Izlasīju Delfos analītisko pētnieka Mārtiņa Hirša rakstu par procesiem PSRS konservatīvo galvās. Labs raksts, lielisks. Nav tulkojums no ārvalstu medijiem, bet konkrēta reakcija uz mūsu norisēm. Paldies! Pāris impulsi no raksta man šķita svarīgi šajās svētdienas pārdomās. 

Latvija tiešām nav izkļuvusi no Padomju Savienības domāšanas shēmas. Pie mums Rīgā, Valmierā un Saldū daudzviet valda neticība sev, savai valstij, nākotnei un visa veida vadītājiem. Aizdomīgums un bailes no procesiem, kas nav saprasti, jo masu mediji 90.gados nav veikuši tautas sekundāro socializāciju un nav palīdzējuši Latvijas padomju pilsoņiem ieiet brīvajā pasaules telpā un to saprast. Aptvert tur debess puses un iemācīties satiksmes noteikumus. Rezultāts redzams tagad latviešu bailēs no visa jaunā, progresa nesaprašanā un vajadzībā regulāri paslēpties 3 priedēs. 

Šādos apstākļos intelektuāļiem būtu jāpaskaidro tautai kāpēc agrāk bija citādi, bet tagad ir “tā kā ir”. Latvijā šādu socializācijas uzdevumu masu mediji neveic, jo mums vairs nav kvalitatīvo mediju. Tie ir iznīcināti. Nav respektablu komentētāju. Tie ir nosisti. Mediju fonds dala naudu knišļiem un knaušiem.

Tirgus (loģiski!) pieprasa lētos mediju un izklaidi, tāpēc latviešu valodā dominē teksti par “saplēstajām mežģīnēm”, bet nav nevienas atbildes uz jautājumiem par lietām, kas Padomju Savienības laikā neeksistēja. Šis darbs nav izdarīts. Tauta nav izglītota jaunajam laikam.

Tā kā izsmeļošu un populāru modernā laika informācijas avotu mums vispār nav, tad šo nišu ieņem baznīca un “konservatīvie”, kas nav atbrīvojušies no Padomju Savienības loģikas un velk mūs pašlaik atpakaļ Krievijas virzienā.

Kāpēc tieši Krievijas?  Tāpēc, ka Krievijas vadītāji jau 200 gadus ir attiekušies no cilvēces attīstības saprašanas. Tā vietā viņiem ir sava ideoloģija jeb ticība, kas pieprasa bezierunu paklausību un valdošās ideoloģijas akceptu. Staļinam un Brežņevam bija ticība visu zemju proletāriešiem, kas savienosies un likvidēs tirgus ekonomiku. Tā izgāzās. Tagad šie pašiem ļaudīm ir jauna ticība – “tradicionālo vērtību pārspīlēšana diktatūras apstākļos”.  Boļševikiem un “putinistiem” ir vienas durvis – diktatūra. Visus vajag pakļaut. Par pretī runāšanu vai “domāšanu citādi” = cietums. Tāpēc jāsumina vadonis, kas visu zina labāk par mums pārējiem. 

Lai nonāktu pie šādas valsts, ir jāgāž demokrātija. Kā norāda Hiršs:  “recepte demokrātijas graušanai sākas vienkārši: kariķē un diskreditē rietumu demokrātiskās vērtības, uzbrūc patiesībai, šķel sabiedrību, vājini mediju un tiesu neatkarību”. Stāsti cilvēkiem, ka “pie demokrātiem” viss ir slikti, bet pie diktatoriem : Putina, Lukašenko un Trampa – viss ir tikai lieliski.

Tātad – demokrātija viņu uztverē skaitās vāja, jo katrs var runāt, dzīvot un domāt kā vēlas. Te procesi notiek lēni. Labāk tad “spēcīgā roka”, kas pārbrauc pāri visiem kā buldozers un nocērt visus “kokus” tā kā grib. Tā kā Ulmanis to jau reiz izdarīja. Izlēma viens pats vai mums vajag vai nevajag karot ar krieviem. Viens pats izlēma un kļūdījās. Rezultātā – divas paaudzes latviešu cieta Padomju Savienības republikā 50 gadus pēc kārtas un pats diktators sapuva kaut kur Sibīrijas ārēs. 

Varētu tagad attīstīt daudzu virzienus, taču pieskāršos tikai vienai izpausmei – publiskajai neiecietībai. 

Pirms pāris dienām uzrakstīju rakstu par to, ka nepiekrītu Stambulas konvencijas anulēšanai Latvijā. Drīkstu domāt un man ir visas tiesības savu viedokli paust publiski. Sociālie mediji ļauj veidot savu burbuli un sastapt tajā domubiedrus. Man nav nekādas intereses ar kādu plēsties, cīnīties, diskutēt vai pierādīt savu taisnību. Neeju nevienā citā “lapā” vai portālā un nevienu tur nepārliecinu par savu ticību. 

Taču mūsu “konservatīvie” jeb “tradicionālo vērtību paudēji” (partiju troļļi un viņu “noderīgie idioti”) jau vairākas dienas pēc kārtas metas manam tekstam virsū kā ērgļi, ar dinamisku spēku. Tiecas to sašķaidīt, noslīcināt, saknābāt druskās. Iznīcināt ar rupjiem komentāriem, apvainojumiem, trulu saukāšanos. Dara tieši tā kā Putins savējiem pavēlēja – “visus ienaidniekus noslīcināsim atejas bedrē”. 

Šāds komunikācijas veids rāda kādu sabiedrību viņi vēlas veidot Latvijā – kategorisku, cietsirdīgu diktatūru. Tādu kā Krievijā vai Ziemeļkorejā. Ar tikai vienu atļauto taisnību.  

Ko šie “konservatīvie” jeb “tradicionālie vērtību paudēji” nesaprot? Viņi nemāk laipnību un pieklājību. Nezina, ka nav pieņemts ieiet svešā tekstā (mājā) ar mērķi piecūkot turienes vidi ar savām mēslu kaudzēm. Viņi ir nikni, aroganti, sašutuši un bravūrīgi. Pārskaitušies par to, ka viņu “sūdus” aizvāc no publiskās telpas. Uzvedas kā bandīti un ālējas, bet rezultātu viņiem nav.

Es, protams, turpināšu tīrīt ārā viņu mēslu kaudzes. Man nav grūti. Vienkāršība un tīrība ir elegances dvēsele. 

Taču uztrauc kas cits. 

Demokrātija nav gadalaiks, kas ierodas pats no sevis. Tā ir jāaudzē un jāsargā kā māksla dzīvot vai civilizācijas sasniegums. Tajā ir jāiemācās uzvesties. Iespējams, ka mūsu demokrātijā ir savi trūkumi. Problēmas var novērst, ja saliek prātus kopā un to mēs varam. Taču demokrātijas kuģis var nogrimt, ja kāds no apkalpes būs izborējis caurumu kuģa dibenā. 

Man ir sajūta, ka jaunizveidotā amerikāņu trampistu “konservatīvo koalīcija” Latvijā tieši ar to arī nodarbojas – borē caurumu un gaida slīkšanu. Stambulas konvencijas “močīšana” bija pirmais solis virzienā, kas nesola neko labu.

Vai arī Jums tā liekas?