Speciāli TVNET

Pēdējā laikā dažāda veida tirgotāji pārņem savās rokās arī mediju uzņēmumus. To skaitā ir “Teslu” tirgotājs Ilons Masks un veikala “Amazon” īpašnieks Džefs Bezoss. Pirmais iegādājās bijušo Twitter (šodien X) pārvēršot to par ziņu mēslu bedri, bet otrs salauza prestižo un kādreiz ietekmīgo avīzi  The Washington Post, pārvēršot to par pērkamas informācijas “ziņojumu dēli”. Komunikācijas zonai ir savi iekšējie noteikumi, kas jāievēro. Ja tos ignorē, tad iestājas satura gangrēna. 

Mediji – sabiedrības interesēs  

ASV Augstākās tiesas tiesnesis Hugo Bleks 1971. gadā savā sprieduma atzinumā rakstīja šādi: “Mūsu valsts dibinātāji darījuši visu, lai nodrošinātu brīvai presei nepieciešamo aizsardzību, lai tā varētu pildīt savu lomu demokrātijā. Tas nozīmē, ka presei ir jākalpo tautai, nevis varai.” Tobrīd ASV valdība centās liegt laikrakstiem The New York Times un The Washington Post publicēt slepenos “Pentagona dokumentus” – 7000 lappušu garu ziņojumu, kas atklāja, ka valdība ir slēpusi patiesību par karu Vjetnamā tautai. Šis formulējums labi definē mediju uzdevumu demokrātiskā sabiedrībā un aizsargā medijus, kuru publikācijas visai bieži nepatīk direktoriem, ministriem un prezidentiem. Arī šodien daudzus kaitina “intelektuāli lecīgie, lielpilsētu liberālie mediji” kas nesajūsminās par Donaldu Trampu. 

Agrāk The Washington Post izdevēja Katarīne Grehema (Katharine Graham) reti baidījās, nekad nepielīda varas vīriem un gandrīz vienmēr izrunāja klasiskos vārdus: “iesim un publicēsim šo materiālu”. Neraugoties uz to, ka laikraksts vienmēr ir bijis pakļauts milzīgam politiskam un ekonomiskam spiedienam. Ne tikai no Baltā nama, bet arī no savas valdes puses, kas baidījās, ka kāda publikācija varētu apdraudēt laikraksta situāciju biržā.

Grehemas (kā izdevējas) drosme deva leģendārajam laikraksta galvenajam redaktoram Benam Bredlijam nepieciešamo brīvību publicēt to, kas ir svarīgs tautai. Tas arī padarīja šo laikrakstu par vienu no vadošajiem valsts varas izpētes posteņiem, un pavēra skatu uz Votergeitas skandāla aizkulisēm. Tāda ir šīs avīzes vēsture, līdz brīdim kad pie tā stūres nosēdās tirgotājs un miljardieris Džefs Benzos. 

Tieši viņš ir attiecies no The Washinton Post tradīcijas (50 gadu garumā) un pārvērtis šo laikrakstu par Trampa kabatas avīzi. 

Mediju misijas anulēšana tirgus vārdā

Par The Washinton Post kursa maiņu pārliecinājos jau apmēram divus gadus. Tas notika palēnām. Piemēram, Ukrainas kara apskatos parādījās aizvien vairāk prokremlisku, Putinam labvēlīgu publikāciju, kas piedāvāja tendenciozu informāciju par Zeļenski, Ukrainas valdību un kara gaitu. Šī informācija izskatījās pēc “balonu palaišanas” metodes, lai noskatītos kā piedāvātie meli izplatīsies sabiedrībā un kā to nekritiski “uzknābās” citi mediji. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā avīze jau pavisam atklāti informēja par savu “pārdošanos Trampam”: vispirms Bezoss paziņoja, ka The Washington Post prezidenta vēlēšanās neatbalstīs demokrāti Kamalu Harisu. Pēc tam aizliedza (cenzēja) Annas Telnaesas karikatūras publikāciju, kurā tika ironizēts par to kā, Bezoss un citi tehnoloģiju miljardieri, finansiāli pielien Trampam. Treškārt, pirms neilga laika viņš noteica laikraksta sadaļas “Viedokļi” jauno virzienu, nolemjot, ka turpmāk publikācijas “aizstāvēs tikai individuālās brīvības un brīvo tirgu”, bet viss pārējais tiks “atstāts interneta ziņā”. Tas nozīmē, ka kvalitatīvās žurnālistikas laiks šajā izdevumā ir beidzies. Tas pārvārtīsies vircas bedrē, tāpat kā X.   

No redakcijas jau ir aizgājuši un turpina aiziet vadošie žurnālisti. Novērojama strauja abonentu skaita samazināšanos. Pēdējo sešu mēnešu laikā šo avīzi pametuši pusmiljons abonementu.

Vienīgais šo līniju atbalsta Elons Masks, kurš savā vietnē X gavilēja: “Bravo, Džefam Bezosam” un pats Tramps, kurš nekāvējoties uzaicināja Bezosu uz vakariņām Baltajā namā. Tajā pašā vakarā.

Kāpēc “mainīt kažoku”?

Trampa pirmā pilnvaru termiņa laikā gan Bezoss, gan viņa “viltus laikraksts Washington Post” (kā to mēdza apzīmēt) Tramps, bija galvenie Trampa uzbrukumu mērķi Tviterī. Avīze sekoja Trampa  izteikumiem un konstatēja  30 573 nepatiesības jeb melus viņa verbālajos uz rakstveida izpaudumos. Prezidents raksturoja šo laikrakstu kā “melu avīzi ar stulbu personālu, kas drīz būs vēsture”.

Vispār jau Trampa karš ar Bezosu  sākumā bija saistīts ar komerciālām lietām, jo prezidentiem likās, ka Amazon būtu jāmaksā lielāki nodokļi valstij. Tāpēc Tramps tviterī daudz rakstīja sliktu par Amazon īpašnieku, dēvējot viņu par “Džefu Bozo” un apgalvojot, ka viņš izmantojot savu laikrakstu kā  “veikala Amazon” lobēšanas iestādi. Pēc tam sekoja ne mazāk indīgas atbildēs un vārdus kaujas nerimās gadiem. 

2018. gada pavasarī, kad Tramps pastiprināja Twitter uzbrukumus pret The Washington Post, Bezoss rakstīja savai redakcijai (Collision of power”, Flatiron Books, 2023): “Iespējams, esat pamanījuši, ka Tramps nepārtraukti čivina par mums. Uzbrūk un ir nepārtrauktā karā. Mēs viņu neaiztiekam, bet viņš šauj un šauj uz mums. Ko darīt šādā situācijā? Vienkārši turpiniet darīt savu darbu, jo es jūs atbalstu”. Drīz pēc tam Bezoss ierosināja arī laikraksta jauno moto – “Demokrātija mirst tumsā” kā skaudru paziņojumu par to kurā pusē cīnās avīze. Tātad pret spēkiem, kas vēlas apklusināt masu medijus un atzinīgi izteicās par laikrakstu kā drosmīgu cīnītāju patiesībās vārdā.

Kad 2013. gada augustā Bezoss iegādājās šo laikrakstu The Washington Post, tas bija labs medijs, taču nepiemērots jaunajiem – interneta apstākļiem.  Jaunais īpašnieks paziņoja, ka viņš vēlas laikrakstam nodrošināt  “pagarinātu skrejceļu, lai sasniegtu rentabilitāti un pabeigtu digitālo transformāciju”. Uz jautājumu vai šajā lēmumā nav arī politiski motīvi, Benzoss atbildēja, ka tā neesot. 

Par Bezosa pirmajām tikšanās reizēm ar personālu ir daudz amizantu stāstu. Pirmajā lielajā tikšanās reizē viņš esot paziņojis, ka “The Washington Post iet bojā un ir jāglābj”. Tāpēc ieguldīja miljonus tehnoloģijās, kā arī stiprināja redakcijas pētnieciskās žurnālistikas resursus un aktīvi iesaistījās laikraksta pārveides procesā. Taču no žurnālistikas satura saglabāja distanci. Nejaucās iekšā un neko nenorādīja. 

Kāpēc tagad kurss tiek mainīts? Bezoss saprata, ka otrais termiņš ar Trampu viņam būtu daudz, daudz grūtāks. Mobings, uzbrukumi turpināsies.

Redaktors Mārtijs Barons savās memuāros norāda, ka Bezoss esot bijis bija ideāls medija īpašnieks: “Viņš nepārprotami nostājās darbinieku pusē, kad Trampa uzbrukumi bija vissmagākie. Manu septiņu darba gadu laikā redakcijā, viņš nekad neiejaucās žurnālistikā. Kādu laiku biju aizdomīgs un gaidīju, ka viņš kādā brīdī atklās kādu slepenu darba kārtību, bet tas nekad nenotika.”

Taču Trampa atgriešanās visu mainījusi. Vienpadsmit dienas pirms pagājušā gada prezidenta vēlēšanām, viņš uzrakstīja sleju par to, ka laikrakstam nevajadzētu atbalstīt Kamalu Harissu. Tas bija sākums slidenajai nogāzei, kas tagad iebraukusi purvā.  

Naudas spiediens

Iespējams, ka vainīgs ir spiediens uz viņa biznesa interesēm uzņēmumos Amazon un Blue Origin. Saistībā ar Amazon monopolstāvokli ir ierosinātas vairākas tiesas prāvas, un Bezoss saprata, ka otrais termiņš ar Trampu viņam var kļūt liktenīgs.

Jāņem vērā arī Trampa jaunās iniciatīvas par finansējuma pārtraukšanu sabiedriskajiem dienestiem un par masmediju ierobežošanu un žurnālistu tiesāšanu, ja tie “nepareizi atspoguļo prezidenta darbu Baltajā namā”. 

Bezoss, iespējams, paredzēja šo uzbrukumu viņa interesēm.  Saprotot, ka Trampam tagad ir gan Senāts, gan arī Kongress, kas varēja ratificēt viņa politiku, un virkne radikāli labējo mediju un sabiedriskās domas līderu, kas atbalstīja viņa programmu. Kā nesen rakstīja publiciste Margareta Salivana: “Ja pagājušā gadsimta 70. gados mums būtu tāds klimats kā šodien, Niksonam nekad nebūtu nācies atkāpties”.

Stīvena Spīlberga filmā “The Post” (2017) Merila Strīpa spēlē Katarīnu Grehemu, kas Pentagona dokumentu lietas tiesas sprieduma priekšvakarā saka pravietisku vārdus: “Šī ir vēsturiska cīņa. Ja Niksons uzvarēs, tad tas būs tāpēc, ka mēs baidījāmies. Vienīgais veids, kā cīnīties par preses brīvību, ir drukāt to ko viņi nevēlas redzēt iespiestu.”

Tagad šādas sievietes avīzes izdevēja pozīcijā vairs nav. Ir tikai bailīgs miljardieris, kas trīc par savu vietu un gatavs pārdoties tiem, kam pieder politiskā vara.