Speciāli TVNET

Margareta Tečere (Margaret Hilda Thatcher, Baroness Thatcher) komentārus neprasa. Gandrīz katrs otrais zina kas viņa bija un vairums uzskata, ka spēj un prot novērtēt viņas padarīto. Tečere ieņēma Lielbritānijas premjerministres amatu laikā no 1979. līdz 1990.gadam un  ir bijusi pirmā sieviete, kas ieņēma šo augsto amatu, noturoties „pie stūres“ tik ilgi. Konsekventi konservatīva politiķe, kas savu uzskatu un rīcības dēļ ieguva palamu: „dzelzs lēdija“. Kādus nospiedumus viņas darbība atstājusi vēsturei? Valsts īpašuma privatizētāja? Morāliste un aizspriedumaina kundze? Piemērs sievietei politiķei? 

Vispirms par mazāk zināmo

Domāju, ka ir procesi, kurus mēs Tečeres kontekstā maz apzināmies. Viņa faktiski bija pirmā „vides aktīviste“. Jā, pamanīja „siltumnīcas efektu“ agrāk nekā pārējie vadošie politiķi pasaulē.  Analītiskais prāts lika saprast, ka šis ir ļoti nopietns jautājums un tāpēc jau 1987.gada maijā viņa uzaicināja pie sevis divdesmit vides pētnieku un sarīkoja simpoziju tieši par šiem jautājumiem sava premjerministra rezidencē 10 Downing Street. Londonā. 

Neviens premjerministrs pirms viņas nekad nebija rīkojis pētnieku, zinātnieku seminārus vai apspriedes mājās. To nesen uzsvēra pat Londonas Karaliskā biedrība dabaszinātņu attīstīšanai.  Tagad – 36 gadus vēlāk, katru dienu avīzēs lasām un televīzijas ekrānā noraugāmies uz plūdiem, kuros pazūd ciemi un apdzīvotas vietas. Šausmināmies par sausumu Itālijas un Spānijas dienvidos, taču neko zinām par to, ka jau Tečere sāka pievērst uzmanību šiem procesiem, mēģinot tos izprast un apturēt paredzamo postu. Lai gan saukt viņu par „vides aktīvisti“, protams, nevajadzētu. Drīzāk par cilvēku, kuru ieinteresēja vides krīzes fakts. 

Taču ir citas lietas ar kurām saista Tečeres valdīšanas laiku. Piemēram (klauzula nr. 28) jeb likums, kas bija spēkā no 1988. līdz 2003.gadam. Tas aizliedza skolām un sociālajiem dienestiem „veicināt homoseksualitāti“ informējot par to bērnus. Šī nostāja pašlaik ļoti aktuāla Krievijā un dažās citās reliģiskajās diktatūrās, lai gan nav pierādīts, ka neinformējot par „kaut ko“ ir iespējams to novērst. Šāda likuma rezultātā radās vairākas problēmas skolās. Skolotāji baidījās pārtraukt kautiņus audzēkņu starpā, kas izraisījās it kā vajāta skolēna seksuālās orientācijas dēļ. Tečeres domu gājien bija ļoti vienkāršs: „ Bērniem ir jāiemācās respektēt tradīcijas un tradicionālās morāles vērtības. Nevis uzzināt par to, ka viņiem ir tiesības būt arī homoseksuāliem“. 

Viņas pieņēmumi lielā mērā manāmi arī pašlaik Latvijas aktuālajās diskusijās par seksuālo audzināšanu 4. klases skolēniem. Tie, kas šo izglītošanu piedāvā, nav pratuši tikt ar savu uzdevumu galā. Attēls un komentāri ir vairāk smieklīgi, nevis izziņu rosinoši. Turpretī sašutušie konservatīvās domāšanas pūļi (seksuālās izglītošanas pretinieki), joprojām uzskata, ka jāturpina stāstīt skolēniem pasaka par to, ka bērnus atnes stārķis vai tos vecāki atrod kāpostos. Tā tas ir bijis viņiem pašiem un kāpēc gan tāpat neturpināt tālāk?

Diemžēl laiks nestāv uz vietas un cilvēku sabiedrība attīstās. Aizliegumi pārvar barjeras un bērniem šodien jāsaprot atbildes daudz smagākiem jautājumiem, nekā tas bija jādara viņu vecākiem vai vecvecākiem.

Tečeres nāves gadā (2013) LGBT organizācijas atbildēja nelaiķei ar jaunu disko mūziklu „Margareta Tečere – Soho karaliene“. Tajā tika vēstīts par to, ka Tečere reiz pamaldījusies Londonā un neviļus kļuvusi par mūziklu zvaigzni pirms 28.klauzulas pieņemšanas. Uzvedums vēlāk tika rādīts visā Lielbritānijā un kritiķi to vērtēja pozitīvi. Nav izslēgts, ka pēc noskatīšanās to būtu atbalstījusi arī pati Tečere. Tieši viņas „valdīšanas laikā“ Šekspīra teātri sāka pamazām nomainīt muzikāli, izklaidējoši uzvedumi. Tečere visur redzēja peļņu. Brīdī, kad Nacionālā teātra direktors viņai sūdzējās par nepietiekamu finansējumu klasiskajai skatuvei, Tečere viņam norādīja uz Endrū Loida Vēbera rokoperu panākumiem. Pēc viņas domām visas teātra izrādes Lielbritānija būtu jāpakļauj Vēbera piemēram, kas spēj un var pārvērst mūziku un teātri ar eksporta preci. Kādā 1987.gada intervijā Smash Hits Tečere tā arī pasaka, ka britu popmūzika ir „augsti profesionāls bizness“, kas nodrošina ienākumus ari valsts kasei. Diemžēl viņas mīlestība un atbalsts popmūzikai nebija abpusējs. Ja viņa atbalstīja izklaides komponistus un izpildītājus, tad viņas simpātiju objekts nepavisam neatbildēja premjerministrei ar to pašu. Tieši pretēji – apbēra viņu ar kritiskās dziesmām un ironiskām kuplejām: The Specials ”Ghost town”, Pink Floyds ”The Fletcher memorial home”, Elvis Costellos ”Tramp the dirt down”, Morrisseys ”Margaret on the guillotine”, Sinead o’Connors ”Black boys on mopeds”, Billy Braggs ”Thatcherites” u.c. ir tikai neliels Tečeres nīdēju uzskaitījums. 

Piemēram, filma „Bilijs Elliots“ (Billy Elliot) ir Stīvena Daldrija un Lī Hola 2000.gada kinolente, kuras darbība norisinās Durhemas grāfistē, Anglijas ziemeļaustrumos 1984. – 1985. gadā. Kalnraču streika laikā. Filma stāsta par strādnieku šķiras zēnu, kurš ir atklājis savu aizraušanos ar klasisko baletu. Filmā var redzēt tautiešu attieksmi pret Margaretu Tečeri, dziedot Eltona Džona dziesmu ”Merry Christmas Maggie Thatcher. Tečerisms esot padarījis britus trūcīgus un privatizējis par Ziemassvētkus rūķīšus. 

Jāuzsver, ka Tečere joprojām interesē māksliniekus. Viņu kariķē  TV sērijā, „Doktors kas“ (Doctor Who). Mērija Luīza Strīpa saņēma Oskaru par viņas atveidošanu filmā „Dzelzs lēdija“ (The iron Lady) un daudziem šķiet, ka vistuvāk patiesībai ir bijusi Džilianas Andersones Tečeres lomas atveidojums TV sērijā „Kronis“ (The crown). Viņa attēlo Tečeri kā cītīgu un mērķtiecīgu vidusšķiras pārstāvi, kas attiecībās ar karalieni tomēr izskatās aprobežota un ciniska. 

Vai karaliene Elīzabete II patiešām bija dziļā konfliktā ar Margaretu Tečeri tā kā šajā TV sērijā tas tiek attēlots? Savā autobiogrāfija Tečere par to raksta šādi; „ Konflikts starp divām lielā personībām ir pārāk labs, lai to izmantotu arī tad, ja nekas tāds patiesībā nebija noticis“.

Enerģētikas neatrisinātās problēmas un Eiropas Savienība 

Jā, viņa bija pirmā Lielbritānijas valdības vadītāja. Viņas tēvs pārtrauca mācības skolā 13 gadu vecumā, lai uzsāktu uzņēmējdarbību. Taču viņš raudzījās, lai bērni iegūst labu izglītību. Tāpēc Margareta studēja gan ķīmiju gan tieslietas un varēja lielīties ar lielisku izglītību, kas Elizabetei II faktiski nebija pieejama. Karaliene reāli nebija mācījusies skolā un tas viņai ļoti traucēja ne tikai darbā, bet arī privātajā dzīvē. 

Tupretī Tečere  bija spiesta cīnīties par savu vietu politikā. Viņai nekas automātiski nepienācās tā, kā tas tika garantēts karalienei. Tāpēc Tečeres politika bija kaut kas pa vidu starp liberālo tirgus ekonomiku ar indivīda brīvību centrā un veco laiku morālismu, kas pieprasīja katram piekārtoties kolektīva vajadzībām. Tātad – katrs drīkstēja pats noteikt savu likteni, izņemot seksuālo orientāciju. 

Vēl 1980.gadā viņa centās panākt, lai Lielbritānijā katru gadu uzbūvētu jaunu atomelektrostaciju. Taču šis plāns netika realizēts. AES ekspluatācija izrādījās sarežģītāka nekā premjerministrei šķita. Kur nu vēl radioaktīvo izmešu glabāšana. Černobiļas un Fukušimas AES katastrofas pierādīja, ka šādi procesi ir daudz sarežģītāki nekā sākumā šķita. 

Viņas ideja par daudzām AES iznīka. Nedarbojās arī 1989. gada priekšlikums privatizēt AES. Biznesa sektors neredzēja izdevīgumu un baidījās no AES nākotnes finansējuma grūtībām. Tas nozīmē, ka Tečerei neiedevās atrisināt sev tik svarīgo enerģijas nodrošināšanas problēmu. 

Viņas attieksme pret Eiropas savienību arī bija atsevišķa tēma. 1975. gadā, pēc darba uzsākšanas premjerministra pozīcijā, viņa nostājās ūnijai labvēlīgā pozīcijā. „Mēs esam Eiropas daļa“, – rakstīja toreiz Tečere. Viņas kampaņas blūze un jaka vēlāk tika pārdota kā trofeja Brexita balsošanas laikā 2016.gadā. Diemžēl 80.gados pieauga Tečeres skepse pret ES, kas lielā mērā esot veicinājusi viņas „krišanu“ 1990.gadā. Pēc viņas domām, ES apdraudot valstu autonomiju.  Tagad – desmit gadus pēc viņas nāves, tas ir noticis – Lielbritānija vairs nav Eiropas Savienības sastāvā. Vai viņa par to priecātos? Nezinu, iespējams, ka pašlaik vairs tā nebūtu, jo Lielbritānija izstājoties no ES vairāk zaudēja, nekā ieguva. 

Margareta Tečere aizgāja no šīs pasaules 87 gadu vecumā, Londonā. No viņas atmiņu pierakstiem visvairāk uzrunā piedzīvotais pēckara periodā. Par to kā ļaudis klausījušies Čērčila runas radio un izmantojuši teātri un mūziku mierinājuma lomā. Dziļi konservatīvais Čērčils nemēdza runāt par mākslu kā galveno iemeslu cīņai pret fašismu. Nē, viņš apgalvoja šādi: „ Māksla ir ļoti svarīga nācijas eksistences sastāvdaļa. Tāpēc valstij ir jāatbalsta un jāuzmundrina māksla“. 

Pēckara Anglija bija diezgan konservatīva valsts. Ierobežota un pakārtota bija arī britu sievietes dzīve, jo meitenes bija izslēgtas no izglītības sistēmas un sievietes atstādinātas no darba tirgus. Dažas partijas bija ne tikai diskriminējošas, bet pat naidīgas pret sieviešu iesaistīšanos darba tirgū vai sabiedrisko tēmu risināšanā. Margareta Tečere uzskatīja, ka sievietēm jāļauj savienot mātes loma ar karjeru darbā. Taču mājsaimniece tomēr bija un palika viņas ideāls. Tāpēc viņas vadībā netika reformēta sistēma, kas ļautu sievietēm iesaistīties un piedalīties. Tieši pretēji – sociālās jomas reformas vēl vairāk sarežģīja sieviešu, bērnu, veco ļaužu un hroniski slimo cilvēku dzīves standartu. 

Lai gan Tečere bieži runāja par to, ka sievietēm vairāk jāiesaistās politikā, viņa neuzaicināja savā kabineta nevienu sievieti ministri. Atvainojos, viena bija un tai tika piešķirta ļoti nenozīmīga loma. 1990. gadā (Tečeres aiziešanas laikā) Lielbritānijas parlamentā bija tikai 6% sieviešu. Tupretī Zviedrijā bija 38% sieviešu deputāta statusā un 1/3 no ministru posteņiem Ingvara Karlsona valdībā ieņēma sievietes. 

Jā, Tečere nebija feministe, taču normu pārkāpēja gan. Viņa bija autoritāra un skarba. Attīstīja spēcīgu valsts aizsardzības sistēmu, atbalstīja kodolieroču arsenāla veidošanu. Ar šo viņa pierādīja, ka sieviete var un spēj vadīt valsti. Pat ārkārtas apstākļos.  

Viņas loģika bija kristīgas vērtības, klasiskie morāles principi: godīgs darbs, taupība, piesardzība, atbildība par savu rīcību un ģimeni, likumu ievērošana un kārtības nodrošināšana. Viņas ienaidnieki bija: sociālisms un morāles krahs, netikumīga uzvedība, minisvārki, vientuļās mātes pusaudzes vecumā, homoseksualitāte, laulību šķiršana, atkarība no sociālajiem pabalstiem. „Ekonomika ir tikai līdzeklis, bet mērķis ir cilvēka dvēsele“, – uzskatīja Tečere.

Vai viņas principi uzrunāja tautu? Mjā, tikai daļēji. Kā jūs varat pieprasīt smagu darbu, ja biržas haizivis „grābj svešu naudu riekšavām“ un nemaz nestrādā smagi. Līdz sviedriem. Taupība? Kā iespējams pieprasīt taupību, ja pati ekonomiskā sistēma iesaka aizņemšanos un tērēšanu. Kā var gribēt izpalīdzību, ja valstī ir trīs miljoni bezdarbnieku un pieci miljoni cilvēku, kas dzīvo zem iztikas minimuma. 

Ko īsti viņa panāca? To, ka sieviete var ieņemt augstus amatus valsts politiskajā vadībā. To, ka sieviete var uzvarēt karā. To, ka mēs iemācījāmies atteikties no sociālisma amorālajiem vaibstiem (ieskaitot kolektīvismu), apguvām prasmi ignorēt solidaritāti un nostādīt centrā paši sevi.