Šodien, 18. novembris – mūsu valsts dzimšanas diena. Tikuši vaļā no lielvalstu okupācijas sloga, atzīmējam brīvības brīdi ceturtajā paaudzē. Dūmakainā novembra dienā. Iespējams, ka rudens loģika piedāvā apceri par nākotni. Tam arī vēlos pievērsties. 

Pēckara 80 miera gadi eiropiešiem aizvadīti liberālās un demokrātiskās pasaules formātā, kur dažādas sabiedrības grupas izkarojušas sev tiesības. Sievietes un bērnus ieskaitot. Aizmukām no krievu autokrātijas un svinam šo notikumu šodien. Taču taciņa nākotnē nav droša, jo pirms apmēram 25 gadiem sākās arī pretējs process –  demokrātijas “atkāpšanās”, kuru sauc arī par autokratizāciju. Tas nozīmē, ka noteiktas politiskās grupas organizē savās valstīs demokrātijas atkāpšanos. 

2024. gadā 45 valstis piedzīvoja  šo procesu: Argentīna, Indija, Indonēzija un Meksika. Rietumeiropa un Ziemeļamerika arī nav imūnas pret kritienu atpakaļ feodālismā. Pretējā virzienā pašlaik mēģina iet Ekvadora un Šrīlanka. 

Kā to dara? Pirmais signāls ir vārda brīvības ierobežojumi. Tam seko mediju un žurnālistu vajāšana, lai iznicinātu kritisko domāšanu sabiedrībā. Pērn un aizpērn vārda brīvība pasliktinājusies 44 valstīs. Tātad  ¼ civilizēto valstu – patiesas informācijas ventilis tagad tiek nogriezts. 

Vai autokratizācijas pazīmes ir arī pie mums? Jā, diemžēl ir. To parādīja labējo politisko spēku mēģinājums iznīcināt tā dēvēto Stambulas konvenciju pret vardarbību. 

Kāpēc tieši sieviešu tiesību ierobežošana ir autokrātizācijas signāls? 

Katrs valsts apvērsums ar kaut ko sākas. Pie mums Latvijā to mēģina iedarbināt zem nevainīgās “konservatīvisma” vai “tradicionālās ģimenes” izkārtnes, it kā mēģinot atgriezt sievietes atpakaļ pie “virtuves – baznīcas – bērnu gultiņas” (KKK) un iestāstot, ka viss šajā jomā tāpat ir labi kā agrāk bija. Taču pēc būtības šis ir starta signāls reformu sekvencēm, jaunam scenārijam jeb uvertīra tālākiem pārkārtojumiem un plašākiem demokrātijas iekarojumu anulējumiem Latvijā.  Pēc tam sekos – sabiedrisko mediju kontrole, žurnālistu melnie saraksti, totalitāra propaganda Putina un Trampa stilā. Finālā – pievienošanās Krievijas interešu telpai, kurā jau dodas Ungārija, Slovākija un Čehija. Tā kā viena daļa Latvijas sabiedrības ir veco padomju laiku iespaidā dzīvojuši ļaudis, kas nav iedzīvojušies demokrātijas vidē (grib atpakaļ kolhozos), tad ar apmuļķošanas palīdzību tiek mēģināts šādi pagriezt Latviju atpakaļ 1989.gada formātā. Stambulas konvencija tiek apzināti dēmonizētā, apmelota un ideoloģiski pārkrāsota “ienaidnieka” krāsās, lai iebaidītu, satrauktu un savāktu sev nekritiskos vēlētājus. Bubulis, kuram jānostrādā vēlēšanu brīdī.       

Procesa līderpozīcijās ir Tramps ASV un Putins Krievijā. Abiem ir identiskas ideoloģijas – vadonis centrā un konservatīvas ideoloģijas karogā. Kurš ir viņu ienaidnieks? Kāda konkrēta valsts? Nē. Naidnieks ir liberālā demokrātija jeb sistēma, kas pieprasa kompromisus starp cilvēku individuālajām tiesībām un vairākuma varu. To sauc par liberālo demokrātiju. Ja Hitleram ienaidnieks bija ebreji un romi, tad Putinam un Trampam: feministes, citas seksuālas orientācijas cilvēki, kas viņu propagandā tiek attēloti kā bīstami, ļauni un ierobežojami.  Tos vajag “uzpūst kā ziloņus” un iztēlot kā “bīstamus un draudīgus” parastajai tautai. Tā, lai vēlētājs sabīstas un impulsīvi balso par “glābējiem” jeb partijām, kas baismīgos spokus apkaros. 

Kāpēc tieši tagad? Tāpēc, ka Tramps pašlaik mēģina demontēt demokrātiju pie sevis –ASV un atklāti aicina uz šīm pārmainām arī citus. Despoti un diktatori neslēpj, ka ir pienācis laiks likvidēt liberālās demokrātijas vērtības un sekot Ungārijas vai Slovākijas piemēram. To pašu dziesmu dzied arī mūsu Nacionālā Apvienība, Apvienotais Saraksts, Šlesera LPV un Lemberga ZZS. Viņi vēlas pieslēgt Latviju autokratizācijas procesam. Kopā ar atklāti ultralabējas, prokremliskas un prokrieviskas ideoloģjas partijām Latvijā, piemēram, Stabilitāte un Suverēnā vara. 

Kas notiks pēc tam? Ja viņiem izdosies un nākamajās vēlēšanās “kolhoznieki” viņus ievēlēs atpakaļ Saeimā? 

Tad nebūs ilgi jāgaida uz atgriešanos atpakaļ Krievijas impērijā. Tas notiks strauji, neatkarīgi no mūsu “konservatīvo” skaļas spirināšanās pretī. Vienreiz jau to piedzīvojām brīdī, ka diktators Ulmanis pieprasīja pakļauties krievu ienākšanai 1940.gadā. Tagad šāds mazohisms atkārtosies, jo “lielie diktatori” jau sen ir sadalījuši pasauli savā starpā un pēc viņu shēmas mēs skaitāmies krievu impērijas sastāvdaļa. Mazajiem diktatoriem būs jāpiekāpjas. 

Tā grib Putins un Tramps viņu atbalsta. Tāpēc arī Baltā nama palīdzēšana ukraiņiem (kopš Trampa atgriešanās) ir tik nīkulīga un negribīga. DT ir pārliecināts, ka Ukraina ir tomēr krievu teritorija un Vovam ir  tiesības to “paņemt atpakaļ”. Tieši tāpat kā Baltais nams drīkstot okupēt Grenlandi. Taču pasaules sadalīšana diktatoru starpā var neizdoties, ja teritorijās pie varas nebūs padevīgie – “konservatīvie”. Ja tur eksistēs brīva prese un izteikšanās brīvība ar kritiskās domāšanas asi. Tad vēlēšanas viņiem nederēs kā okupācijas instruments (kara un bruņota slaktiņa vietā). Projekts tad nedarbosies. Buldozers apstāsies.    

Pašlaik ar Putina-Trampa loģiku apstrādā mūsu vēlētāju, izmantojot pret Stambulas konvenciju “šausmu filmas” vai “spoku stāstu” loģiku. Stambulas konvencija tiek tēlota kā ienaidnieks, kas parasto cilvēku apdraud. Nepalīdz skaidrošana un teksta tulkošana. Cilvēki tiek iebaidīti un dreb. 

Šādu murgu teoriju vispār ir daudz. Piemēram:  apgalvojums, ka Armstrongs (Apollo11) uz Mēness nemaz nebija nolaidies, Francijas prezidenta sieva “ir vīrietis”, dzerot CocaCola “var dabūt vēzi”, Rotšildi un Soross “ļauni kontrolē visu pasauli” , Eiropas elites mērķis ir realizēt lielās aizvietošanas teoriju, sašutums par zemādas čipiem,  pārliecība par to, ka Somija vispār neeksistē un visu pasauli pārvalda “dziļā valsts” no kuras Tramps mūs visus atbrīvos utt.  

Nepamatotas bailes spēj nogalināt milzīgu dzīves iespēju potenciālu. Tās vajag tikai iedarbināt un reakcija būs arī propagandā un vēlēšanu rezultātos. 

Vai šādi ejam atpakaļ uz viduslaikiem? Jā, protams. Attīstība uz progress tiek apturēti. Zinātne un māksla tāpat.  

Vai mums to vajag? 

Domāju, ka nevajag. 

Labāk pavērsīsim seju pret rudens sauli un tad ēnas paliks aiz muguras. Baiļatkarīgo murgi lai paliek miskastei. 

Labākais veids, kā paredzēt nākotni ir to iepriekš iemīlēt.

Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā!