Speciāli TVNET

Šodien sociālie mediji piedāvā ikvienam izteikšanās iespējas, taču par publicistu katru aktīvo autoru nosaukt nevar. Tāpēc, ka lielais vairums no tiem ir kaujinieciski “atmaskotāji”, bet neievēro mediju ētikas kodeksu. Tas arī izšķir visu – ja neesi ētisks savā darbā, tad nevari sevi uzskatīt par publicistu. Savtīgo atmaskotāju aktivitāte reizēm tiek sajaukta ar žurnālistiku un viena sabiedrības daļa tos vērtē kā publicistus, kas nav korekti un kompromitē  mūsu profesijas būtību. No otras puses ir svarīgi, lai ētiski un profesionāli ļaudis šajā sarežģītājā laikā veiktu savu “nepateicīgo darbu” un informētu par politiskajām manipulācijām, korumpētību un melu izmantošanu propagandā.  Taču arī šis darbs ir jāveic, ievērot profesijas ētikas kodu. MI un manipulācijas apstākļos, profesionālā mediju darba ētika ir kļuvusi par svarīgāku faktoru nekā realizēto “atmaskojumu” daudzums. Jo dzīšanās pēc skandāla reizēm panāk melnā PR ražotāju nostāšanos žurnālista vietā, kas ir tik pat traģiski kā pūšļotāja sajaukšana ar smadzeņu ķirurga darbu. Pie mums Latvijā šī “sajaukšana” pašlaik ir ļoti izplatīta.

Otra problēma ir publikas bēgšana no tradicionālajiem uz sociālajiem medijiem un “klaigājošās atmaskošanas” nostāšanās analītiskās žurnālistikas vietā.    

Baltā karoga loģika

„Es vairs neredzu nekādu iespēju šeit (ASV) uzraudzīt un analītiski vērtēt lasītājiem autokrātisko spēku demagoģiju politikā, kas arī piespieda mani pārtraukt rakstīt. To vairs nevar izdarīt. Diemžēl liela amerikāņu iedzīvotāju daļa tic tikai tam, ko saka Tramps. Viņi nevēlas nekādu loģisku informāciju, negrib neko saprast un noskaidrot, jo viņus aizrauj troksnis un skandāli” – secina žurnālists Maiks Bugeja. Šovasar, pēc vairāk nekā piecdesmit gadu ilga darba žurnālistikā, viņš pārtrauca darbu profesijā. Draudi no “spiediena grupu” puses bija kļuvuši pārāk nepatīkami. Savā pēdējā rakstā “Informācijas beigas” (Iowa Dispatch) viņš nedēļu pēc Donalda Trampa slepkavības mēģinājuma,  mēģināja skaidrot kā mākslīgais intelekts un dezinformācija ietekmē vēlēšanas. Ikdienā Maikls Bugeja pasniedz mediju ētiku un tehnoloģijas Aiovas Valsts universitātē, kur viņš ilgus gadus bijis arī žurnālistikas programmas direktors. Cer, ka žurnālistika izdzīvos arī turpmāk, taču redz kā vide tiek piekārtota diktatoru un propagandas vajadzībām. Diemžēl viņš nav vienīgais, kas aiziet no kaujas ar politiku.

Brīdī kad laikraksti The Washington Post un LA Times publicēja vēstījumu par to, ka neatbalstīšot nevienu no prezidenta amata kandidātiem un uzvedīšoties bezkaislīgi, vairums no mums to saprata kā pielāgošanos Trampa laikiem. Džefs Beizoss, The Washington Post īpašnieks (kopš 2013. gada)  domā, ka šādi ir demonstrējis “cīņu par lielākiem lasītāju skaitļiem”, lai gan faktiski izskatās, ka tas ir bijis īpašnieka savtīgs spiediens uz redakcionālo politiku un vajadzība pakļaut izdevumu nevis mediju ētikai, bet PR spiedienam. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ The Washington Post publikācijas par Ukrainas karu pēdējā laikā piedāvā pārāk daudz pēc Kremļa modeļa piegrieztu publikāciju. Tas nozīmē, ka uz šo izdevumu kā avotu arī mēs vairs nevaram paļauties, jo arī tas sāk piekārtoties Trampam. Rezultātā – divu nedēļu laikā WP zaudēja 250 000 abonementu. Pēc dažām dienām parādījās ziņas par to, ka ar Džefa Beizosa uzņēmumu vadību ir sazinājies Donalds Tramps personīgi. Tā kā lielie uzņēmumi mēdz būt atkarīgi no valsts pasūtījumiem, tad ir saprotams kāpēc ietekmīgā avīze pēkšņi demonstratīvi mainīja savu līniju, jo cenšas jau laikus bruģēt ceļu Trampa uzvarai. 

Trampa draudi

Tramps jau krietni sen ir deklarējis, ka pēc uzvaras vēlēšanās, izrēķināsies ar visiem, kas nav veicinājuši viņa ievēlēšanu prezidenta amatā. Tieši šī iemesla dēļ viņš regulāri sauc žurnālistus par tautas ienaidniekiem, jo jēdziens “viltus ziņas” ir tieši Trampa formulējums. Ar to viņš saprata ziņas, kas nav viņam labvēlīgas. 

Šogad, laikposmā no 1. septembra līdz 24. oktobrim, Tramps vairāk nekā simts reizes uzbrucis neatkarīgiem medijiem un konkrētiem žurnālistiem (Reportieri bez robežām). Viņa impulsivitātes un pārsteidzības dēļ amerikāņu sabiedrība viņu neuztver kā demokrātiski domājošu cilvēku un zina, ka zaudējuma gadījumā Tramps neatzīs savu sakāvi arī šoreiz. Kāpēc bija iespējams samusināt amerikāņu vēlētājus? Vai viņi neseko mediju ziņojumiem par Trampu? Nē, neseko jau sen.

Tas, ka tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, rada Trampam un Putinam labvēlīgu informācijas vidi. Šajā mediju vidē neviens rakstītājs vai YouTube autors vairs neizmanto mediju ētikas noteikumus (kodeksu), bet gan ražo skandālus pēc saviem ieskatiem. Troļļu armijas rada ilūziju, ka “tauta domā tā kā mums vajag” un “melnā PR vērpēji” jau sen apņēmīgi nostājušies žurnālistu vietā un paši sevi dēvē par publicistiem. 

Tā kā jaunieši (18 – 29.g.v.) jau labi sen vairs neskatās televizoru un 81%  iedzīvotāju vispār neseko ziņu plūsmai, pie kam tikai 38% reizēm izmanto tradicionālos medijus (Pew Research), tad sabiedrības izglītošanas jautājums jau sen ir nonācis sociālo mediju kontrolē.  Tas nozīmē, ka tie, kas samaksā arī “pasūta mūziku” un pa vidu vairs nav žurnālistu, kas kritiski novērtē informāciju. Šī iemesla dēļ sociālo mediju vidē dominē sazvērestības teorijas, patiesības un puspatiesības. Kā auditorija atšķir patiesību no nepatiesības? „Vados pēc instinkta. Ticu vai neticu”, – konstatē 17 gadus vecs amerikāņu vēlētājs, kura galveni informācijas avoti ir  The Daily Wire un Rumble. 

Vai iespējams kontrolēt medijos antidemokrātiskus spēkus, autoritārus līderus? 

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Protect Democracy publicētajā rokasgrāmatā žurnālistiem (Authoritarian playbook ) tiek ieteikts noskaidrot:  a) cik lielā mērā konkrētā politiķa rīcībā konstatējamas stratēģijas novirzes , b) cik lielā mērā tās novērojamas šodien, c) vai šī rīcība ir sistēmiski bīstama? Tas nozīmē, ka amerikāņi pašlaik atrodas uz totalitārisma sliekšņa un tas ir kas jauns. Šādā situācijā medijiem jācenšas izmantot avotus, kuriem ir augsta uzticamība abās politiskajās nometnēs. 

Tai pat laikā acīmredzami fakti uz sabiedrību vairs neiedarbojas. Viens no skandalozākajiem atklājumiem bija laikraksta New York Times godalgotais pētījums par Trampa krāpšanos ar nodokļiem 2018. gadā. Tas bija profesionāli izcils atklājums, viduvēji uzrakstīts raksts, taču neietekmēja sabiedrības priekšstatu par viņa uzņēmējdarbības bēdīgo un neveiksmīgo praksi. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams ziņot tautai sarežģītas lietas nevis kā atskaites, bet mākslinieciski saprotamā un viegli uztveramā veidā. 

Vecāki žurnālisti pieraduši informēt par atrasto un noskaidroto. Tātad – neņemot vērā “kam tas ir izdevīgi”, jo patiesība ir daudz augstāka kategorija par izdevīgumu. Turpretī gados jaunie žurnālisti skaidri apzinās savu nostāju un neredz problēmas, ja uzvedas pārāk subjektīvi un ir gatavi nekritiski “virzīt lietu kārtību” ietekmeļu un blogeru stilā arī klasiskajos medijos. 

Tas nozīmē, ka nevis klasiskā žurnālistika ietekmē sociālo mediju zvaigznes, bet gan socmediji sāk noteikt stilu visur: jo skaļāka un izaicinošāka uzvedība – jo lielāks ir  šodienas “mediju varonis”.

Uzticība medijiem amerikāņu vidū ir strauji kritusies. Pašlaik tikai trešdaļa amerikāņu uzticas ziņu reportieriem un šis ir  pats zemākais līmenis aizvadīto 50 gadu laikā.  Trampam ir izdevies iesēt sabiedrībā neuzticību klasisko mediju līdzstrādniekiem. Šī iemesla dēļ  daudzi vairs nevēlas runāt ar žurnālistiem, bet daži pat ķeras pie fiziskiem uzbrukumiem reportieriem un komentētājiem.   

Mets Lūiss  konservatīvs žurnālists un vairāku grāmatu autors atzīst riska situāciju: „Mūsu valsts pašlaik saskaras ar reāliem autoritāras varas pārņemšanas draudiem. Nezinām, cik lielā mērā jaunā Trampa administrācija vērsīsies pret žurnālistiem. Kritizēt nopietnas ziņu redakcijas par to, kā tās nosaka prioritātes noteiktiem jautājumiem, ir enerģijas izšķiešana nepareizai lietai”. Donalds Tramps jau sen runā par likumu, kas ierobežotu žurnālistu darbu un būtu saistāms ar neslavas celšanu. Viņš vēlas panākt kriminālvajāšanas atvieglošanu pret žurnālistiem. 

Kā izskatās šodienas mediji un to patēriņš ASV?

Aptaujas liecina, ka uzticība masu medijiem amerikāņu sabiedrībā ir samazinājusies jau vairākus gadu desmitus pēc kārtas.1973. gadā Gallup sāka veikt  šādas aptaujas un tolaik astoņi no desmit amerikāņiem bija pārliecināti, ka ziņu sniegšana medijos ir godīga un precīza. Mūsdienās šis rādītājs ir tikai 32 %. Būtiskas ir lasītāju atšķirības politiskās orientācijas jomā: demokrātu vidū 58 % iedzīvotāju uzticas ziņu atspoguļošanai masu medijos, bet republikāņu piekritēju vidū šī uzticība ir tikai 11 % līmenī. Saskaņā ar Pew Research datiem republikāņu piekritēji vairāk uzticas informācijai, kuru viņi iegūst sociālajos medijos (37%) un tikai 40% lasa informāciju klasiskajos: iespiestajos, interneta vai ētera medijos.

Domāju, ka šīs tēmas ir aktuālas arī pie mums. Taču par tām publiskajā telpā tiek runāts nepiedodami maz.