Brūnganpelēki krāteri, gruvešu kaudzes, sodrēji, bleķi un traipi. Mirušas pilsētas un tukši ciemi. Demolētas tranšejas, aplauzti stumbri (mežu vietā). Līķu kaudzes: puskaili, trūdoši, savīti vīriešu ķermeņi, atstāti visiem vējiem. Žurku aptekalēti. Tāda izskatījās Rietumu fronte pirms 100 gadiem un tieši tāpat izskatās Ukrainā šodien.

Putins plānoja pabeigt pāris nedēļu laikā. Visi kari piedzimst no iedomām, vieglprātīgiem lēmumiem, sliktiem aprēķiniem un kļūdainām ekspertīzēm. Šogad, 11. janvārī krievu iebrukums Ukrainā iezīmēja laika periodu, kas sabiedrotajiem un krieviem bija nepieciešams, lai piebeigtu Hitleru. Tagad krievu karš iet ilgāk. No “specoperācijas” tas pārvērties par nokausēšanas jeb izturības karu. Ukrainu atbalsta ES (kur iedzīvotāju skaits ir trīs reizes lielāks nekā Krievijā un IKP desmit reizes lielāks nekā Putinam). Krieviju atbalsta Ķīna (ekonomiski un tehnoloģiski). Ukraina ir pārāk spēcīga, lai zaudētu, bet Krievija ir pārāk vāja, lai uzvarētu. 

Ukraina atrodas akūtas enerģētikas krīzes situācijā. Krievu jaunās stratēģijas cena ir ukraiņu civilo upuru skaits + 30%. Visi lieto trauksmes aplikācijas, visi zina, ka “starp jums un ielu ir jābūt vismaz divām sienām”. Taču ne visiem izdodas paslēpties.

Apmēram 70% procenti Ukrainas elektrostaciju nedarbojas. Ūdensvada caurules sasalst. Tualetes nav lietojamas. Cilvēki saspiedušies telpās kā ķilavas, guļ kempinga teltīs kopā ar svešiniekiem (sala apstākļos), gatavo ēdienu pagaidu virtuvēs. Neviens nesūdzas. Visi pieklājīgi. Ja elektrība parādās, tad mirkli jāpagaida un tikai pēc tam var uzlādēt mobilo telefonu, datoru, lukturīšus, pārnēsājamās uzlādes iekārtas. Tad jāskrien papildināt ūdens un sveču krājumi. Šajā brīdī var izmantot iespēju izmazgāt arī matus. Varbūt tas arī izdodas. Taču elektrība var pazust tikpat ātri, kā tā parādījās. 

Cilvēki ir noguruši, dzīve ir grūta, taču tā turpinās. Par to ir jāpriecājas nevis jāsūdzas. Bērni lēkā baltā sniegā. Sirmgalvji iemācījušies socializēties. Vairs neieraujas sevī un nebrīnās, ja viņus kāds laipni uzrunā.  Jaunieši bauda dzīvi un izmanto iespēju ballēties zem klajas debess. Nekas neliecina, ka Krievijas uzbrukumi būtu ukraiņus salauzuši. Putins (ar savām uzlidojumu cūcībām) nav piespiedis ukraiņus padoties. Nemaz nav piespiedis.   

Ukrainas armijai trūkst karotāju. Frontē ap desmit vīru uz kilometru. Krievi čeko robus. Katru dienu testē tukšumus frontes līnijā, bet “iekosties” nespēj.

Apstākļi ierakumos ir pretīgāki nekā tie, kas bija 1914.–1918. gadā. Droni to panākuši. Tie ir visur un nodrošina lielāko upuru skaitu. Tie var lidot starp kokiem, patvertnēs, caurtekās, atrast ceļu no istabas uz istabu mājā, spēlēt kaķa un peles “spēles” ar atsevišķiem karavīriem, kas mēģina bēgt. Tieša trāpījuma gadījumā parādās pelēks dūmu mākonis un lido cilvēka ķermeņa daļas. Kopā ar apģērbu un priekšmetiem.  

Droni spēj saskatīt vismazāko kustību kilometru attālumā. Tiem mēdz būt arī termokameras, tāpēc tumsa vairs nevienu nepasargā.  Tie ļoti apgrūtina piegādes un ievainoto evakuāciju. No sākumā nevainīga ievainojuma var izveidoties asins saindēšanās vai gangrēna. Tāpēc, ka droni neļāva evakuēt laikus uz slimnīcu. 

Droni  ir visur. Cilvēki Ukrainā (īpaši karavīri) vairāk baidās no “mopēda” skaņas vairāk nekā no falseta kliedzieniem.

Neiet arī krieviem. Beidzot viņi ir iemācījušies (četru gadu laikā) to ko ukraiņi prata uzreiz. Viņu ir vairāk, taču lielākā daļa nav motivēti karot. Tāpēc krievu armija (pēc 18 mēnešu kaujām) joprojām nav spējusi ieņemt visu Pokrovsku.

Ukraiņi ir sapratuši izturības (novilcināšanas) kara noteikumus: maksimāli palielināt ienaidnieka zaudējumus, bet samazināt savējos. Vienmēr atkāpties, ja lietas sāk izskatīties slikti. Izvairīties no plānu un datumu noteikšanas = nekādu plānu vai solījumu. Darīt tā kā var, kā iespējams un kā mazāk upuru.  

Krievijas vadība tā nedara. Rīkojas tieši tāpat kā otrā pasaules kara laikā. Tiek pasludinātas un pēc tam lauztas uzvaras līnijas. Uzvilkti krievu karogi virs mājām, kuru otrā pusē joprojām šauj pretī ukraiņi. Milzīgi resursi izmantoti, lai ieņemtu vietas bez stratēģiskas vērtības. Ja vēl viens uzbrukums neizdodas, tad jauni karavīri atkal tiek nosūtīti tieši tajā pašā virzienā. Mirst tur kā mušas un tas skaitās normāli. Pats svarīgākais – nosūtīt Putinam labas ziņas. Sliktās tiek noklusētas, bet labās – pārspīlētas. 

Tieši tāpat kā 1916. gadā, arī tagad Putina ģenerāļi  uzvedas kā birokrāti. Karš viņiem ir bultiņas kartē un labas atskaites Putinam. Līdz frontes apstākļiem viņi nenolaižas. 2024. gadā dienesta līgumus ar armiju esot parakstījuši 407 000 krievu. 2025. gadā karavīru skaits samazinājies par 25%. Jaunie vairs negribot karot. Tie, kas tagad paraksta līgumus, esot ievērojami vecāki. Sliktākā fiziskā un garīgā formā. Daudzi dodas karot uz Ukrainu naudas dēļ vai tiek pievilināti ar viltu. Tie, kas sākumā patiešām vēlējās cīnīties (ideālisti, nacionālisti, fanātiķi+ Putina mīlētāji) ir jau kapos. Vai arī sēž mājās/drošībā Rietumos (Latvijā) un lielās sociālajos medijos ar Krievijas diženumu.

Ja Putins šo karu turpinās, tad viņam būs nepieciešami vēl pieci gadi + jāzaudē četri miljoni vīru, lai iegūtu kontroli pār teritorijām, kuras viņš ir iekārojis.  Tas nozīmē, ka Putina armija pārvietojas uz priekšu Ukrainā tik pat ātri, ka nejaukais mana dārza gliemezi 

Sankcijas ietekmē ekonomiku. 2026. gadā draud recesija. Kopš 2022. gada Kremļa režīms piespiedis bankas aizdot milzīgas summas karam un tas izraisījis daudz slikto parādu. Tāpēc pašlaik tiek runāts par krievu privāto noguldījumu pārvēršanu valdības obligācijās un daži avoti čukst, ka banku krīze Krievijā jau pie durvīm.

Putinam trūkst naudas karam. 2025. gadā Krievijas valsts pārdeva Ķīnai 25,3 tonnas zelta, kas ir deviņas reizes vairāk nekā 2024. gadā. Maskava apgalvo, ka krahs neesot gaidām, bet arī atveseļošanās nav paredzama. Sistēma tiek mākslīgi elpināta, taču tas notiek uz nākotnes rēķina. 

Četru gadu laikā Putins nav spēris nevienu soli tuvāk savam galvenajam mērķim – Ukrainas pakļaušanai. Pagaidām viņam nekas nav izdevies. Pagaidām šajā karā krievi un Putins ir zaudētāji. 

Attēlā: Irpina, autors Aleksandrs Mahmuds (AP)