Krievija ir nelaimīga valsts. Tai neveicas ar vadoņiem un neizdodas tautas labklājība. Krievija nekad nav bijusi moderna vai demokrātiska sabiedrība. Taču pirms 200 gadiem šāda iespēja it kā pavērās.1825. gada 26. decembrī, notika mēģinājums gāzt Krievijas caru. Krievu kalendārā tas bija 14. decembris. Imperators Aleksandrs I bija miris Taganrogā bez mantiniekiem. Vecāko brāli Konstantīnu pasludināja par jauno imperatoru, taču viņš atteicās no troņa. Dodot ceļu savam jaunākajam brālim Nikolajam. 

Tuvinieku slepkavošanas krieviem skaitījās normāls ceļš pie varas. Aleksandrs I bija nācis pie varas, nogalinot savu tēvu Pāvilu I. Aleksandra vecmāmiņa Katrīna Lielā bija tikusi pie troņa nogalinot savu vīru Pēteri III. Tagad tas atkal bija pienācis savstarpējās izrēķināšanās brīdis. 

Slepena dižciltīgo virsnieku biedrība, kas vēlāk pieņēma nosaukumu dekabristi, izlēma veikt apvērsumu. Spārnoja apgaismības idejas un Franču revolūcija. “Decembristi” jeb dekabristi bija sadalīti ziemeļu un dienvidu flangos: Pēterburgā un Ukrainā. Viņiem bija atšķirīgi viedokļi, taču vienota ideja – gāzt autokrātiju un pieprasīt, lai jaunais cars pieņemtu konstitūciju. Proti, nav izslēgts, ka tad krievi beidzot pagrieztos gaismas virzienā un sāktu ceļu pie attīstītas un modernas valsts. Bez varmācības un aizspriedumiem.

Liktenīgajā brīdī šāviens cara virzienā neizdevās. Nogalināja divus caram lojālus virsniekus, bet pats cars palika dzīvs. Valsts apvērsuma mēģinājums bija slikti plānots un vēl sliktāk realizēts. 

Jaunās valdīšanas sākums bija drūms jo Nikolajs kļuva par vienu no bargākajiem cariem Krievijas vēsturē. Viņš vēlējās pārvērst savu karalisti par kazarmu zonu ar karu karogā. Pēc sacelšanās apspiešanas sākās tiesvedība, kurā tika arestēti 300 cilvēki, bet 100 tika atzīti par vainīgiem. Pieci no sazvērniekiem tika notiesāti uz nāvi pakarot. Karātavu virves bija tik vājas, ka tās sodīšanas brīdī pārtrūka. Trīs notiesātos nācās pakārt divas reizes. Viens no viņiem esot iesaucies: “Nabaga Krievija! Viņi pat nezina, kā pareizi pakārt cilvēkus!”

Kad Nikolajam pārmeta cietsirdību, tad viņš atbildēja šādi: “ Tādā valstī kā mūsējā, kas, par laimi, nav konstitucionāla, nāves sodus var veikt daudz un pilnīgi likumīgi. Ja būs nepieciešams, tad varu liktu arestēt pusi tautas, lai otra puse paliktu neinficēta.”  Izskatās, ka šo loģiku attiecībā pret savu tautu ir mantojuši visi nākamie krievu diktatori. Putinu ieskaitot. Imperators demokrātijas idejas un konstitūciju pasniedz kā lipīgu slimību. Uzskatot, ka masu aresti ir sava veida karantīna “epidēmijas apstākļos”. 

Ko Krievijā gribēja mainīt paši decembristi jeb dekabristi? Viņiem bija daudzveidīga reformu programma. Vispirms – gāzt caru, pēc tam izveidot republiku. Tālāk – ieviest jaunu konstitūciju pēc  Amerikas Savienoto Valstu parauga. Vēl viens priekšlikums attiecās uz konstitucionālas monarhijas ieviešanu lielkņaza Konstantīna vadībā. Tiktu izveidots parlaments, Dome, atcelta dzimtbūšana un zemniekiem atļauts iegūt zemi. Tiktu ieviesta moderna tiesību sistēma ar vienlīdzību likuma priekšā. Iespējams, ka tad arī Latvijas vēsture būtu ieguvusi citu attīstības ātrumu.

Tautas sacelšanos viņi neplānoja. Pareizticīgā baznīca paliktu valsts reliģija, bet pastāvētu arī reliģijas brīvība. 

Sieviešu starp dekabristiem nebija. Tikai sievas, kas brīvprātīgi sekoja saviem vīriem uz Sibīriju. Tā ir pieņemts – vīrieši krieviem skaitās drosmīgi un izlēmīgi, bet sievietēm jābūt padevīgām, pašaizliedzīgām un paklausīgām.  Sievu pašaizliedzība krievu kultūrā ir gandrīz kanonizēta. 

Ļeņins uzskatīja, dekabristi esot likuši pamatus revolucionārās kustības attīstībai Krievijā, lai gan faktiski viņi nepavisam nebija boļševiku domubiedri. 

Gorbačova laikā daudzas lietas arī krievu pagātnē sāka izgaismot. Daudzi dekabristi paši bija rakstnieki, savu aprakstīja kā  romāna vai drāmas sižetu. Šī iemesla dēļ vien mēr aizdomīgi izturos pret memuāriem. Diemžēl viņi neatteicās no Krievijas impērijas idejām. Impērija dekabristiem bija pašsaprotama. Krievija iekaros Turciju, dažādas Kaukāza tautas tiks pakļautas, pārvietotas un izklīdinātas. Tātad – Krievija turpinās izplēsties uz kaimiņtautu teritoriju rēķina. 

Ir pagājuši 200 gadi. Dekabristu laukums esot atkal atguvis savu veco nosaukumu — Senāta laukums. Mūsdienu krievu vēsturnieki ir pārveidojuši Nikolaju I no reakcionāra despota par konservatīvu valdnieku, kurš iestājas par tradicionālajām vērtībām. Imperatora portrets karājas arī Putina kabinetā. (SvD)

Tumsonība un despotisms turpinās. 

Ilustrācija: 1825. gada decembra sacelšanās, Vasilija Perova akvarelis.