Speciāli TVNET

Jā, tā izskatās. Lielākajā daļa kultūras žurnālistikas pašlaik pakļauta spiedienam vai nonākusi krīzē. Recenzijas pazūd pat no lielākajiem Eiropas laikrakstiem. Tās iznīkst vai maina formu. Internets ar „teksta entuziastiem“ un „gaumes ietekmeļiem“ ir nostājies speciālistu un ekspertu vietā pat mākslā un literatūrā. Par to norūpējušies vairums Ziemeļvalstu mediju mākslas nodaļu vadītāju. Domāju, ka šī ir tēma dod vielu pārdomām arī pie mums. 

Vai recenzija vispār izdzīvos? 

Debates par šo tēmu pašlaik palo Zviedrijā un Dānijā. Centrālais bažīgums ir par to ko ietilpināt sarūkošajās kultūras lappusēs, jo šis devalvācijas process notiek jau ilgu laiku. Kultūras lappuses medijos tiek likvidētas, to budžets samazinās, jo recenziju lasītāju skaits krītas un pašlaik esot satriecoši zems. Diskusija par šo tēmu nesen atdzīvojās, kad “Upsala Nya Tidning” kultūras nodaļas vadītāja Anna Sundstrēma slejā “Kāpēc mēs reti recenzējam mākslu un klasisko mūziku” apsprieda kultūras kritikas pārpalikumus savā laikrakstā. „Tas nebija nekas jauns. Uzrakstīju to, kas ir mana  ikdiena. Domāju, ka spēšu taktiski parādīt kāda ir mūsu dzīves realitāte. Nē, mēs neesam pārstājuši profesionāli recenzēt mākslu, klasisko mūziku. Taču recenziju tagad ir mazāk. Daudz, daudz mazāk“.

 Vai šis process ir resursu, jeb tomēr kompetences jautājums? 

„Darām visu, kas iespējams. Izmantojot pieejamos resursus. Taču arī manā darbā ir jānosaka prioritātes“, – taisnojas Anna. No viņas teiktā rodas iespaids, ka runa galvenokārt ir par naudu. Nav līdzekļu, lai samaksātu profesionāliem recenzentiem par koncerta, izstādes vai festivāla recenziju. Kad gada sākumā stājās spēkā jaunās mediju subsīdijas, zviedru medijiem kļuva grūtāk savstarpēji apmainīties ar kultūras materiāliem. Tas smagi skāra daudzus vietējos laikrakstus, jo īpaši tāpēc, ka ziņu aģentūra (TT) pārtrauca filmu apskatu veidošanu un bezmaksas izplatīšanai daudziem medijiem. Galu galā šodien internetā var atrast visu par visiem mākslas darbiem. Labākā vai siltākā līmenī informācija eksistē, taču tikai retais saprot cik profesionāla tā ir.  Ieskaitot „patīk: nepatīk“ un nopirktas recenzijas, kuras slavina visu un visus, par kuriem ir iepriekš samaksāts. 

Vai lasītājus interesē literatūras un mākslas kritika?

Jā, visus interesē aktuālo lielo pasākumu recenziju klāsts. Piemēram, nupat uzvestas lugas analīze vai lielie koncerti, kas pulcina brangu publiku. Taču cits jautājums ir, piemēram, mūzikas kritika, recenzijas, kuras izlasīs samērā maz cilvēku. Pierādījies, ka šādus tekstus tauta lasa mazāk. „Cilvēki nelasa recenzijas tāpat enerģiski, kā viņi lasa viedokļu rakstus“, – konstatē kolēģis, profesors, Stokholmas universitātes Andreas Vīdholms, grāmatas “The Worlds of Cultural Journalism” līdzautors. Digitālo mediju vide ir mainījusi piedāvājuma standartu. Algoritmētie mūzikas pakalpojumi it kā izslēdz „sliktas un nevajadzīgas“ mūzikas uzbrukumu patērētājam un interese par svešo un nepazīstamo mūziku tāpēc samazinās.  

Atsevišķas tematiskās jomas ir nonākušas neizdevīgā stāvoklī. Literatūra ir viens no relatīvi stabiliem bastioniem, taču arī šajā jomā profesionālo recenziju skaits ir samazinājies. Grāmatu ir daudz, tīmeklī vēl vairāk, taču orientēties palīdz vienīgi blogeri un cilvēki, kas sevi novērtē kā ietekmētājus un kuriem ir viedoklis.  Tieši šī iemesla dēļ lasītājam ir grūti saprast vai viņš lasa kvalitatīvu tekstu un vēl lielāks apmulsums iestājas brīdī, kad tiek mēģināts noskaidrot kas īsti šodien ir kvalitatīva literatūra un lasāmviela. Literatūras kritiķi šo jomu vairs nevada. Tā ir izslīdējusi no profesionālo apskatnieku rokām un palo pašplūsmā. „Klasiskās mūzikas recenzijas no mūsu slejām ir gandrīz izzudušas. To pašu ar teikt arī par dzeju un citām mākslas formām, kurām ir arvien grūtāk aiziet pie tautas“ – saka Anna. 

Gēteborgas laikraksta “Göteborgsposten” kultūras nodaļas vadītājs Johans Hiltons uzskata, ka kritika šodien ir pakļauta tik smagai konkurencei, kādu tā nekad agrāk nav pieredzējusi. „Ne tikai paši kultūras patērētāji ar atsauksmēm dažādās tīmekļa vietnēs un sociālajos medijos nosaka ko laikabiedri lasīs un skatīsies. Nē, tagad to dara mārketingisti un visi citi apmaksātie „reklamētāji“, kas jaucās kvalitātes vērtējuma procesos un uzspiež publikai to par ko viņiem ir  iepriekš samaksāts“. Juhanam šķiet, ka recenziju forma šodien esot abstrakta un nesaprotama. Digitālajā formātā ekrānā šādus tekstus esot grūti izlasīt un saprast. 

Vai literatūra vispār tiek recenzēta?

Norstedts izdevniecības vadītāja Lisa Lindberga stāsta, ka medijos tiek recenzēts aizvien mazāk orģinālo sacerējumu. Īpaši traģiska situācija esot tulkojumu jomā. „Tā ir liela problēma. Tulkotajai literatūrai jau tā ir grūti piesaistīt sev lasītāju uzmanību, jo nav autora, kas spēj piesaistīt ar savu personības spēku. Tāpēc literatūras kritika ir ārkārtīgi svarīga lieta, lai lasītāji uzzinātu, ka tāda vispār pastāv“. Anna Sundstroma un uzsver, ka nevajadzētu akli raudzīties uz to, kas visvairāk tiek lasīts, drukāts un pārdots. Tas var arī nebūs vislabākais. 

Vēl dumjāk esot sekot „klikšķu“ loģikai. Tāpēc atgādina ko mēs nedrīkstētu ignorēt. „Ja mēs skatītos tikai uz to, kas tiek lasīts, mūsu darbības būtu šauras un populistiskas.  Šis mediju darbs mums jāuztver nopietni, ja vēlamies būt tautai uzticama kultūras ziņu redakcija. Tad mērķis ir panākt,  lai cilvēki lasītu mūsu žurnālistiku. Labu žurnālistiku. Nevis to, kas dod iespējami plašu publiku ar klikšķu apsēstību“.

Pagājušā gada rudenī vakara avīzes “Aftonbladet” literārais redaktors Rasmuss Landstrēms  atsevišķā manifestā paziņoja, ka mainīs savu literatūras kritikas standartu. Tā bija iecere plašāk aplūkot populāro literatūru, nevis tikai „kvalitatīvos tekstus”. Pēc viņa domām kultūras lapās laikrakstā jāatspoguļo visas pārmaiņas, kas notikušas jomā. Pagaidām šī vēlme esot tikai vēlmes stādījā, jo piesaistīti jaunie autori ar modernās mākslas recenzēšanu īpaši veiksmīgi galā netiekot.  Kur ņemt labus recenzentus?  „Domāju, ka kritiķis var labi rakstīt par visu.“- uzskata Rasmuss. Diemžēl  cerētā efekta šiem universālajiem recenzentiem un viņu devumam pagaidām vēl nav.  

Kas notiks ar kultūras kritiku nākotnē?

Andreas Vidholms domā, ka recenzijas saglabāsies. Nekur nepazudīšot. Taču to skaits būšot  mazāks. Kritika (tāda kā tā šodien izpaužas recenzijās) būs atrodama cita veida tekstos. Ja pārtrauc recenzēt literatūru un mākslu, tad kritika ieplūst citos žanros. Recenzents mēdz būt eksperts kādā konkrētā jomā. Ja šauras jomas vietā tas pēkšņi sāk izteikties par vispārīgām tēmām, vai analizēt globālus procesus, tad estētika nonāk otrajā plānā. Tā pārvēršas par sociālo analīzi. Pastāv risks, ka kultūras žurnālistikas tādejādi tiek vājināta. No tā ir jāuzmanās.

Pēc Gēteborgas lielākās avīzes kultūras vadītāja Juhana Hiltona domām, kritika būšot un nekur neapzudīšot. Šodien esot vajadzīgi eksperti ar profesionālām zināšanām mākslas jomā. „Iespējams, ka šis pieprasījums jau kādu laiku ir samazinājies, jo augstskolas mākslas un kultūras ekspertus medijiem joprojām negatavo. Domāju, ka jauniem cilvēkiem noteikti ir interese par sarežģītākiem un analītiskākiem lasījumiem, kurus tikai prasmīgi cilvēki spēj risināt. Saliekot visu pa vietām. Vai nākotnē par to interesēsies visi? Nē, es tā nedomāju. Visiem vienmēr nav ir bijusi interese par kultūras žurnālistiku vai kritiku, tāpat kā daudziem no mums nav bijusi interese par sporta žurnālistiku“, – uzskata Juhans.

Līdzīgas domas pauž arī Rasmus Lindstrēms: „ Viss mainīsies. Esmu par to diezgan pārliecināts. Recenzijas vairāk virzīsies uz populārās kultūras pusi, un padziļināti raksti būs klausāmi, tos piedāvās audio formā. Visi ir gatavi klausīties un mēģināt saprast, jo tā ir vieglāk uztvert komplicētu informāciju. Tā tas būs.“

„Jautājums tagad ir par to kādā formā mēs piedalāmies kultūrā. Īpaši recenzija, iespējams, nav tik interesanta lasītājam, kā mums gribētos ticēt. Taču ceru, ka kritika mūsu vietējos laikrakstos turpinās būt dzīva“,, – uzskata Anna Sundstrēma.

Domāju, ka mākslas un kultūras kritika ir aizlaists lauciņš. Jau sen ir pienākusi kārta to uzmundrināt. Pakļaujot recenziju analīzei ne tikai koncertus un izrādes bet arī masu pasākumus, kas Latvijā aprij lielāko kultūras budžeta daļu. Dziesmu un deju svētkus ieskaitot. Internets nedrīkst kļūt par profesionālās recenzijas kapakmeni.