Rožu dārzs nav nekas labs Donalda Trampa izpratnē. Modes un stila ikona Žaklīna Kenedija kādreiz to izveidoja Baltā nama pagalmā. Taču Trampam nav vajadzīgi visādi zālieni un dārzi, kuros grimst apavi un nekas nespīd zeltā. Tāpēc viņš tagad pārtaisa Balto namu, atbilstoši savai estētikai un politiskajam vēstījumam. Būvē rožu dārza vietā zelta balles zāli (Big beautiful ballroom). Dejos tur valsi, bugi, hiphopu vai džezu ? Nedomāju, ka dejos. Vienkārši izrādīsies.  

Kāpēc rozes neder, bet zelts ir OK? Tāpēc, ka Trampam ir ne tikai sava politiskā stratēģija valsts vadīšanā, bet arī uzkrītoši hierarhiska un grezna estētika apkārtnes noformēšanā. Galvenais mērķis nav smalkums vai elegance, vieglums vai gaisīgums. Visādi mākslinieki vai arhitekti viņam nav vajadzīgi. Tie tāpat neko neprot un var iet bekot. Vislabāk visu jēdz tikai Tramps pats. Viņš vienīgais “prot drēbi”. Visur vajag: zeltu, marmoru, spīdīgas virsmas, kristāla lustras, masīvas mēbeles un kolonnas. Greznība Trampam  ir veiksmes vēstījums. Pierādījums, nevis mājiens. Tā ir estētika, kas necenšas būt pieticīga. Tieši pretēji –  pārspīlēti kliedzoša un izaicinoša. Tāda kā Tramps pats. Viņa formētā vide ir skatuve uz kuras DT pats ik dienas spēlē galveno lomu. 

Kāpēc turīgu un bagātu cilvēku mājas visai bieži mēdz būt neciešami bezgaumīgas? Trampu ieskaitot? Tāpēc, ka nauda nenodrošina estētisko izglītību un sapratni par glīto vai neglīto. Bagātie pasūtītāji diktē celtniekiem gaumes noteikumus paši, jo profesionāļu ieteikumus neņem galvā. Tāpēc šādas ēkas mēdz būt pārāk lielas, neproporcionālas, smagnējas,  pārāk dārgiem elementiem izdaiļotas (lai redz cik maksāja) un signalizē ideju” “ Es to varu atļauties, jo esmu bagāts!” Arhitekts bagātajiem parasti ir tikai izpildītājs, nevis padomdevējs vai plānotājs. Viņi arhitektam diktē “to, kas patīk” un “to, kas ir labi”. Šādi veidojas dārgas, bet estētiski neveiksmīgas celtnes “ar tornīšiem”, kuras nācies apmeklēt arī tepat Latvijā – Jūrmalas pilsētā, Baltezerā vai Garkalnē.  Šī ēkas demonstrē tikai un vienīgi statusu: “Man ir nauda!” + “Apskaud mani!”. 

Tramps arī neuzticas arhitektiem un māksliniekiem, jo viņu domāšanas veids konfliktē ar varas, kontroles un biznesa loģiku. Viņš pats sevi pozicionē kā cilvēku ar “dabisku instinktu”, autoritāti bez starpniekiem. Viņam šķiet, ka pieredze ir svarīgāka par estētisku apdāvinātību un izglītību mākslā. Tāpēc pret  māksliniekiem un arhitektiem izturas ar neuzticību un aizdomām.  Mākslinieki reprezentē autonomu domāšanu, kritiku un neskaidrību, kas apdraud viņa priekšstatu par kontroli, autoritāti un skaidru hierarhiju.

Tāpēc viņa dzīves vietas vairāk atgādina klubus vai viesnīcas, nevis mitekli dzīvošanai. Šādas ēkas nekad nav mūsdienīga, talantīga arhitektūra. Ko šādas ēkas stāsta? Tās ziņo: es dzīvoju grezni → es esmu uzvarētājs → man ir taisnība → mani jums tāpēc jāklausa. Greznība viņam nav estētisks prieks, bet pierādījums panākumiem. Bailes izskatīties vājam vai “parastam” ir pats briesmīgākais. Tāpēc Tramps dara visu, lai nekādā ziņā neizskatītos parasts, viduvējs, pieticīgs vai kluss. Viņa pasaulē pieticība nozīmē zaudējumu, bet vienkāršība un nesamākslotība – neveiksmīgumu. Greznība ir viņa bruņas pret ārpasauli. Tā viņš jūtas aizsargāts un drošs. 

Pārspīlētā greznība ļauj novērst uzmanību no pretrunām, skandāliem, kritikas. Izvedot sev varas skatuvi, kurā var izmeloties ārā no visām problēmām un iziet no visām situācijām kā uzvarētājam ar “veselu ādu”. Gudra un intelektuāla autoritāte Trampa izpratnē nav nekas. Viņš nesaprot abstraktas lietas, jo faktiski ir muļķis. No pārāk spraigas domāšanas pārslodzes viņam sākot sāpēt galva. Tāpēc nesaprot procesus, kuriem uzreiz nav rezultāta. Viņam der tikai tas ko uzreiz var redzēt, aptaustīt, nofočēt un ielikt socmedijos. Ja jūs atņemtu Trampa iespēju greznoties un dekorēties ar zeltu, tad viņam nāktos atzīt, ka pastāv cita veida autoritāte, ka bagātība nav vienīgais vērtības mērs, ka kontrole var būt arī intelektuāla vai morāla. Tāpēc greznošanās un zelts Trampam ir vitāli svarīgas lietas. Dārgmetāli, spoži akmeņi, spoguļi un bagātība ir galvenais pierādījums viņa cilvēkvērtībai, varai un tiesībām dominēt. Bez tās viņš zaudētu gan identitāti, gan autoritāti.  

Pīters Jorks ir pētījis pasaules despotus un viņu apsēstības ar zeltu un lielām ēkām. Sākot no Sadama Huseina līdz pat Čaušesku. Grāmatā „Dictator style: Lifestyles of the world’s most colorful despots” (2006) viņš apskata diktatoru mājokļiem raksturīgo stilistiski neveiklo estētiku. Tirānija un bezgaumība tur mēdz soļot roku rokā. Visiem diktatoriem patīk viņu portreti zelta rāmjos, monogrammas, simboli, pompoza vide, kolonnas un spoguļi. 

Zināmā mērā var pat teikt, ka Trampa gaume vairs nav viņa privātā, ekscentriskā īpašība, bet gan oficiāla ASV valsts doktrīna, kas cenšas „pārspēt” pretinieku, izraisot šoku. Piemēram, saniknot ar savu uzvedību un lēmumiem ekspertus, jomas speciālistus, profesionālos kritiķus. Visus tos, ka saprot vairāk nekā viņš pats.  Šie cilvēki drīkst no riebuma vemt vai sašust, locīties krampjos vai raudāt par to, kas  notiek Ovālajā kabinetā. Tā tas ir paredzēts. Šis ir savdabīgs kaujas veids – šokēt ar savu uzvedību un lēmumiem. 

Viņam tas arī izdodas. 

Tramps Baltā nama pārbūvi esot it kā veicis bez kongresa atļaujas. Balles zāle esot daudz par lielu. Tā domājis arī arhitekts, kuru tāpēc atlaiduši no darba pienākumiem. Taču šī zāle ir politiska lieta. Tā rada ilūziju par greznu un bagātu ASV. Ilūziju. Vai šis r “fake news” postmodernisms? Tāds, kuru pēcāk nojauks?

Pilnīgi iespējams. 

Ilustrācijas autors Žans Filips Delbergs, Unsplash. Fotogrāfija neatspoguļo Trampa zāli. Tikai ideju.