Nepārspīlēšu ja teikšu, ka daudziem apkārtējiem ir grūti pieņemt faktu, ka ukraiņi īsā laikā, strauji ir aiztrenkuši krievus prom no frontes līnijas uz pašu robežām. Komentētāji iedalās divās kategorijās: A) tie, kas tupina ticēt krievu armijas varenumam un draud, ka tūliņ pat krievi atgūsies un sasitīs ukraiņus lupatās (tā vakar stāstīja Latvijas radio 1). B) kara ekspertos, kas zina vairāk nekā saka un redz šajās Kijevas uzvarās ne tikai īslaicīgas gaviles, bet gan pagrieziena punktu notikumu attīstībā (BBC, SR1, DN, SvD). Vai pašreizējās ukraiņu uzvaras var izraisīt sniega pikas efektu un panākt kara finālu? Sagraut līdz galam „vareno un neuzvaramo“ Kremļa armiju?

Jā, var.
Vasaras sākumā vairums analītiķu prognozēja iestieptu mazkustīgu frontes ainu, 2014.gada kara projekta veidolā. Tobrīd ukraiņi mēģināja atkarot Hersonu, taču tas neizdevās uzreiz un viņi attiecās no šīs idejas. Visi eksperti tobrīd bija vienoti par to, ka Ukrainas karš mēnešiem turpināsies tikai un vienīgi kā artilērijas cīņas. Frontes līnija paliks uz vietas, taču zalves periodiski lidos pāri „uz un no“ abām pusēm. Kijevas valdība nepretojās šiem apgalvojumiem un aicināja ukraiņus samierināties ar kara iestiepšanos laikā. Taču tad pēkšņi sākās ukraiņu zibens operācija. Viss notika pēkšņi, veiksmīgi un ar milzīgiem panākumiem. Ukraina pārņēma kara iniciatīvu un krievi tagad sāk aizstāvēties (nevis turpina ofensīvu).  Oleksijs Rezņikovs notikušo komentēja kā „sniega piku, kas veļas lejup no kalna“. Viņam ir taisnība. Ukraiņu pusē turpinās panākumi, bet krievi panikā bēg. 

Kāpēc man vakar, klausoties automašīna Latvijas radio1 kara komentārus, likās savādi, ka komentētājs nevēlas atzīt ukraiņu sasniegumus kā paliekošus? Nē, nekas īpašs neesot noticis.  Pēc komentētāja domām Putins Sibīrijas manevros pašlaik gatavojot nāvīgām kaujām iznīcinošas krievu armijas daļas. Tas vienā rāvienā aiztriekšot ukraiņus atpakaļ. Jā, šādu revanšistam raksturīgu bažu pauž daudzi. Kāpēc? Tāpēc, ka ir pieradināti pie domas, ka krievus uzvarēt nevar. 

Domāju, ka šis nav loģisks bet ideoloģiska jautājums. Tāpēc, ka noteikta gadu gājuma cilvēku uztverē krievu armija skaitās varena un neuzvarama. Tā ir „malts“ ne tikai pie Pārdaugavas biedēkļa (okupekļa) vismaz 80 gadus, bet arī padomju un. vēlāk krievu medijos un publiskajā telpā. Tāpēc pašreizējiem ukraiņu panākumiem daudziem „negribas ticēt“.

Ir noticis – acīmredzamais, bet neticamais.

Žēl, ka tā.  

Arī agrāk vēsturē ir bijuši līdzīgi brīži, kad ārēji varena un neuzvarama armija, tomēr – zaudē smagi un neatgriezeniski. Panika sagrābj bēgošos zaldātus un visa „varenība“ sagrūst kā kāršu namiņš. Piemēram vācu armijas sabrukums pirmā pasaules kara laikā (1918). Vjetnamas amerikāņu režīma pēkšņā bojā eja 1975.gadā. Sabruka un viss. Pēc tam bēgošos evakuēja ar steigu no Saigonas. Vai šādas pašas ainas pavisam drīz redzēsim Ukrainā?

Iespējams. To nevajadzētu izslēgt.

Protams, ka pirmās, lielās uzvaras vēl ukraiņiem nenozīmē kara beigas. Taču tai pat laikā, karā ir tāpat kā sportā – uzvaru nevar iepriekš prognozēt vai apdrošināt. Viss notiek tā kā tam jānotiek. Jā, mēs mēdzam piesaukt skaitļus, ciparus, bet aizmirstam saskatīt pašu galveno- psiholoģiskos faktorus. Ja šis izšķirošais „ierocis“ = motivācija sāk darboties, tad sniega bumba sāk velties no kalna lejup un pārvērsties gigantiskā ledus kalnā. Kara saruna ir pārveidojusies. Tagad neviens vairs īsti nezina cik tālu ukraiņi spēj aiziet un ar ko viss beigsies. Taču viena lieta ir skaidra 100% = Putina iecerētais „spīdzināšanas karš“ ir beidzies. Izkūpējis kā dūmi. Kara iznākumu noteiks nevis lodes un raķetes, bet emocionālie ieroči, kas pieder ukraiņiem. Viņi cīnās par savu dzimteni un savas tautas nākotni. Tas arī izšķir visu. 

Kā reaģē krievi? Izliekas, ka patiesības nav un viņi neko nav redzējuši. Kāda sieviete no Doņeckas vakar sazvanīja manu kolēģi – zviedru korespondenti. Sieviete bija sasutusi par to, ka okupētajos Ukrainas rajonos Kremlis sāk krievu puišus iesaukt savā armijā. Dēls esot „ar varu paņemts“. Tā taču nedrīkstot! Kādas šausmas! Ko nu? Vai viņa atbalsta specoperāciju? Protams – 100% apbalsta. Taču, lai frontē cīnās citi, nevis viņas dēls. 

Var redzēt, ka Putins sāk masu mobilizāciju tur, kur mediji to neredz: okupētajos rajonos, cietumos utt. Krievijā to sauca par hibridmobilizāciju. Diemžēl ar to nepietiek. Pagaidām var sūtīt uz fronti trūcīgus puišus no Krievijas perifērijas, taču ja iesaukšana sasniegs Maskavu vai Pēterburgu, tad sabiedrība vairs nereaģēs tik miermīlīgi. 

Putinam patīk neskaidras situācijas, jo neviens no viņa nekad neprasīs atbildību par savārīto. Vienkārši tāpēc, ka viņš ir diktators. Viņš pavēlēs „iekosties Donbasā“ un nelaist to vaļā. Par katru cenu. Gāzes nauda šādu iespēju viņam nodrošina. Ukraiņi to zina, tāpēc steigšus grūž projām okupantus no savas teritorijas. 

Pagaidām Putinam izdodas krievus iemidzināt ar meliem par to, ka eiropieši paši nodos ukraiņus un viss būs labi. Var melot, ka rietumi organizē nemierus Krievijā utt. Melot tagad prot daudzi un iztēlo situācijas tā kā viņiem vajag. 

Laiks visu noliks vietā. Tas būs drīz.