Klāt ziemas saulgrieži. Mīņājās uz mana sliekšņa un smaida. Gaisma tuvojas un piparkūkas (egļu gaismiņu iedvesmotas) zvēr, ka ziema drīz pagalam. Smaržo karstvīns, no virtuves vēdī cepeša un kāpostu aromāts. Tieši tā kā tam jābūt: maigi, patīkami, iedvesmojoši un harmoniski. 

Mierīgi.

Taču ukraiņiem tā nav. 

Tramps solīja Ziemassvētkos atvest mieru Ukrainā. Taču arī šis solījums (tāpat kā iepriekšējais) nav izpildīts. Krievi turpina spridzināt ēkas, graut skolas, atstāt ukraiņus bez elektrības, siltuma un ūdens. Sabojāt arī šos Ziemassvētkus un visu pārējo. 

Vašingtonas un Maskavas varas gaiteņos kultivētā ideja par to, ka vienīgi lielvalstīm jānosaka nosacījumi starptautiskajās attiecībās, mums nav pieņemama. Taču amerikāņu politologa Džona Mīrsheimera darbos šāda pieeja ir vadošā līnija. Nav izslēgts, ka tieši šis zinātnieks spārno arī Trampa rīcību. Ko viņš grib? 

Mēs uzskatām, ka Krievijas revanšisms, militārisms un vēlme atjaunot vēsturisko impēriju (PSRS formātā) ir iemesls šī kara izraisīšanai. Taču Džons Mīrsheimers domā, ka Ukrainas kara izraisīšanas iemesls esot “starptautiskās sistēmas varas līdzsvara maiņa”, līdz ar Eiropas Savienības un NATO robežu paplašināšanu. Tātad, šādu “pieeju” kultivē ne tikai Kremlis un Putins, bet arī Čikāgas Universitātes profesors Džons Mīrsheimers (John Mearsheimer). Viņam ir pārliecība, ka Ukraina esot Krievijas likumīga daļa un tāpēc to nedrīkstot “izņemt” no Krievijas ”interešu sfēras,” lai integrētu Rietumos un demokrātijā.  Putins šo procesu uzskatīja par draudiem Krievijas interesēm un amerikāņu profesors domā tieši tāpat. 

Starptautiskā sistēma sastāvot no divu veidu valstīm: „lielvarām” (kuru intereses vienmēr ir svarīgas) un „mazajām valstīm” (kurām ir jāpakļaujas lielvaru gribai). Pēc profesora Mīrsheimera loģikas iznāk, ka mūsu pasaule ir bandu un gangsteru placdarms. Drošību nevarot uzturēt, balstoties uz „liberāliem principiem, piemēram, tiesiskumu, ekonomisko apmaiņu un demokrātiju”. Nē, tas neesot iespējams. No šejienes secinājums – Ukrainai jāpaliek kā „buferzonai” starp austrumiem un rietumiem.

Nepatīkami? Jā, protams. Nepieņemami? Jā, protams. 

Šādi amerikāņu brīvās pasaules pētnieks cenšas leģitimēt asiņaina diktatora vajadzības. Viņa idejas atbalsta arī Olivers Stouns, kura filmas “Ukraina ugunī” (2016) stāsta  pamatā ir pieņēmums, ka Ukrainu pārņēmuši fašisti un ka Krimas aneksiju esot izprovocējusi ASV un NATO.

Vai man tagad vajadzētu gari pierādīt, ka šāda teorija ir tikai tukšs pieņēmums, nevis arguments atklājums? Ka Jeļcins NATO un ES neuztvēra kā eksistenciālu draudu krieviem un Krievijai. Taču Putins  šādu “laulības šķiršanu” vai “aiziešanu” nepieļauj. Ka Janukoviča gāšana Kijivā nebija “valsts apvērsums”, bet gan viņš bija zaudējis savu leģitimitāti. Tāpēc krievu ielikteni novāca tauta un viņa partija.

Nē, nevajag pierādīt. 

Taču mums būtu jāzina, ka ir tāds zinātnieks un pastāv šāda “teorija”, kas spārno politiķus. Savā grāmatā “Lielvalstu politikas traģēdija” (2001) viņš uzsver, ka lielvalstīm un to vadītājiem esot “iedzimta agresivitāte”, kuru sauc par “uzbrūkošo reālismu”. Krievijai šī tendence esot bijusi ļoti raksturīga, kopš viduslaikiem. Vēlāk arī “Vladimirs Ļeņins, Josifs Staļins un viņu pēcteči vienmēr vēlējušies sekot caru pēdās, lai paplašinātu Padomju Savienības robežas,” – raksta Mīrsheimers. Kādā 1994. gada zinātniskajā rakstā Mīrsheimers brīdināja mūs visus no Krievijas, kas pamodīsies ar  “hipernacionālismu” himnā un karogā. 

Vai tāpēc būtu jānobīstas?

Nē, tas nav nepieciešams. 

Ja skatāmies uz Ukrainas karu caur šo amerikāņu universitātē radīto filtru, tad pastāv risks nepamanīt, ka tieši krievi ir šo karu sākuši un izraisījuši. Tad var nesaprast, ka tieši viņiem kautiņš ir jāpārtrauc. Iznāk, ka “reālistiskā skola” (ar savu tieksmi skatīties uz pasauli makro – episkā perspektīvā) samaina vietām būtisko ar nebūtisko. Grib izliet no vannas ūdeni ar visu bērnu. 

Mīrsheimers kā zinātnieks esot pieprasījis labvēlīgu attieksmi pret Putinu amerikāņu sarunās. Tātad vainīgais nav tikai Venss vai Tramps, bet arī akadēmiskā pasaule, kura Amerikas Savienotajās Valstīs krievu līderi redz kā impērijas vadītāju, kas ir gatavs sarunām tikai un vienīgi savu “loģisko robežu” ietvaros. 

Ja viņiem tas šķiet loģiski, tad mēs to saprotam kā nelietību. Jo šādi strukturālie zinātniskie modeļi spēj radīt teorētisku kārtību haosā, taču ir bīstami reālajā dzīvē.  Proti, tie atbrīvo no atbildības autorus par rīcības izraisītajām sekām. 

Tā nu tas ir.

Visbeidzot: novēlu mums visiem: gaišus, mīlestības pilnus, mierīgus un priecīgus Ziemassvētkus!

Paldies, ka esat draugi un domubiedri!

Tā ir milzu vērtība, kas pieder mums visiem kopā. 

Paldies par to!

Lai mums (un ukraiņiem!) viss izdodas un notiek!

Priecīgus svētkus!

x

Ilustrācijas autore Jūlija Vivarčuka (Unsplash)