Tagad, kad ASV un Izraēla uzbrūk Irānai, medijos skan argumentācija, ka tā vajag. Citādi nevarot ieviest tur demokrātiju, jo irāņi vēloties citu valsti un Tramps zina kāda tā būs.  Vai to var šādi izdarīt? Nē, nevar. Ir bijuši izņēmuma gadījumi, kad militāra iejaukšanās ir novedusi pie demokrātijas, taču neveiksmīgo piemēru ir daudz vairāk.

Pieņēmums, ka karš radīt priekšnosacījumus demokrātijas importam,  Rietumu pasaulē pastāv jau sen. Pēc 11. septembra uzbrukumiem ASV, Džordžs Bušs deklarēja, ka ir jāuzbrūk un tur “jāiešpricē” demokrātija (Irākā, Afganistānā).

Vācijas un Japānas situācija (pēc 1945. gada) bieži tiek piesaukta kā pierādījums tam, ka demokrātiju var izveidot ar militāriem līdzekļiem. Tur bija skarbi apstākļi: 100% kapitulācija, ilgstoša starptautiska kontrole un uzraudzība, milzīgi resursi, kas tika piedāvāti atjaunošanai + tauta, kura jau zināja, kas ir demokrātija (bija to agrāk piedzīvojušas). 

Vairumā gadījumu šāda “akcija” neizdodas. Piemēram, Afganistānā un Lībijā kari nav noveduši valsti un sabiedrību pie demokrātijas.

Pētījumi liecina, ka militārs uzbrukums apdraud demokrātijas kultivēšanu. Vēlēšanas notiek pārāk strauji.  Pēc 15 mēnešiem Lībijā,  pēc 22 mēnešiem Irākā un pēc 36 mēnešiem Afganistānā. Pa šo laiku  funkcionējošas, demokrātiskas pārvaldes struktūras vēl nav izveidojušās.  Sabiedrības polarizējās, ieņem agresīvu pozīciju un …nekas no demokrātijas eksporta neizdodas.  

● ASV ātri izstrādāja Irākas konstitūciju, taču panāca etnisko šķelšanos un, sagraujot lielāko partiju, izraisīja drošības deformāciju.  Sākās marodierisms un haoss. 

● Pēc Muamara Kadāfi krišanas Lībijā, notika tieši tas pats. Varas vakuumu aizpildīja kaujinieki un valsts balsti sabruka.

● Afganistānai nekad nav bijis spēcīgu centrālo iestāžu. Kad ārvalstu naudas atbalsts pazuda, izgaisa visi demokrātijas pārkārtojumu plāni un varu pievāca ekstrēmi konservatīvie musulmaņi.  

Tātad – demokrātija nozīmē tautas varu. Ja konstitūcija,  okupantu radītās institūcijas un likumi tiek uztverti kā uzspiesti no ārpuses un tos neatbalstīs irāņu tauta, tad nekāda demokrātiskā Irāna Trampam neizdosies.  

Demokrātija var būt ilgtspējīga tikai tad, ja cilvēki paši veido savu nākotni.

Vai karš Irānā bija paredzēts demokrātijas eksportam? Neizskatās, ka Trampam un Baltajam namam bija un ir kāds konkrēts plāns kā nodrošināt demokrātijas veidošanu Irānā.  Nē, nošautie jaunieši viņam nav svarīgi. Viņš grib sev irāņu naftu un palīdzēt znotam. Tas arī viss.  Merkantīli un primitīvi. 11.februāra Baltā nama stratēģija ir izgāzusies, jo tur (toreiz) neviens neparedzēja kā Irāna spēj atriebties tik ilgi un režīms tur sīksts. 

Sadragājot esošo varu Irānā var panākt neapdzēšamu konfliktu izraisīšanu starp minoritātēm un klaniem. Tā kā to novērojām Irākā, Afganistānā un citur. Pēc amerikāņu “atbrīvošanas akcijām” parasti sākas iekšējais haoss. Veidojas etniskās šķelšanās un pilsoņu kara risks. Tagad Tramps mēģina nozagt naftu, atstājot mullām un ajatolām politisko varu valstī. Venecuēlā tas izdevās, bet Irānā – nevedas.

Foto: Atta Kenare/AFP