Latvijas parlamenta spīkeres (no Carnikavas un partijas ZZS) Daigas Mieriņas iniciatīva atbalstīt  Izraēlas un ASV parlamentu vadītāju iniciētu vēstuli Nobela prēmijas komitejai, rosinot 2025. gada Miera prēmiju piešķirt Trampam, tagad sabojājusi iespaidu par Latviju dāņu zemē un Ziemeļvalstīs. Radot iespaidu, ka Latvijā pie varas ir cilvēki, kas veido politiku pielienot lielvarām. Viņa pati domā, ka šādi tiekot darīts viss, lai situāciju Grenlandes jautājumā deeskalētu, un, ka viņas parakstītā vēstule esot šāds deeskalācijas mēģinājumus. Taču faktiski iznāk, ka ar šo Mieriņa parādīja, ka nostājas – brutālas varas (amerikāņu), nevis Grenlandes un arī mūsu sabiedroto – dāņu pusē. Vēstules parakstīšana notika laikā, kad Trampa paziņojumi par iespējamu Grenlandes aneksiju pastiprināja spriedzi transatlantiskajās attiecībās. Mieriņa Trampa rīcību aizstāvēja, norādot uz drošības apsvērumiem un uzsverot ASV kā Latvijas stratēģisko partneri. Neatkarīgi no tā kurš un kāpēc ietekmēja šādu lēmumu, šāda spīkeres rīcība atspoguļo politisko kultūru, kas ignorē institucionālo neitralitāti. Tas ir bīstami Latvijai. Brīdinoši šajā vēlēšanu gadā, neaizmirstot, ka arī Dānija it tuvs – vienmēr labvēlīgs kaimiņš un mūsu sabiedrotais.

Vai Dānija Latvijai šo izlēcienu piedos? 

Atvainošanās un piedošana ir sarežģītas tēmas. Nezinu vai kādreiz spēšu piedot krieviem un Kremļa tautai šo karu Ukrainā, kas notiek jau ceturto gadu. Vai nākotnē varēšu mierīgi noklausīties kā cilvēki sarunājas krievu valodā tepat līdzās autobusā vai tramvajā Rīgā un saņemšos nejust pret viņiem nepatiku. Man tas ir grūti. Tāpēc, ka 50 gadus manā dzimtenē manai ģimenei bija jāpacieš krievu okupācija, kas bija barbariska, vulgāra un primitīva latviešu paaudžu smacēšana ar krievu valodas un Kremļa ideoloģiju. Tas bija barbariskas, mazattīstītas nācijas uzbrukums civilizētajiem. Pretīgi, izcili riebīgi un nepanesami smagi. Truli, primitīvi un vulgāri. Visi esam tāpēc traumēti. Smagāk, nekā paši sev to atzīstamies šodien. 

Nedod Dievs pieredzēt šos laikus atgriežamies. Nekad. Nekādā ziņā un nekādos apstākļos.

Pagaidām neviens krievs man nav atvainojies par to ko Staļins, Hruščovs vai Brežņevs izdarīja ar manu tautu un manu dzīvi. Visas reliģijas pieprasa prast palūgt piedošanu un spēt piedot. Taču pagaidām krievi (kā tauta) nav sapratuši ko viņi ir izdarījuši mums un citām tautām Centrāleiropā. Cik smagi mūs pazemojuši un smacējuši ar savas okupācijas klātbūtni. Izskatās, ka lielākā daļa no viņiem joprojām jūtas kā “atbrīvotāji”, jo neviens nav viņus loģiski piespiedis atvainoties tā kā to izdarīja ar vāciešiem pēc kara.  

Iespējams, ka viņu vadoņi to nevēlas savai tautai paskaidrot.  Viņi nav audzināti civilizētai pasaulei. Tikai agresijai un barbarismam. 

Kā ir ar mums pašiem un prasmi atvainoties un piedot? 

Visiem cilvēkiem nav vecāku, kas iemāca lūgt piedošanu par dumju rīcību. Atceros kādu 8 līdz 10 gadus vecu zēnu, kurš man zviedru veikalā nejauši uzmeta virsū balonu no vitrīnas dekorācijas. Trieciens, protams, nesāpēja un es “autoru” neredzēju. Taču pēc apmēram 10 minūtēm zēns pienāca man klāt, paraustīja aiz mēteļa piedurknes un atvainojās. Esot “to izdarījis”. Abi ar Pēteri grūstījušies. Tad arī balons norāvies un ripojis lejup pa slīdošajām kāpnēm. Tieši man virsū. Pēteris teicis, ka atvainoties nav jāiet un noslēpies aiz somām. Viņš pats domājot citādi. Vai es varot piedot? Jā! Teicu, ka varu piedot. Vaicāju kur ir mamma, kas lūdza viņu man atvainoties. Puika atbildēja, ka mamma esot mājās un šajā gadījumā viņš pats esot izlēmis man pieiet klāt uz atvainoties. Tā esot jādara. Citādi cilvēkam paliekot melna sirds. Tā vecmamma esot mācījusi. Vai tā ir? Jā, teicu, ka tā patiešām ir. Taču šajā gadījumā viņam noteikti nebūs melna sirds. 100% nebūs. Izšķīrāmies kā draugi. 

Domāju, ka zēns bija izcili drosmīgs puika. Cilvēkiem ir grūti atvainoties vairāku psiholoģisku un sociālu iemeslu dēļ. Bremzē egoisms un “lepnums”. Atvainošanās var likt justies vājākam vai “zaudētājam”, it īpaši, ja cilvēks sevi uztver kā spēcīgu vai nekļūdīgu. Bailes no vainas sajūtas un sekām (citi  šo atvainošanos var sākt izmantot pret tevi). Ir cilvēki, kuriem kauns atvainoties. Tāpēc viņi mēdz sevi aizstāvēt ar egoisma noliegumu un attaisnošanos (“tas nemaz nebija tik traki”). Vēl pie vainas varētu būt pieredze bērnībā – vecāki vai apkārtējie nekad neatvainojās un bērns nekad nav redzējis kā tas jādara un kā notiek piedošana. Var gadīties, ka cilvēks ir bez empātijas un vispār nesaprot, ka ir izdarījis citiem pāri un tagad būtu jāatvainojas. Neatzīst savu vainu. 

Paradoksāli, bet spēja atvainoties bieži liecina nevis par vājumu, bet par emocionālo briedumu un iekšēju drošību.

Man šķiet, ka pieņemt cita cilvēka atvainošanos ir grūtāk nekā atvainoties. Tāpēc, ka pāridarījums nav aizmirsts, nav droši, ka tas ir “pa īstam” un “no sirds”. Lielai daļai (īpaši vīriešiem) šķiet, ka dusmas kalpo kā vairogs un piedošana nozīmē palikt bez aizsardzības. Liela daļa agresīvu cilvēku paši jūtas kā “upuri” un pieķeras lomai, kurā spītība un stāvums nodrošina morālu pārākumu, kuru atvainošanās apdraud.

Domāju, ka piedošana ir daudz, daudz grūtāka par atvainošanos. Tā ir svarīga lieta, lai cilvēks neiestigtu atriebības purvā un tur nenoslīktu. Liela un gudra prasme, jo palīdz nomest no pleciem naida slogu. To ir pratuši cilvēki no koncentrācijas nometnēm, no patiesības komisijas Dienvidāfrikā un Gulāga ieslodzītie. Tas ir grūti, bet ir jāiemācās to izdarīt. Neko nedod naida auklēšana. 

Pirms vairākiem gadiem kāda augsta ranga, pensionēta zviedru prokurore man Stokholmā atvainojās un lūdza piedošanu par latviešu leģionāru izdošanu krieviem pēc otrā pasaules kara. Viņa ļoti lūdza, lai es pieņemu šo atvainošanos un izstāstu par to latviešiem. Lai pasaku, ka parastā zviedru tauta smagi pārdzīvoja šo netaisnību. Toreiz šāds valdības lēmums esot bijis neieturami sāpīgs tiem zviedriem, kas bēgļiem palīdzēja. Viņa pati esot bijusi medmāsa un brīvprātīgi palīdzējusi. Viņai visu mūžu esot bijis kauns par šo notikumu. Tāpēc viņa nolēmusi man atvainoties. Vai es varot piedot? Nezinu, jo neesmu karavīrs. Taču uzrakstīt rakstu avīzē varu. Tā arī izdarīju. Cik cilvēku toreiz izlasīja šo rakstu? Nezinu. Taču atvainošanās ir pieņemta. Tas ir noticis. 

Tāpēc es turpinu gaidīt Kremļa un krievu tautas atvainošanos. Man un manai tautai par to, kas mums tika nodarīts. Turpinu gaidīt. 

Ilustrācijas autors Eižens Golovesovs, Unsplash