Vai būtu jāboikotē krievu kultūra un māksla tagad – kad Kremlis uzbrūk Ukrainai? 

Šis jautājums nav nepamatots un nav arī populistisks. Somijas, Baltijas valstu un Ukrainas pakļaušana krievu impērijā notika ne tikai ar ieroču, bet arī ar krievu valodas kā soda sviras palīdzību. Krievu impērijas veidotājiem (caram un boļševikiem) vajadzēja jaunas un jaunas teritorijas, kas tika pakļautas ar ieroču palīdzību, lai pēc tam padarītu par savējām ar rusifikācijas instrumentu. Maskavai nepietika ar jaunām teritorijām, saviem vietvalžiem tajās, robežām, naudu un centralizētu pārvaldi no Krievijas. Okupēti cilvēki bija jāpakļauj arī garīgi – iznīcinot viņu identitāti un padarot par krieviem. Lai to izdarītu, palīdzēja krievu valoda un „diženā krievu kultūra“, kas tika pretnostatīta okupēto valstu nekulturālībai.  

Par šo daudz raksta jaunlatvieši, Rainis, Alunāns un latgaļi, kuriem mēģināja pat uzspiest kiriļicu bībeles tulkojumos. Vai moskovīti varēja iztikt bez pārkrievošanas? Nē, nevarēja. Viņiem vajadzēja pakļaut fiziski un garīgi okupētos cilvēkus. Pazemot viņus, iestāstot, ka tikai dižā krievu māksla un literatūra var nabaga „nacionālās nomales” (Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Ukrainu) padarīt par civilizētiem cilvēkiem. Galu galā 2022. gada populārākais vārds „čuhņa“ ir Karēlijas  (Somijas) apzīmējums krievu valodā un arī Latvijas (latviešu) palamas (par mums) pat izglītoto krievu leksikā Krievijā nav simpātiskas. 

Jā, šī ir kolonizācijas politika, kas tika īstenota pret Latviju un katru no mums, kas sevi uzskata par latvieti. Ja viena daļa no mums par to nezināja, tad tas nemaina lietas būtību. 

Krievu valoda un kultūra bija un ir okupēto teritoriju rusifikācijas instrumenti. Tādi paši kā Putina sarīkotā ukraiņu bērnu zagšana šodienas okupētajā Ukrainas zonā. 

Tieši tāpat kā konkistadori kolonizēja indiāņus, krievi to pašu darīja ar mums Latvijā.  Pats pretīgākais, ka viss šis rusifikācijas politiskais process notika lielā mērā zem krievu kultūras un mākslas zīmes. Tās vērtību un nozīmību pārspīlēja paši okupanti un lielai mūsu sabiedrības daļai pielipa kolonizatoru darinātā āda pie miesas. Tāpēc liela daļa no mūsu sabiedrības šodien joprojām ir krievu kultūras nekritiskie mankurti.

Diemžēl.      

Viņi nevar saprast kāpēc krievu kultūra būtu jāboikotē kara dēļ. Tā taču ir „tik laba“, „tik vienreizēja“. Māksla esot jānošķir no politikas un kara. Vai tad Čaikovskis un Dostojevskis ir vainīgi pie tā, ko Putins pašlaik dara Ukrainā?

Jā, faktiski ir vainīgi, jo dižie krievu rakstnieki un mākslinieki lielā mērā (ar savu daiļradi) pirms vairāk nekā 100 gadiem ir atbalstījuši krievu dižās lielimpērijas un pasaules valdniecības ideju, kuru pašlaik ar ieročiem rokās realizē Putins. Šajā rakstā nesākšu analizēt kuros darbos tas tiek darīts, taču šis konstatējums ir fakts. 

Ja krievu kultūras dižgari nebūtu atbalstījuši krievu koloniālisma idejas savos darbos un filozofijā, tad šodien es uz viņu pienesumu raudzītos citādi. Taču viņi dziedāja līdzi cara un slavofīlu idejām, atbalstīja tās kā normu. Vai varēja tolaik rīkoties citādi un nepieļaut lielkrievu šovinismu? Jā, varēja.  Nav izslēgts, ka Krievijas vēsture tad būtu gājusi citu gaitu. 

Vai tagad metīsi visus krievus pār vienu kārti?

Nē, tā nedarīsim gan, taču skatīsimies vērīgāk ar ko mums ir darīšana. Ar krievu kultūras eliti, kurai impērisms ir norma un mēs te Latvijā – tikai guberņas (provinces) aborigeni. Vai ar moderniem, laikmetīgiem krieviem, kuri neuzskata kaimiņvalstu okupēšanu par neizbēgamu normu. 

Diemžēl lielai sabiedrības daļai Krievijā, arī intelektuāļu vidū šis “lielkrievu šovinisms“ nav nekas ārkārtējs, drīzāk – norma. Dzīvs joprojām. Tas eksistē un to nesen atkal pamanījām televīzijas stacijas Dožģ TV izraidīšanas apstākļos. Šis atzinums arī man bija šokējošs fakts. 

Kāda tad ir krievu mākslas sasaiste ar krievu imperiālismu? Diezgan cieša. Tas eksistē kopā Ivana Bargā laikiem un pieprasa, lai kaimiņi piekārtojas krieviem un viņu prasībām.

Šodienas solidaritāte ar Ukrainu ir kaut kas jauns. Nebijis. 

Nekad agrāk neviens nav aizstāvējis Krievijas kaimiņus pret moskovītu agresijām. 

Kad 1944. gadā Somija bija 1mm attālumā no Sarkanās Armijas 100% okupācijas, pasaules sabiedriskā doma (un tā pati Zviedrijas karaliste) ieteica somiem noslēgt mieru ar Kremli un atdot viņiem to ko krievi grib. Karēliju, piemēram. Tāpat ieteica somiem rīkoties arī briti. 

Kad Staļins okupēja Baltijas valstis, neviens angļu karakuģis neatbrauca mūs glābt. Mans vectēvs esot ļoti gaidījis šos glābjošos britu kuģus Rīgas jūras līcī, taču tie neatbrauca un mūs nepaglāba no krievu impēriskajām ambīcijām. 

Somiem izdevās pēc kara nosacīta brīvība ar pazemojošo nosaukumu „finlandizācija“, bet mūs norija kā ogu un pievienoja Krievijas (PSRS) impērijai kā provinci. 

Vai krievu valoda var nostāties maliņā un teikt, ka uz viņu šis karš un krievu imperiālisms neattiecas? 

Nē, nevar, jo krievu karavadoņi un politiķi šo valodu ir izmantojuši kā cīņas un paverdzināšanas līdzekli. 

Vai nedrīkst lasīt Dostojevska „Idiotu“. Drīkst, taču būtu vērīgāk jāieskatās tekstā un apstākļos, kurus autors apraksta. 

Vai nedrīkst spēlēt krievu komponistus tāpēc, ka Putins ir uzbrucējs? 

Nē, nevajadzētu to darīt tagad – asiņaina kara apstākļos. Jo krievu šovinisms un carisma – boļševiku simtiem gadu piekoptā impērisma politika ir panākusi to, ka ukraiņu vai latviešu rakstniekus, komponistus vai gleznotājus ārpasaule pazīst daudz sliktāk nekā krievu autorus. Vienkārši tāpēc, ka krievu autorus varas aparāts demonstrēja pirmos – kā svarīgākos un vērtīgākos ārpasaulei. Nacionālo nomaļu māksla parasti palika „aiz žoga“. Pat Zviedrijā 80.gados vienīgā latviešu literatūras tulkotā grāmata bija Dagnijas Zigmontes „Bērni un koki aug pret sauli“ tulkojumā no krievu valodas. Viss. Vairāk nekā no latviešu literatūras zviedriski izlasīt nevarēja.  

Vai nebija labi literāru darbu? 

Bija, bet krievu impērijas kultūras stūrētāji apzināti tos klusināja. 

Nav brīnums, ka pat mēs slikti zinām ukraiņu komponistus un viņu mākslas pērles mums ir atklājums. 

Tāpēc lūdzu tagad – kara apstākļos, atskaņosim ukraiņu mūziku. To pašu, kuru Kremlis eksportam uz ārzemēm ir klusinājis vairāk nekā 100 gadus.  

Viņiem ir laba mūzika. 

Laba literatūra. 

Dosim tai priekšroku tieši tagad. Kara apstākļos. 

Attēlā Bahmuta 2023 (SvD)