Speciāli TVNET

Cik bīstams ir plastmasas maisiņš jeb ceļš no pagraba uz jūru? 

Plastmasas maisiņš jeb kā Zviedrijā saka: “plasta maisiņš” ir viens no pašiem populārākajiem izgudrojumiem ar kuru zviedri tomēr nevēlas lepoties. Šodien daudziem šis atklājums saistās ar postu dabai. Tomēr ir tā kā ir, jo šis atklājums 1949.gadā nogalē ieradās pie mums no kāda klusa Norčēpingas pagraba un šodien apdraud pasaules jūru kā viens no bīstamākajiem piesārņotājiem. Lai gan izgudrotāja plāns un ieceres bija pavisam citas – nodrošināt tīrību un ērtību cilvēkiem. 

Trauklupatas atklājējs

1949. gadā savā pagrabā Norčepingā Kurts Lundkvists atklāja slaveno trauku lupatu “Wettex”, kuras sastāvā bija 70% celulozes un 30% kokvilnas. Šī lupata vienā rāvienā (15 minūšu laikā) uzsūca uz galda virsmas izlijušu mitrumu. Tas bija interesants un pieperasīts atklājums, taču Kurts turpināja eksperimentēt. Dažus gadus iepriekš viņš bija aizņēmies no savas sievas gaļasmašīnu, mala izejvielas tā un ieguva savu Wettex. Turpinot strādāt šajā virzienā – griežot un gludinot kopā plastmasas gabalus, viņam izdevās izveidot pirmo vienoto plastmasas maisiņu jeb tā saukto “Teno maisu”. Atšķirībā no iepriekš atklātajiem, šī masiņa rokturi vairs nebija jāpiestiprina somai. To varēja lietot, nēsāt un izmantot atsevišķi. Lindkvists tolaik bija atklājumu un izgudrojumu (inovāciju) rūpnīcas (Celloplast) izpilddirektors. Atklājuma patenta dokumentus iesniedza Celloplast pārdošanas vadītājs Stens Tulins un maisiņš tika patentēts 1965. gadā. Tātad reģistrēts kā atklājums, kura ideja pieder konkrētam cilvēkam.

Cerības bija lielas un labu peļņu un tāpēc Norčēpingā tika uzsākta plastmasas maisiņu ražošana. Pats plastmasas maisiņš nesvēra gandrīz neko, taču tajā varēja pārnēsāt simtiem reižu lielāku svaru. Turklāt tas bija izturīgs pret mitrumu. Taču jau pašā sākumā šo jauno “somu” tauta uztvēra ar aizdomām. Salipušos masiņa “galus” bija grūti atvērt, pārdevēji pie veikalu kasēm laizīju pirkstu galus, lai atvērtu maisiņus un plastmasas virsmai bija tendence pielipt pie ādas. Cilvēkiem daudz kas nepatika šajā atklājumā. Arī tas, ka uzmaucot galvā šo masiņu, varēja noslāpt.   

Cik aktīvi šos maisiņus sāka lietot parastā tauta?  Ļoti lēnām un piesardzīgi. Tolaik galvenie palīglīdzekļi, ar kuriem pārnēsāja preces no veikala bija grozi un somas. Pircējs gāja uz veikalu ar savu somu un nemaz negaidīja, lai kāds tur piedāvātu “jaunu somu” ar kuru aiznest preci uz mājām. Pagrieziena punkts bija brīdis, kad vienreizējās lietošanas maisiņus  sāka piedāvāt bez maksas, uzskatot, ka tas kalpo arī kā uzņēmuma reklāma. Otrs iznāciens šajā jomā bija teksta veikšana 1967.gadā alkohola tirdzniecības punktā (Systembolaget) tika pārbaudīta šo maisiņu izturība un rezultāti pārsteidza pat visliekākos skeptiķus. Šajā maisiņā varēja pārnesāt smagas pudeles, tas kļuva aizvien izskatīgāks un lieti noderēja pat slapjo peldkostīmu pārnēsāšanai somā ar papīriem un citām mantām, kas nedrīkst tikt saslapinātas. Beidzot “plasta maisiņa” priekšrocības tika sistematizētas un cilvēki sāka to izmantot vairāk un biežāk.

Plastmasas maisiņa izšķirošā uzvara esot bijusi tā, ka tā iegādes cena bija ievērojami zemāka nekā papīra maisiņam un tie veicināja spontānus un lielākus pirkumus palielināšanos. Tādējādi plastmasas maisi un kastes kļuva par svarīgu sastāvdaļu topošajai masu iepirkšanās kultūrai. Otrs atklājums bija piedāvājums lietot šos maisiņus arī atkritumu šķirošanai. 

Maisi somu vietā

Plastmasas maisiņi lielā mērā aizstāja gan rokas bagāžas grozus, gan vienreizējās lietošanas kartona maisiņus. Dažu gadu laikā (60. gadu beigās) šādu iepirkšanās “somu” patēriņš Zviedrijā dubultojās. 1967. gadā Zviedrijā tika izmantoti jau 400 miljoni masiņu somu vietā. Piecus gadus vēlāk tika patērēts 1 miljards iepirkumu maisiņu, no kuriem 600 miljoni bija plastmasa, kurus ražoja Celloplast.

Sākumā šie iepirkuma maisi bija bezmaksas. Taču pēc tam, kad klienti bija jau pieraduši pie vienreiz lietojamajiem maisiņiem, tirgotāji sāka pieprasīt samaksu. Sākumā šīs samaksa bija ļoti neliela, bet pēc plastmasas maisiņu nodokļa ieviešanas 2020. gadā tie jau maksāja vidēji 3 SEK katrs. Tādejādi vienreizējas lietošanas maisiņu tirdzniecība pārvērtās par lielas peļņa nodrošinājumu tirdzniecībai, kas 2000. gadu vidū iekasēja jau vairāk nekā pusmiljardu kronu gadā (SvD 28/10 2005).

Pateicoties patentam, Celloplast bija nodrošinājis sev monopolu maisiņu ražošanā valstī un strauji paplašināja savu biznesu starptautiskā mērogā. Taču 1977. gadā naftas kompānijai Exxon Mobil Amerikas tiesā izdevās atcelt Celloplast patentu, kas pavēra arī citiem ražotājiem iespējas šajā jomā. Tā sākās masveida “plasta maisiņu” patēriņš globālā līmenī. Celloplast pakāpeniski zaudēja tirgus daļu, līdz “mātes uzņēmums” (KF) to sadalīja un pārdeva 80. gadu beigās. 2017. gada rudenī Norčēpingā tika pārtraukta Teno maisiņu ražošana. Saskaņā ar ANO datiem, pasaulē katru gadu tiek izmantoti 1000 miljardi plastmasas maisiņu jeb 2 miljoni katru minūti. Zviedru “plasta maisiņš” ir iekarojis pasauli. 

Bīstamais plastmasas maisiņš

Norčēpingā dzimušais plastmasas maisiņš attīstījās ne tikai par stila un ērtības elementu, bet arī par vides apdraudējuma un piesārņojuma simbolu. Piemēram, Krisa Džordana satriecošās 2009. gada fotogrāfijas, kurās redzami ar plastmasu “pildīti” albatrosu līķi, kā arī dažādi attēli ar peldošajām plastmasas maisu atkritumu salām, kuras 1997. gadā Klusajā okeānā atklāja kapteinis Čārlzs Mūrs.

Tādejādi plastmasas maisiņš no Norčēpingas šodien ir kļuvis par vides piesārņojuma simbolu, lai gan šis maisiņš faktiski nav galvenais dabas piemēslošanas vaininieks. Peldošās atkritumu salas jūrā pārsvarā sastāv no mikroplastmasas no citiem plastmasas veidiem, taču acīs krīt tieši šie nebojātie un krāsainie, vienreizējās lietošanas plastmasas maisiņi. Plastmasas maisiņa priekšrocības tirdzniecībā: vieglais svars, nestspēja, ūdensizturīgā daba un uzkrītošais dekoratīvums, ir tā ļaunākais ienaidnieks dabas draugu vidū.

Milzīgie pārdošanas apjomi nozīmē arī to, ka milzīgs daudzums no tiem tiek nopirkti, lai uzreiz pārvērstos atkritumiem. Tāpēc mēs bieži rezdam, malnus un krāsainus atkritumu maisus, kas peld pa upēm, ezeriem un jūrām tālāk, vēja vai ūdens straumju nesti. Tā kā zemes mikroorganismi nespēj noārdīt plastmasas polimērus, plastmasa var palikt vidē gadsimtiem ilgi.

Plastmasas masiņa izturība un mobilitāte nozīmē, ka tās var “nobraukt lielus attālumus” un nonākt visnegaidītākajās vietā; visaugstāko kalnu virsotnēs, kā arī jūras dziļākajās dzelmēs. Kārlis Ove Knausgārds grāmatā “Par rudeni” raksta par plastmasas maisiņa savdabīgo dabu: “Plastmasas maisiņā ir kaut kas mūžīgs un neaizskarams, tas dzīvo ārpus visa. Pat ārpus laika un tā nepielūdzamā modalitātes.” 

Taču tieši šī neievainojamība panāk, ka tos jūrā viegli sajaukt ar, piemēram, medūzām. Plēsīgās zivis maisiņus apēd un tie paliek zivju vēderā visu mūžu. Ir daudz ziņojumu par jūras dzīvniekiem, kas mirst pēc plastmasas maisiņu norīšanas. Piemēram, kāds valis tika atrasts Norvēģijā pēc tam, kad tas uzskrēja uz sēkļa ar 30 plastmasas maisiņiem vēderā (SvD 2/2 2017).

Norma – katram tikai 40 masiņu gadā 

Visu šo iemeslu dēļ Eiropas Savienība vēlas samazināt plastmasas maisiņu patēriņu līdz maksimāli 40 maisiņiem uz vienu cilvēku gadā. Ņemot vērā, ka pēdējā dekādē katrs zviedrs caurmērā izmantoja divreiz vairāk maisiņu tiek atļauts, tiek domāts kā tālāk ierobežot šo masiņu iegādi un patēriņu. Piespiežot pircējus atgriezties pie somām un groziem, ejot uz veikalu. 

Taču izskatās, ka plastmasas maisiņš pats, ne tikai efektīvi pretojas visu veidu sauszemes mikroorganismiem, bet arī iebilst pret politiskiem protestiem. 

Kādā reklāmā žurnālā “Vi” (1972), tika konstatēts, ka “plastmasas maisiņš nav vainīgs, ja kāds to izmet dabā”. Cilvēki ir vainīgi, taču nav metožu kā viņus audzināt. Politikai tomēr trūkst instrumentu, kas varētu ierobežot patērētāju plastmasas masiņu ļaunprātīgā izmantojumā vides piesārņojumā. 

Vairākās valstīs tikko tika atcelts nodoklis plastmasas iepirkuma maisiņiem pie veikalu kasēm. Kritiķi uzvēra, ka nav taisnīgi aplikt ar nodokli tikai iepirkuma masiņu, ja visas kastes un tara joprojām “dzīvo bez nodokļiem”. No otras puses bija arī labas lietas – iepirkumu maisiņu tirdzniecība šādi bija  samazinājusies par 75%. Domstarpības starp nodokļa atbalstītājiem un kritiķiem periodiski bijušas tik asas, ka  pats vaininieks – “maisiņš no Norčēpingas” tiek aizmirsts. Kas notiks tālāk? Kā iespējams aizliegt cilvēkiem lietot plastmasas masiņu kas ir tik ērts? Jeb būtu jāsāk izglītot tauta par to, ka katram jāuzņemas atbildība par maisiņu, kas iegādāts ērtībai, bet kļūst bīstams ieplūstot atkritumos?