Speciāli TVNET

Sporta notikumi nāk un iet, taču problēmas palielinās. Savulaik sēdējām pie televizoriem kā pienagloti, vērojot dažnedažādus mačus. Sākot ar Brežņeva iecienīto daiļslidošanu un beidzot ar distanču slēpošanu Lahti. Apbrīnojot somu televīzijas operatoru prasmi pārvērst monotonu distanci par aizraujošu izklaidi. Taču var gadīties, ka tieši šis pēdējais atklājums arī kļuvis par sporta lielāko klupšanas akmeni jo no „gladiatoru cīņām“ tas jau sen ir pārvērsts par spiedzes izklaidi skatītājiem. Sports šodien ir gigantiska naudas mašīna izklaidei, kurā iesaistīti ne tikai dalībnieki, bet arī finansētāji, reklāmdevēji, treneri, karsēji, mediji un vesela rinda „piederīgo“ personu un organizāciju. Olimpiskajās spēlēs piesakās aizvien neparastāki sporta veidi un nosēžas tur un palikšanu, ja ir piemēroti ekrānam (vizuāli izklaidējoši) un noderīgi reklāmdevējiem. Paralēli pazūd vecās un klasiskās disciplīnas, kas neizskatās labi ekrānā un nav vajadzīgas šovam. Savādību skaitam piepulcējas starptautisko sporta organizāciju iekšējā korumpētība, kas spēja panākt, ka ziemas olimpiskas spēles tika rīkotas Krievijas vienīgajā subtropu kūrortā Sočos, jo tā gribēja Vladimirs Putins. Viņš samaksāja un dabūja ko gribēja.

Sporta iekšējās mutācijas

Pieaug sporta veidu skaits un rezultāti. Sports vairs nav tikai cīņa, bet arī emocionāls piedzīvojums un šovs. Ir jābūt ne tikai spēcīgam un talantīgam, bet arī glītam un pievilcīgam sportistam. Tagad liela daļa aktīvo vairs neiztiek ar parastu pārtiku, bet ķeras pie aizliegtiem enerģijas avotiem, lai triumfētu. Dopingu ieskaitot. Tikko uz 18 mēnešiem no mačiem „noņemts“ zviedru tenisists Mikaels Īmers, jo pārkāpis dopinga noteikumus. Naivs vai skops? Grūti pateikt. Paralēli mēģinu iedomāties kas notiktu, ja dopinga komisijā pamēģinātu testēt NHL hokejistus vai kādu no futbolistiem, kurš neticami ātri pēc traumas atgriezies stadionā. Tracis būtu gigantisks, jo sporta šovos vienmēr iesaistīta liela nauda, kurai nepatīk šādi nepatīkami pārsteigumi. Turpinās kašķis par sieviešu sportistu apģērbiem stadionos. Reklāmisti  pieprasa „seksīgākus peldkostīmus“ lai skatītājiem „interesantāk skatīties“, bet sportistes vēlas vilkt apģērbu, ka ir ērts nevis uzbudinošs. 

Klātesošs sportā vienmēr ir politiskais moments. Proti, Krievija sāk aizvien vairāk ignorēt blokādes nosacījumus: divas futbola komandas no okupētās Krimas uzsākuša spēles Krievijā, kas ir pretrunā UEFA noteikumiem. Ukraina pieprasa, lai Krievijas tiek izslēgta no FIFA un UEFA. Vienlaikus „ierūcies“ arī Krievijas sporta ministrs pret aktuālajām SOK prasībām olimpisko spēļu kontekstā.    

Vecie, no PSRS laikiem mantotie priekšstati joprojām dominē arī pašmāju sporta prioritātēs. Neko daudz (LV medijos) nevar izlasīt par FIFA pasaules kausu futbolā sievietēm, kuram nupat būtu „jāgāž apkārt“ sabiedrība. Vienkārši tāpēc, ka šis sporta veids pašmāju mačo vidē neskaitās. Tas daudz „pastāsta“ arī par mūsu sporta sabiedrību kopumā un noteicējiem tajā. Protams, ka liela mūsu sabiedrības daļa joprojām saista valsts sasniegumus ar ārzemēs strādājošo sportistu iemesto bumbu groziem vai ripu triumfiem vārtos. 

Vai tā patiešām ir? Vai sports kā izklaide ir valsts panākumu rādītājs, jeb vienkārši atavisms no laikiem, kad bijām spiesti piekārtoties Padomju Savienības patriotisma mērvienībām, kurās sports spēlēja dominējošos akordus. Jeb vajadzība plātīties ar sportistu sasniegumiem ir mazattīstīto valstu vienīgā iespēja manifestēt sevi? 

Mutācijas sporta iekšienē turpinās un liela daļa no tām ir plašākai sabiedrībai joprojām nesaprotama joma. Pievērsīsimies tikai dažām.  

Politiskā svira

Tas, ka sports vienmēr bijis cieši saistīts ar politiku, nav noslēpums. Lielvalstis vienmēr izmantojušas sportu, lai cīnītos savā starpā. Tā tas ir bijis visos laikos un modernā pasaule nav izņēmums. Uzvaras sporta arēnās lielvalstīm nozīmē to pašu ko izcīnītās teritorijas karā. Tāpēc Padomju Savienības laikos sportam un sportistiem tika radītas īpašas privilēģijas mācību iestādēs, veselības aprūpes sistēmā un lielākā daļa (gandrīz visi) saņēma algu, lai gan skaitījās amatieri. Sports (tāpat kā māksla un pašdarbība) bija nepieciešami valsts ideoloģijas propagandai: masu manifestācijas, masu kustības, masu dejas, dziesmas un vingrojumi.  Startējot zem savas valsts „lepnā karoga“ ļaunuma impērija manifestēja sevi kā laimīgo un enerģisko ļaužu impērija un tāpēc aktīvo sportistu rindās piedalījās arī okupētās Latvijas sportisti: Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis, Ingrīda Verbele-Barkāne, Jānis Doniņš, Juris Silovs u.c. Tas, ka viņi nokļuva līdz fināla arēnai, nozīmēja ļoti skarbu atlasi. Viņi bija izcili lieliski sportisti.   

Ja atlases mačos krievus sportisti bija apmēram līdzvērtīgi igaunim vai latvietim, tad uz lielajām spēlēm, protams, brauca krievi. „Nacionālās minoritātes“ tika izmantotas tikai tur, kur līdzvērtīgu krievu tautības sportistu nebija. Tas nebija taisnīgi. Protams, ka negodīgi. Taču „nacionālo mazākumtautību“ provincēm tāpēc vēlāk tika piespēlēti tādi sporta veidi, kas pieprasīja sarežģītas trases un dārgus bobus (maču „ragaviņas“), lai atslogotu centrālo Krieviju no tehniskā stresa. Tagad mēs varam novērot šos padomju sporta pieminekļus Siguldas ainavā un brīnīties par to, ka Latvija ir gatava nest nepaceļamas lietas. Tuvredzīgi un apņēmīgi dara to tālāk joprojām.      

Jā, sporta veidu izvietojums PSRS areālā bija politisks un ideoloģiski marķēts. Latvija šo mantojumu turpina saglabāt joprojām un pamēģiniet tikai pateikt, ka to turpināt nav vērts jo tā nebija mūsu, bet Krievijas izvēle. Galīgi nedrīkst to pateikt par Rīgas Dinamo un Tihonova hokeja periodu. Tad ar lokālo patriotismu būs cauri. Ar šo vēlos pateikt, ka mūsu ikdienā joprojām ir pārāk daudz no Padomju Savienības laika mantotu pieņēmumu un „patiesību“ un sporta joma nav izņēmums. Taču atgriezīsimies pie aktuālajām Krievijas nostādnēm.

Neitrālais karogs

Pašlaik notiek karš. Ukrainā. Olimpisko spēļu ētika paredz sacensību pārtraukšanu kara apstākļos, taču šodienas dārgais izklaides šovs (sports) šādu atavismu nevar atļauties ievērot. Par to ir jāaizmirst. Visi tieši tā arī dara, jo sports ir bizness un naudu neviens nevēlas zaudēt kaut kāda ētiska „aizsprieduma“ dēļ. Tāpēc olimpiskās spēles būs un notiks, tikai krievu un baltkrievu sportistiem tajās atkal nāksies startēt zem neitrāla karoga un mačos nebūs atļauts piedalīties aktīvajam sportistiem, kuri ir saistīti ar kara industriju. Ja viņi saņem savu ikdienas algu no kāda krievu vai baltkrievu armijas sporta kluba. Vēlos atzīmēt, ka šādu sportistu Krievijā ir ļoti daudz. Armija ir vienīgā funkcionējošā industrija Krievijā kopā 1917.gada un finansē tieši un neslēpti vadošās savas komandas un sportistus. Starp citu, PSRS laikā diezgan daudzi no mūsu latviešu leģendārajiem sportistiem arī bija armijas klubu „stipendiāti“. Tas nenozīmē, ka viņi prata šaut ar „kalašņikovu“ vai bombardēt  „ar katjušu“. Nē, tā tas nebija. Viņi formāli saņēma algu no armijas resursiem un viss. Kāds saņēma arī „uzplečus“, taču vairums piederēja armijai formāli. Šī tradīcija Krievijā ir saglabāta joprojām un tāpēc pazīstamā kārtslēcēja Jeļena Isimbājeva pašlaik demonstrē skarbu sašutumu par šo ierobežojumu, jo arī viņa skaitās krievu armijas Centrālā sporta kluba vieglatlēte un ceļš uz olimpiskajā spēlēm tāpēc varētu būt slēgts. 

Olimpiskie mači Parīzē notiks nākamgad. Pagaidām SOK lēmusi, ka krievi un baltkrievi nedrīkstēs startēt ar savu valstu karogiem. Nav atļauts izmantot nacionālus simbolus.  Nedrīkst piedalīties komandas,  funkcionāri un ierēdņi, nav atļauts startēt sportistiem, kuri tieši saistīti ar armiju vai drošības organizācijām. Krievija pret šiem ierobežojumiem iebilst. Ir nikna. 

Starp citu, aprīlī mediji ziņoja, ka 262 Ukrainas izlases sportisti ir gājuši bojā aizstāvot savu dzimteni pret agresoru Krieviju. Tāpēc Ukraina boikotēs olimpiskās spēles, ja tajās piedalīsies Krievijas vai Baltkrievijas sportisti. Domāju, ka ir taisnība Volodimiram Zeļenskim: „ Jau tas vien, ka būs sportisti, kuri pārstāvēs teroristu valsti, ir varmācības manifestācija. To nevar mazināt „pārklājot“ ar neitrālu vai baltu karogu“. . Ja nākamo gadu, laikā no 26. līdz 11. augustam Parīzes olimpiskajās spēlēs atļaus piedalīties Krievijas un Baltkrievijas komandām, tad mums tur nav ko darīt. Latvijas olimpiskā vienībai būtu jāpaliek mājās un translēt šo pasākumu nevajadzētu.  

Tas, ka šis karš turpinās un Krievijas iedzīvotāju vairākums to aktīvi atbalsta, nozīmē, ka viņi nav cienīgi piedalīties olimpiskajās spēlēs. 

Tas, ka SOK nesaprot cik cilvēku Ukrainas frontē iet bojā katru dienu, ir viņu nepiedodama nekompetence un noziegums pret cilvēci.   

Ja SOK krieviem un baltkrieviem šo dalību atļaus, tad šādā biznesā Latvijai nevajadzētu piedalīties.    

Tas būtu zemiski un nodevīgi pret ukraiņiem un cilvēcību kopumā. 

Mums to nevajag. 

Mēs varam būt taisnīgi un cēli.