Mediji ziņo, ka Irānā pazudušo kara lidotāju jau esot izglābuši savējie. Notikuma vietā norisinājušās smagas apšaudes. Ar šo faktu pašlaik ļoti lielās Tramps, taču man negribas ticēt nekam ko viņš saka.  “Mēs viņu esam atraduši un izglābuši”  – klaigā Tramps. 

Ir zināms, ka šis lidotājs bija aprīkots ar avārijas raidītāju un drošu sakaru ierīci, kas nodrošināja saziņu ar amerikāņiem. (Axios) Amerikāņu uzbrukuma lidmašīnas (tieši tāpat kā vidospēlē) meta bumbas un atklāja uguni, lai vietējie turētos tālāk no zonas, kurā notriektais pilots slēpās. (New York Times) Taču kara drāma ar to nebeidzās. Pēc pilota glābšanas, divas transporta lidmašīnas bija “iestrēgušas bāzē”. Pēc tam turpu tika nosūtītas jaunas transporta lidmašīnas, lai nogādātu visus ASV karavīrus drošībā. Kad vienība beidzot atstāja bāzi, nelietojamās lidmašīnas tika uzspridzinātas, lai tās nenonāktu ienaidnieka ziņā. 

Glābšanas operācijas laikā irāņi trāpīja arī A-10 Warthog uzbrukuma lidmašīnai un diviem Black Hawk helikopteriem. Lidotājam izdevās ielidot Kuveitas gaisa telpā un katapultēties tur. Neviens no helikopteriem neesot nokritis ienaidnieka teritorijā. 

Taču kara darbība turpinās. Vakar Donalds Tramps draudēja ar jauniem uzbrukumiem Irānai, ja Hormuza šaurums netiks atvērts. Viņa patētisko draudu ultimāts beidzas šodien. Irāna jau atbildējusi, ka ir gatava atvērt “elles vārtus”. (Mehr)

Kā uzvedas amerikāņi? Kā jau impērija. Tā pati, ka visu noteica uz pasaules kartes pēc otrā pasaules kara.  

Impērijas nemēdz būt mūžīgas. Donalda Trampa bravūra un pazemojumi Eiropas valstu virzienā liek domāt par to, ka nevajadzēja pieļaut amerikāņu pēckara atraušanos un uzkundzēšanos pārējiem.  Taču tā tas notika.

Vēsturiski “jaunā pasaule” vienmēr mēģinājusi izlikties, ka kari ārzemēs uz viņiem neattiecas. Eiropa ir tālu un tāpēc “neinteresanta”. Piedalīšanās abos pasaules karos arī nebija plānota. Taču japāņi izaicināja un karošana tomēr notika arī Eiropā. Brīdī, ka 1945. gadā sagrautā “vecā pasaule” sāka lipināt plāksterus uz savām rētām un mēģināja pacelties no gruvešiem, ASV izvērsās. Kļūstot par globālu lielvaru. Lielākie sasniegumi tika panākti laika posmā starp 1945. un 1960.gadu. Tolaik Rietumeiropas valstis vēl bija pārāk vājas un nupat tikai atguvušās no Hitlera izraisītā kara.  Tās neuzdrošinājās pretoties amerikāņu hegemonijai. Amerikāņi noteica toni un pārējie līdzinājās ierindā, balstoties uz US dolāru. 

Taču, ASV nebija neuzvarama valsts. To pierādīja pirmā izgāšanās, kuru dēvē par “Kubas krīzi”, kurai bija paliekošas sekas. Baltais nams nepareizi novērtēja situāciju Kubā un  pats uzticamākais vasalis (kopš 1898. gada) pazuda krievu virzienā. Sākumā viss izskatījās pēc parasta “partizānu kara”, taču 1959. gadā Fidels Kastro sagrāba varu un sāka salas pārtaisīšanu pēc Maskavas shēmas. Iespējams, ka amerikāņiem vajadzēja trupināt sarunas ar kubiešiem toreiz + nepieļaut  krievu spiediena izvēršanos Latīņamerikā. Taču viņi šos procesus nesaprata. Reaģēja “pa vecam”: apturēja Kubas cukura importu, 1961. gadā mēģināja iebrukt Kubā, neticēja, ka būs tik slikti kā vēlāk notika. Tas, ka izdevās apturēt krievu raķešu bāzes būvniecību pie Havannas, bija mazs mierinājums. Izgāzušies amerikāņi bija. Krievi uzvarēja. 

Nākamais uzbrukums bija vēl neveiksmīgāks un neprasmīgāks, jo būtiski iedragāja Amerikas Savienoto Valstu reputāciju. Tas bija Vjetnamas karš, kas kļūdījās vairākos līmeņos: 1) militārajā (bija neuzvarams), 2) ekonomiski (bija par dārgu), 3) ideoloģiski  (kara rezultātā tika vājināta amerikāņu ticība valstij un prestižs ārzemēs). 

Tādejādi 70. gados sākās ASV prestiža lejupslīde. Prezidenti darīja visu, lai atgūt ārpasaules cieņu. Taču cīņa ar komunistiem Nikaragvā un militāras operācijas  Grenādā 1983. gadā, neko būtisku nepaveica. No bedres un neveiksmēm amerikāņus izrāva Gorbačovs un Padomju Savienības sabrukums. Beidzot  Amerikas Savienotās Valstis atkal bija vienīgā, neapstrīdama pasaules lielvara. Baltais nams to, protams, izmantoja. Pēc Berlīnes mūra krišanas, daudzas bijušās PSRS ietekmes teritorijas nonāca amerikāņu ietekmes zonā. Amerikas armija tobrīd jau bija pārvarējusi Vjetnamas kara traumu.

Taču neveiksmes atkal pamanījās ierasties: finanšu krīze, aizbēgšana no zaudētā kara Irākā izstūma amerikāņus no līderpozīcijām pasaules kartē. 

Tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam (Trampa otrā prezidentūras termiņa laikā) ir  amerikāņu agresīvas ekspansijas trešā kritiena fāze. Tai sekos kritiens. Kā parasti. Cik žēl, ka Baltajā namā to neredz. 

Ilustrācija: Protesti pret Vjetnamas karu pie Kapitolija Vašingtonā 1971. gada 23. aprīlī. Foto: Stella