Citu cilvēku izsmiešana ir ļoti nelāga īpašība. Tas nav humors un nav arī joks, bet gan apzināta citu cilvēku pazemošana zem ārējas bravūras zīmes. Daudzi tā dara un turpina darīt joprojām. Tas ir zemiski un slikti. 

Kamēr Tramps draud ar kājnieku karaspēka ievešanu Irānā un Netanjahu to pašu darīšot Berirutu, varam vēlreiz lēni un prātīgi noskaidrot kāpēc esam kļuvuši par Trampa, Orbana un Putina uzbrukuma mērķiem. 

Čērčils kādreiz esot teicis, ka viņam ļoti patīk demokrātija un liberālisms, taču galvenais trūkums esot tas, ka katram tiek dots vārds un tāpēc vienādi skaļi skan gudru cilvēku un muļķu balsis. Tā tas ir. Zinām, cik grūti nosēdēt sapulcē un noklausīties citu cilvēku muļķības jeb nepārdomātus spriedumus un lēmumus. Gribas iebilst, bet no tā attur atziņa, ka ar kašķīgajiem nav vērts strīdēties. Pretējā frontē jeb konservatīvajās diktatūras nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tur “iedod pa muti”, “iebāž cietumā” visus, kas neklausa un attīsta savas “teorijas”. Vienā rāvienā “ieved kārtību” mājās un soda tos, kas traucē.  

Kādā vidē es vēlos dzīvot? Noteikti nevēlos atrasties diktatūras, konservatīvā vidē, kuru iepazinu Padomju Savienības laikā. Tas bija murgs jeb dzīve cietumā. Tāpēc izvēlos liberālo demokrātismu, lai gan apzinos, ka apmēram puse no maniem laikabiedriem “cepsies” par muļķībām, nekad nebūs apmierināti. Ar to rēķinos. Šādi dzīvot ir grūti, bet taisnīgi.  

Jau rakstīju, ka demokrātisko valstu skaits pasaulē samazinās, jo diktatori pārņem aizvien lielākas zonas. Pie mums arī ir lembergi un šleseri un viņi grib atgriezties pie “padomju modeļa”, zem Trampa karoga. Tāpēc jau sen izmanto sociālos mediju (internetu), lai izsmietu liberālo demokrātiju. Kā tādu.        

Liberāļu izsmiešana ir arī amerikāņu Maga kustības pašmērķis. Par liberāļiem iesmej arī Latvijā, cerot viņus iznīcināt. Kas viņi ir – liberāļi? Šie Trampa, Putina un Orbana galvenie ienaidnieki? 

Vēsturnieka Kevina M. Šulca grāmata “Kāpēc visi ienīst baltos liberāļus” (The University of Chicago Press) ir interesants tēlojums par šo problēmu. 

Šulcs koncentrējas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, taču neaizmirst, ka vārds “liberālis” piedzima Eiropā, kļūstot par apzīmējumu personai, kura vēlējās izveidot valsti, kas ievēro visu pilsoņu vienlīdzību un brīvību individuālu tiesību veidā. Akceptē reliģijas brīvību, preses brīvību un vārda brīvību. 

Pirmā šāda liberālā partija Latvijā bija “Demokrātiskais centrs” (1922- 1934), kas tika dibināta kā Latvijas Darba Partijas un Latvijas Tautas partijas vēlēšanu bloks. Ulmanis šo partiju likvidēja. Taču abi prezidenti Jānis Čakste un Gustavs Zemgals  ieradās pie mums no turienes. 

Amerikas Savienotajās Valstīs šo terminu ieviesa Franklins D. Rūzvelts (1932. gadā), kad valsts atradās dziļā ekonomiskajā krīzē, bezdarba līmenis bija 25% – ​​lielajās rūpniecības pilsētās pat 50% – un cilvēki stāvēja rindās pie zupas virtuvēm. Krīze bija fakts. 

Rūzvelts solīja “jauno kursu”, kurā demokrāti būs “liberālas domāšanas un plānotas rīcības partija”, kas nodrošinās labklājību visiem. Bija nepieciešama nodokļu iekasēšana no bagātākajiem, valsts tiktu izmantota bezdarba mazināšanai. Rūzvelta mērķis bija labklājības valsts visiem. Tas darbojās. Līdz Rūzvelta nāvei 1945. gadā viņš tika pārvēlēts trīs reizes un ekonomiskā vienlīdzība bija lielāka nekā jebkad agrāk. No 1930. gada līdz 1960. gadu sākumam puse amerikāņu sevi raksturoja kā liberāļus, taču lielākajai daļai bija grūti pateikt, ko īsti “liberālisms” nozīmē. Ja saule spīd, tad nav jēgas to definēt. 

Taču pārmaiņas bija sākušās. Konservatīvisms  atkal ieradās ar kapitālismu un kristietību. Tas nozīmē, ka visiem vairs nevar piešķirt vienādas tiesības un “palaist muti” ir aizliegts. Visi nemetās pretējā galējībā. Piemēram, Džons F. Kenedijs – sevi uzskatīja par liberāli. Lindons B. Džonsons , kas arī sevi sauca par liberāli, centās izveidot labu tautas veselības aprūpi, cīnījās pret bezdarbu. Taču Džimijs Kārters un Bils Klintons, arī Obama bija atturīgi un  sevi nedēvēja ar liberāļiem. 

Demokrāti pabāza liberālismu “zem paklāja”, lai gūtu sev vairāk vēlētāju no otra flanga. Tāpēc vairākas amerikāņu paaudzes ir klausījušās izsmieklu par to, ka  liberāļi ir bīstami Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tikai 2016. gadā Obama beidzot atzinās: “Es ticu liberālai politiskajai kārtībai. Tādai, kas sastāv ne tikai no vēlēšanām un pārstāvniecības, bet arī ievēro cilvēktiesības visiem un pilsoniskās sabiedrības principus vienmēr un visur. Es ticu neatkarīgai tiesu varai un likuma varas ievērošanai.”

Skaisti.

Ceru, ka arī mēs kā Latvijas vēlētāji, beidzot vēlēšanās vēlēsim par ideoloģiju, nevis par personībām. Jo valsti būvē ar ideoloģijām, nevis ar uzvārdiem.   

Ilustrācijas autore Nīne Kopfer, Unsplash