Ir “viens tāds” ļaužu tips, kas prot krist uz nerviem. Šie cilvēki mēdz būt augstprātīgi, nepieklājīgi un pat smieklīgi, bet reizēm… viņiem ir taisnība. Ienīsto tēlu var apzīmēt ar vienotu nosaukumu: “pedants”. Izplatītākais  veids (arī šeit FB) – citu autoru teksta kļūdu pamanītājs un aizrādītājs.  Tātad pārrakstīšanās kļūdu “fiksētājs”, lieku starpsitienu “atmaskotājs” un nepareizo komatu “pamanītājs”.

Šie tirāni mēdz atrast kļūdas arī tur, kur to it kā nav un pēc tam patētiski rāda savas trofejas pasaulei. Šis atmaskojuma akts it kā apliecina viņu pārākumu pār mums pārējiem – teksta kļūdu apsēstajiem. Viena nepareizi lietota garumzīme, divi trūkstoši komati vai  kļūdains vietvārds, pēkšņi nostājas teksta satura vietā un sāk spēlēt izšķirošu kvalitātes uzrauga lomu. Atrastās un konstatētās pārrakstīšanās kļūdas viņiem šķiet svarīgākas par teksta satura būtību. Jā, viņi mēdz būt sīkumaini un kategoriski. Taču vienmēr pārliecināti par savu pārākumu. 

Atceros kā studente Anna mācīja savu kursa biedru sacerējuma pārbaudes darbam: “Tu tikai neaizraujies ar rakstīšanu! Nekādā ziņā nemēģini uzrakstīt labi, dziļi vai radoši. Tad nepamanīsi gramatikas kļūdas. Savas kļūdas cilvēks nekad neredz. Vērtētājs neiedziļināsies saturā, viņu interesē tikai pareizrakstība! Saprati!?” Vai Annai ir taisnība? Jā, 100%. 

Bieži nācies pārliecināties, ka šie “pedanti” angļu mierā “nozāģē” lieliskus tekstus dažu pareizrakstības kļūdu dēļ un ar entuziasmu izplata nelāgu slavu par rakstniekiem.  Jo talantīgāks autors, jo kaislīgāk viņu meklē formālās kļūdas un priecājas, ja tās izdodas atrast. Reiz (ļoti sen) sūdzējos dzejniekam Imantam Ziedonim par korektoriem, labotājiem un “pedantiem”, kas mēdz arī “uzlabot cita autora tekstu” pēc savas mērvienības. Toreiz viņš teica: “Ziniet, man nevajag lai šādi palīdz. Nav labi, ja kāds atnāk un apķēpā tavu darbu”. Nav labi, ja forma nostājas satura vietā kā noteicošais kritērijs. 

Taču tirāns + pedants tā nedomā. Viņš ir pārliecināts par savu viedumu un “pļauj” tālāk vēl naskāk. Skaidrojot publikai, ka nav tik svarīgi kā modelēta, piegriezta vai uzšūta kleita. Daudz nozīmīgāks ir vīļu izpildījums un diegu kvalitātes standarts.       

Par šo fenomenu var palasīt Arnouda Visera grāmatā „On pedantry: A cultural history of the know-it-all” (Princeton University Press). Tur „pedants” nenozīmē tikai rūpīgu, sīkumainu tirānu. Autoram šķiet, ka šie cilvēki ir bez humora izjūtas un gūst baudu vienīgi no citu cilvēku kļūdu atrašanas.  Senāk (citās valodās) šim vārdam bija arī vēl plašāka nozīme. Saskaņā ar itāļu vārdnīcu “pedantiem” ir raksturīgas arī sekojošas īpašības: izlikšanās par gudriem, neslēpta augstprātība, nekopts paskats, nepieklājīgs apģērbs, vāja ķermeņa higiēna un spalga valoda, kas pārpilna ar garām un grūtiem vārdiem. Visbiežāk – latīņu valodā vai kādā citā nesaprotamā svešvalodā.  

Tātad pedants var būt dažāds. Sofisti apgalvoja, ka spēj argumentēt jebkuru viedokli un ar šo lika saprast, ka “pedants” var būt arī melis. Galvenais ir – interpretācijas veids. Cik pārliecinoši melošana tiek veikta.  Dažos aspektos viņi atgādina mūsdienu advokātus, kuriem arī jāspēj argumentēt par šķietami neiespējamām nostājām un jāpārliecina tiesneši par to, ka melns noteikti ir balts. Izcilākie sofisti apgalvoja, ka viņi varot atspēkot jebkuru viedokli, neatkarīgi no tā, vai tas ir patiess vai nepatiess. Tātad viņi bija demagogi. Profesionāli muļķotāji. 

Starp citu, viens no Platona izteiktajiem iebildumiem  Sokrātam bija pārmetums, ka viņiem pats svarīgākais ir uzvara, nevis nonākšanas pie patiesības. Šāda attieksme pavēra durvis destruktīvam vērtību relatīvismam.

Esejā „Du pedantisme” Mišels de Monteņs (Michel de Montaigne) apšauba grāmatu izglītības vērtību. Zināšanas cilvēkam nekad neesot garantējušas labāku dzīvi. Ja skolotāji “piepilda” savu skolēnu galvas ar zināšanām, kas padara viņus tik augstprātīgus, ka beigās viņi pat nemana kritiskās domāšanas iztrūkumu, tad var gadīties, ka šādi dresēti “kļūdu labotāji” mums vispār nav vajadzīgi. Varbūt ir vainīga slikts gramatikas formāts, kuru pedants vienmēr izmantos pret aizrautīgu autoru. Vai pedants var iznīcināt arī autoru? Jā, var.

Pedants ir pārdzīvojis visus laikus. Piemēram, Moljērs mēdz izsmiet šo tēlu. Taču tas tupina dzīvot mūsu vidū joprojām un mēs aizvien biežāk tam šodien pakļaujamies.   

Pedants ir pretmets intelektuālim. Viņš  apšauba, vai filozofi un intelektuāļi vispār ir piemēroti politiskajai vadībai. Hamlets, pedantprāt, nekad nebūtu kļuvis par labu karali. Skaidrs, ka nebūtu. Taču, vai pedantiski precīzais filozofs Džons Rouls būtu bijis labāks prezidents nekā aktieris Ronalds Reigans? Domāju, ka nē. Politikā ir vajadzīga arī radošā dzirksts. Ieiešana darbā (tekstā) un pazušana tajā. 

 “Visu zinošais” pedants tomēr purina galvu un nāk mums līdzi laikā. Mainas gadi un gadsimti, bet viņi neiznīkst. Vai  tiešām nav nekā laba ko par pedantiem var izstāstīt? Jā, ir. Viņi ir lieliski krustvārdu mīklu atminētāji un iemācās no galvas enciklopēdiju tekstus, redz kļūdas tur kur to vispār nav (arī svešvalopdās) un mīl likt puzles.  

Tas nozīmē, ka pedants faktiski pilda savu funkciju sabiedrībā, lai gan viņa misija nav tik godpilna, kā viņš pats gribētu to interpretēt. Sastopoties ar pedantu, nākas asināt savus argumentus un pārbaudīt faktus. Viņi raugās uz maniem tekstiem ar tik dzelžainu aizdomīgumu, ka vienmēr atrod tajos trūkumus. Protams, ir nepatīkami sadzīvot ar pedantiskiem kļūdu meklētājiem. Jā ir slāpējoši. Bet vai tad intelektuālajai dzīvei vienmēr ir jābūt patīkamai?

Nē, nav jābūt. Jo dziļāk enkurs grimis, jo stiprāk laiva stāv. Pacietīgam pieder pasaule. 

Ilustrācija : Alamy