tajā aukstajā ziemas dienā biju spiesta klausīties biogrāfijas versiju, kurā tikai 20% faktu (par aizgājēja piedzīvoto dzimtenē Latvijā) atbilda patiesībai. Pārējais bija meli. Sacerējuma autore – dzīvesbiedre, kas kopā ar ģimeni ilgstoši dzīvoja ārzemēs, uzskatīja, ka “tā ir pareizi” jo “cilvēkus vajag iepriecināt” un “vai tev žēl, ka viss izskatās tik skaisti?”. Nē, man nav žēl. Aizgājējs bija simpātisks cilvēks un manuprāt nebija pelnījis izdomātu panākumu “piepušķojumus” savam dzīves gājumam. Taču sieva domāja citādi. Viņa jau sen “šādi izgaismojot” ģimenes laiku Latvijā saviem ārzemēs dzīvojošajiem bērniem, bērnu bērniem, draugiem, radiem, paziņām. Tāpēc man neesot tiesības ielauzties ar saviem patiesības koriģējumiem. Protams, ka nav tiesības. Protams. 

Drosmīgie meli

Kopš šī gadījuma sāku pamanīt “drosmīgo melus” arī citur. Kāds iecienīts mākslas darbinieks izdod memuārus, kuros tikai 20% no stāsta faktiski ir patiesība par aizvadīto laiku un cilvēkiem ar kuriem strādāts kopā. Pārējais – meli un egoistiski izdomājumi sev par labu.  Donalds Tranps turpina melot, ka iepriekšējās vēlēšanās viņam uzvara esot nozagta, nevis atzīt sāpīgo zaudējumu, kas diemžēl bija patiesība. Vladimirs Putins joprojām melo krieviem par to, ka uzbrukums Ukrianai esot ukraiņu atbrīvošana no ļaunuma.  Ja meli ir pietiekami drosmīgi, tad tie turpinās darboties arī pēc atmaskojuma. Pēc Adolfa Hitlera domām šis apstāklis pierāda, ka masīvi un drosmīgi melot ir vērts. Jo trakāki meli, jo lielāks būs to efekts. Tas nozīmē, ka meli ir spēks un mēs kā sabiedrība pret tiem neesam pasargāti. 

“Tas ir pat labi, ka lielie meli pastāv, citādi dzīve būtu ļoti garlaicīga, ja viss ko mums stāsta būtu patiesība”, – jokoja kāds paziņa. Kā tad ir? Vai melu masīvo klātbūtni mūsu ikdienā būtu jāpacieš kā zobu sāpes, jeb jāsamierinās, ka tie ir gandrīz vai savdabīgs mākslas veids? 

Man šķiet, ka līdz šim nesam dzīvojuši tik lielā melu propagandas pārpilnībā kā tagad. Nekad agrāk nav bijis tik viegli pārliecinoši melot kā tas novērojams šobrīd un nekad meļu nav bijis tim daudz kā šodien.  

Internets un viedtālruņi pārveidojuši mūsu dzīvesveidu un saziņu. Tiem līdzi nāk “viltus ziņas”, apzināta pretošanās faktiem, troļļu fabrikas, “dziļie viltojumi (deepfake), alternatīvie fakti, sazvērestības teorijas. Arvien lielāka sabiedrība daļa iegūst ziņas no tādiem kanāliem kā Tiktok, Ghat GPT “producē to ko vajag” ar nodevīgu ticamību. Baumas un sensācijas pabaro algoritmus ar mērķi izraisīt spēcīgas emocijas, sekmējot sabiedrības polarizāciju. Jo izteiktāka ir sabiedrības uzskatu polarizācija, jo labākus sašutuma uzbangojumus nodrošina “uzbraucieni” konkrētiem cilvēkiem vai grupām publiskajā telpā. Iznīcinoši kaislīga slaktēšana publiskajā diskursā kļūst par normu. Visi kliedz un ir sašutuši.  Kaislības tad aizdegas grandiozās liesmās un tieši to arī pasūtītājiem vajag. Tas apslāpē saprātu un racionālus argumentus. Neviens uzskats nav pārāk dīvains, lai nepiesaistītu sekotājus. Starp citu, ticība un pārliecība (no vairāku filozofu viedokļa), esot bīstamāki patiesības ienaidnieki nekā meli.

Morālās krēslas zona

Kā pārvarēt šo intelektuālo un morālo krēslas zonu? Cik daudziem no mums pietiek gribas, enerģijas un zināšanu, lai iesaistītos avotu kritikā? Vai iesaistītie vispār pamana, ka šī ir kārtējā apzināti organizētā skandāla akcija ar un bez atbildīgā izdevēja? Domāju, ka nepamana. Pārāk aizraujas. 

Vēl viena interesanta lieta šajā “melu ēras” laikā ir apstāklis, ka subjektīvismam un emocionālajām tiesībām tiek piešķirta tāda pati vai pat lielāka nozīme nekā faktiem.  Tāpēc dominē patiesības relatīvisms, kas izmanto ideoloģiju zināšanu filtrēšanai. „Reizēm rodas sajūta, ka pasaulē izzūd objektīvās patiesības jēdziens,” Džordžs Orvels rakstīja jau 1942. gadā un viņam jāpiekrīt arī šodien.

Melošana tuviniekiem joprojām ir nopietna lieta. Par to rakstīju jau ievadā un visumā šī zonā ir apzināta jau sen kā riska teritorija. Taču publiskajā telpā valda zināma rezignācija pret lielajiem jeb “drosmīgajiem meliem”. Tos negribas pamanīt un piekārt pie zvana. 

Meli vienmēr ir bijuši klātesoši cilvēku dzīvē: sākot no ikdienas “baltajiem meliem”, kas esot attiecību smēreļļa, līdz pat “lielajiem meliem”, kas bieži ir noveduši pie katastrofām.

Grāmatā “Lögner. Osanningens historia” (Historiska Media) žurnālists un autors Daniels Rīdens cenšas aptvert šo jēdzienu kopumā, sniedzot vēsturisku pārskatu par slaveniem meļiem, kā arī piedāvājot filozofiskus un psiholoģiskus apsvērumus par melošanas būtību, mērķiem un sekām. Starp aplūkotajām tēmām ir bērnu meli, meli grupās, spiešana dzīvot nepatiesībā un meli “laba mērķa vārdā”. Nāvējoši meli un dzīvību glābjoši meli, rupji un filigrani melu musturi. 

Krāpšanos zinātnē un pētniecībā ilustrē Elizabetes Holmsas neticamā krāpšanās ar asins analīžu uzņēmumu Theranos, izveidojot biznesu ar masīvas melošanas palīdzību. Viņa spēja uz melu bāzes pat uzbūvēt visu savu biznesu jeb “gaisa pili”, kuras vērtība bija deviņi miljardi dolāru.

Grāmatā sastopami visdažādākā kalibra meli, sākot ar Makiavelli un karalieni Lovisu Ulriku un beidzot ar Donaldu Trampu. Krāpnieki un melotāji pārstāv dažādus melošanas veidus un viņu melošanas iemesli mēdz būt dažādi: lai saglabātu varu, reputāciju, saglābtu savu ģimeni un izmelotos sievai, bērniem (noliegtu neuzticības faktus), aizsargātu draugus, kūdītu sabiedrību savu ienaidnieku virzienā, mainītu vēstures gaitu, atriebtos, izvairītos no konfrontācijas, iedibinātu uzticību vai piesavinātos īpašumu.

Melot nozīmē izteikt apgalvojumu, par kuru kāds zina vai uzskata, ka tas ir nepatiess. Ar mērķi panākt, lai saņēmējs uztvertu šo apgalvojumu kā patiesu. Pastāv daudz melošanas formu: var ietvert pareizus apgalvojumus nepareizā kontekstā, var arī noklusētu reālus faktus, lai pielabotu informāciju sev vajadzīgā formā. Izplatīts paņēmiens ir mājieni un noklusēšanu, kā arī patiesība, kuru melotājs interpretē kā melus.

Augstākais melošanās līmenis ir piedāvāt apkārtējiem apzināti maldīgi konstruētu, uzvedinošu informāciju, kuru saņēmējs pats interpretēs kā melus. Klasisks piemērs ir, piemēram, apgalvojums:  “kapteinis šodien ir skaidrā”. Jūs visi (šo izlasot) izdarīsiet secinājumu, ka vispār jau šis kapteinis ikdienā (droši vien) ir alkoholiķis. Filozofijas profesora Ērika Rīdinga 1971. gada grāmata “Kā iespējams krāpt nemelojot” plaši aprakstīta melošanas tehniku:  “Vienpusēja atlase”, “Maldinošas proporcijas” un “Gaudenums secināšanā”.

Melošana labi aplūkojama vairākos piemēros:  Bila Klintona skandālā “ar Moniku”; Valtera Ulbrihta zvērēšana, ka Berlīnes mūris nekad netiks būvēts, Džordža Buša meli par it kā Irākas masu iznīcināšanas ieročiem un  antisemītiskajie meli ar nosaukumu “Sionas gudro protokoli” u.t.t. Taču ir arī čempioni šajā sfērā, kurus grūti pārspēt. Viens no tādiem, protams – Donalds Tramps, kā sava veida anomālija. “Viņš ir ieraduma melis, kādu mūsdienās līdz šim neesam piedzīvojuši,” – uzskata Ziemeļamerikas studiju profesors Ēriks Osards. Jau televīzijas šovā “The Apprentice” Tramps  uzvedās tā, ka producents bija spiests viņu cenzēt. Saskaņā ar laikraksta “The Washington Post” datiem, savu iepriekšējo četru prezidenta amata gadu laikā viņš bija publiski melojis vairāk nekā 30 000 reižu. Trampa piemērs pierāda, ka lai veiksmīgi melot, ir vajadzīga vara, reputācija un ietekme sabiedrībā. Tad meliem nebūs negatīvu seku. Populāram, ietekmīgam un redzamam cilvēkam melot ir atļauts. Meļa sekotājiem un atbalstītājiem būtisks ir nevis melu saturs, bet gan konkrēta cilvēka varas svira un popularotāte sabiedrība. Te runa ir par sajūtām, nevis faktiem. Cilvēki tic, jo viņi vēlas ticēt.

Vai var būt dūmi bez uguns?

Jā, var. To publiski deklarēja jau nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gēbelss. Pēc viņa domām lielos melus vajag sistemātiski atkārtot, tad tie ietekmē prātus labāk nekā patiesība.  Hitlers jau 1925. gadā “Mein Kampf” rakstīja par to, kā ar lielajiem meliem var manipulēt ar visu tautu vienlaicīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka parastie cilvēki mēdz melot sīkumos, bet lielās lietās kaunās tā darīt. Tāpēc ietekmīgie vadoņi melo drosmīgi un ar atvēzienu. Mazais cilvēks nespēj noticēt, ka ievērojams mākslinieks, politiķis vai direktors ir spējīgs tik nekaunīgi melot kā tas no malas izskatās. Taču tieši tā visbiežāk arī notiek.  

Tramps arī mēdz melot bez robežām, ar atvēzienu: gan apgalvojot melus par Baraka Obamas izcelsmi, gan stāstot briesmu stāstus par to kā migranti Springfīldā ēd mājdzīvniekus.

Atklāt šīs supervaroņu nepatiesības ir reizēm ļoti neērti. Pat kauns to darīt.  Tāpēc labāk to atstājam mierā, nevis konfrontējamies ar meli, kuram ir augsts stāvoklis sabiedrībā, jo atmaskojumam var būt postošas sekas. Tad var pazust mierinošais pašapmāns par to, ka dzīvesbiedrs nav krāpis un aina ir faktiski sliktāka nekā cerējām gribējās to ieraudzīt.  

Kādā nesen izdotā grāmatā “Lies, lying and liars: A psychological analysis” (Routledge) britu psiholoģijas profesors Džefrijs Betijs (Geoffrey Beattie) brīdina, ka nedrīkst šajā jomā paļauties uz psihologu slēdzieniem. Melošanai vienmēr ir svarīgs konsteksts un vide. Tieši konteksts nosaka melu sociālās un psiholoģiskās sekas sabiedrībā. 

Ilgtermiņā meli ikvienu melotāju padara par zaudētāju, jo ar meliem var tikt dzīvē uz priekšu, bet nekad nav iespējams atgriezties atpakaļ. Taču melošanas brīdī pašiem meļiem tas neliekas svarīgi.  

Pasaules bīstamākie zvēri ir cilvēki. Netīras rokas var nomazgāt, bet sliktus darbus nē, jo melota dzīve augļus nenes.