Kāpēc cilvēkam patīk dzīvot nezināšanā? It kā runājam par to, ka „zināšanas ir spēks“, bet paši (nereti) mēģinām iztikt ar vieglāk pieejamām atbildēm uz saviem jautājumiem, kas bieži ir nekompetentas. Kļūdainas, bet patīkamas. Izrādās, ka problēma ir diezgan plaši izplatīta visā sabiedrībā, jo cilvēkiem nepatīk patiesība un vismīļākās ir ērtās atbildes uz visiem jautājumiem. Vislabāk, ja tās ir patīkamas un atbilst mūsu vajadzībām un filozofijai. Nezināt ir ērti. Vēlāk var attaisnot savu kūtrumu un neprasmīgu ar universālo argumentu: „neviens to nezināja“, labi saprotot, ka tā nav patiesība.  

Nezināšanai ir daudz veidu

Bijušais ASV Aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds (konservatīvā Džordža Buša administrācijā) iegājis vēsturē ar savādiem secinājumiem un diezgan pretrunīgu rīcību, jo viņa lēmumi nereti sakņojās nepārbaudītos „faktos“. Tā tas bija arī brīdī, kad ASV izlēma iebrukt Irākā un gāzt Sadamu Huseīnu, kuram it kā esot masu iznīcināšanās ieroči. Tas notika 2002. gadā. Vēlāk izrādījās, ka šādu ieroču Irākas diktatoram nav un amerikāņu iebrukums ir nepamatots. ANO šo agresiju neatbalstīja, bet Latvija (ar Vairas Vīķes Freibergas starpniecību) uzreiz, aktīvi pieslēdzās šai pārsteidzīgajai akcijai. Pēc tam Ramsfelds sāka izplatīt tekstus pat tēmu „nezināmais nezināmais“ jeb : „Ziņas par to, ka kaut kas nav noticis, man vienmēr šķiet interesantas. Mēs zinām, ka ir zināmi zināmie: lietas, par kurām mēs zinām, ka zinām. Vēl ir zināmi nezināmie: mēs zinām, ka ir dažas lietas, ko mēs nezinām. Bet ir arī nezināmie nezināmie – tās ir lietas, par kurām mēs nezinām, ka mēs nezinājām.  Ja raugāmies mūsu valsts un citu brīvo valstu vēsturē, tad šī pēdējā kategorija ir vissarežģītākā“.  Domāju, ka Ramsfeldam nav taisnība. Vai nu cilvēks zina, ka nezina un pajautā tiem, kuri zina. Vai arī izliekas, ka neviens neko nezina un tāpēc viņa kļūdainā rīcība ir normāla lieta. Domāju, ka pēdējā pieeja ir ļoti populāra un izskaidrojama, vai nu ar slinkumu, skaudību vai tumsonību. Proti – „sēdēt augstā amatā“ un izlikties, ka kopā ar amatu nāk ne tikai lielāka alga, bet arī zināšanas un viedums. Nemeklēt cilvēkus, kas zina un prot, saprot un redz tālāk par pašu, bet izlemt kļūdaini svarīgas lietas, kas pēc tam rada citu cilvēku problēmas un ciešamas. Tieši tāpat kā Vladimirs Putins, nezinot par faktisko stāvokli Ukrainā, izlēma uzsākt šo postošo karu. 

Krievijas diktators nav vienīgais, kas mēdz uzlikties, ka viņa nekompetence ir raksturīga visiem un tāpēc nav nekas neparasts. Psiholoģija un komunikācijas zinātne pēta šos robežpunktus un ir zināms, ka pastāv neapzinātā un apzinātā nekompetence. Pirmā ir daudz izplatītāka par otro. Visaugstākajā vadības līmenī šī neapzinātā nekompetence (cilvēks neapzinās, ka nezina) mēdz radīt daudz posta pārējiem, apkārtnei un valstij. 

Vēl smagāka šī situācija sabiedrībā veidojas pašlaik, kad cilvēki aktīvi izplata savu neapzināto nekompetenci kā savu „privāto patiesību“ sociālajos medijos. To varējām labi novērot pandēmijas apstākļos, kad loģika tika aizstāta ar emocijām un patiesības vietā nostājās jūtelīgi meli.  

Patiesība neko nenozīmē

Mani visvairāk pārsteidz apstāklis, ka daudziem nav svarīgi, kāda ir patiesība. Ir sākts melot un nepatiesību lokomotīve laužas uz priekšu cilvēku galvās, velkot sev līdzi vagonus ar meliem. To var šodien labi novērot Krievijā, kur visos informatīvajos vagonos tiek ievietota tikai melīga informācija par kara gaitu Ukrainā. Vai demokrātijās šāda totālā melošana ir neiespējama? Nē, tā nav. Eksistē supermelotāji, kas izmanto melus savas politiskās varas nostiprināšanai un atrodas cilvēki, kuri apzināti notic nepatiesībām un apgalvo, ka viņiem patiesība vispār nav svarīga. Piemēram bijušais ASV prezidents Donalds Tramps vai Brazīlijas vadonis Žairs Bolsonaro. Abiem raksturīga ticības un pārliecības nolikšana patiesības vietā un aktīva jebkādas patiesības atklāsmes noraidīšana. Patiesības, viņuprāt, vispār nav ir tikai viņiem derīgā un vajadzīgā „patiesība“, visas pārējās (kas nav ērtas) var noliegt.

Izteikšanās brīvība atļauj visiem paust viedokli. Arī tad, ja tas maldīgs vai apzināti melīgs. Piemēram, drīkst dedzināt korānu pie mošejas Stokholmā, jo Zviedrijā nepastāv noteikums, ka cilvēks nedrīkst zaimot un izsmiet citu ļaužu ticību. To garantē izteikšanās brīvība. Taču tas nenozīmē, ka valdība vai sabiedrībā kopumā šādu kūdīšanu pret musulmaņiem akceptē. Nē, protams, ka neakceptē, taču demokrātija un izteikšanās brīvība neaizliedz cilvēkiem paust publiski muļķības. Nav arī aizliegts būt par muļķi un ar to lepoties. Diemžēl šī brīvību šarlatāni, tumsoņas, kūdītāji, rīdītāji un propagandisti izmanto savās interesēs. Ja agrāk avīzes atbildīgais izdevējs uzņēmās atbildību par satura patiesīgumu, kas tiek izplatīts publikai, tad tagad šāda „atbildīga izdevēja“ interneta blogeriem, influenceriem un visa cita veida propagandistiem un „ekspertiem“ vairs nav. Tas nozīmē, ka tiražēti meli turpina katru dienu skalot pamatus mūsu demokrātijas celtnei. Pagaidām izliekamies, ka tas uz mums neattiecas. Taču informācijas „samazgas“ sāk lēnām smelties mutē un slīcināt neizglītoto sabiedrības daļu.   

Zināšanu sabiedrība

Zinātne katru dienu piegādā sabiedrībai jaunas zināšanas un prasmes. Pagaidām nav noregulēta saite, lai viss, ko zinātne ir atklājusi, saprotamā veidā nonāktu arī pie sabiedrības. Šī komunikācija pagaidām darbojas slikti, jo pietrūkst žurnālistu, kas spētu sekot zinātnes atklājumiem, prastu tos komentēt un „tulkot“ sabiedrībai saprotamā veidā. Iespējams, ka arī Latvijas augstskolās būtu pievēršana lielākā uzmanība ekonomikas un zinātnes žurnālistu apmācībai. Tā kā tas līdz šim darīts, piemēram, Polijā un Skandināvijas valstīs. Zviedrijā zinātnes tēma ir daudz labāk pozicionēta medijos, pateicoties Nobela prēmiju piešķiršanai, kas notiek katru gadu. Ja medijiem ir jāiedziļinās zinātņu loģikā, atklājumos un jāpadara tie saprotami plašām sabiedrības masām, tad pieaug arī sabiedrības informētība šajā tēmās un vārdi “„eksperts“ vai „zinātnes atklājums“  neizraisa vīpsnāšanu tā kā tas (diemžēl) novērojams Latvijā. 

Tas, ka ap mums palo lieliska informācija, nenozīmē, ka visi to uztver un saprot. Joprojām pastāv tendence neredzēt to, ko vajadzētu saskatīt, un vajāt tālredzīgus cilvēkus, kuri ir skoloti un spēj saskatīt patiesību. Būtu vērtīgi sākt saprast, ka eksperts var būt tikai cilvēks, kurš ir ieguvis maksimālo izglītību attiecīgajā jomā un nodarbojas ar zinātni, nevis pats sevi uzskata par visgudrāko. Taču svarīgākā problēma nav viss narcisi vai pārgudrie „beserviseri“, bet gan visplašākās iedzīvotāju masas, kurām labāk patīk uzticēties šarlatāniem un ticēt meliem, nevis pieņemt un akceptēt patiesību. Pētniekiem, kas nodarbojas ar šo pārsteidzošo masu psiholoģijas īpatnību, nav problēmu atrast piemērus.

Slovēņu – britu socioloģe, profesore Renata Salekla savā grāmatā „Aizraušanās ar nezināšanu. Ko un kāpēc izvēlamies nezināt (”A passion for ignorance: What we choose not to know and why” (Princeton University Press) apskata šo tēmu. Izgaismojot to, ka cilvēks izvēlas to nezināšanu, kas viņam palīdz izvairīties no nepatīkamiem secinājumiem jeb neērtām prasībām pēc pārmaiņām. Domāju, ka liela daļa no mums arī atzīs, ka ir daudz ērtāk noklausīties nepatiesības, kas mums patīk, nekā patiesību, kas pieprasa pārmaiņas un izraisa kauna sajūtu. Šajā grāmatā mani uzrunāja tēma un apstākļi, kas to izraisa. Taču nepārliecina pieķeršanās psihoanalīzei un anekdotisku gadījumu piesaukšana.  Nedomāju, ka cilvēka dzīvē visu var izskaidrot ar bērnības traumām. Tāds pieņēmums zināmu laiku eksistēja, bet tagad zinātne to ir jau noārdījusi.

Man šķiet, ka visu izskaidro prasībā pēc ērtībām. Mums patīk atklājumi, kas nepieprasa pūles un nedara diskomfortu. Viss, kas ir ārpus ērtību zonas, kļūs nevajadzīgs. To skaitā: klimata krīze, veģetārisma uzplaukums, fakti par to kā pašlaik tiek producēts mūsu apģērbs. To visu nevēlamies zināt. Pretējā gadījumā nāktos reaģēt un nonākt pie secinājuma, ka preces jāražo citādāk nekā līdz šim, pārtika un apģērbs vairs nedrīkst tikt patērēti šodienas ierastajos veidos.  Tas būtu grūti un dārgi. Labāk „šo visu“ neredzēt. 

Pozitīvpsiholoģija

Šis psiholoģijas virziens ir ļoti iecienīts arī Latvijā. Pamatnostādnes ir optimisms un pozitīvs skats uz dzīvi. Piekrītu, ka šāda dzīves uztvere ir lieliska lieta, jo palīdz dzīvot labāk un patīkamāk. Taču no otras puses, eksistē procesi un norises, kas ne vienmēr ir pozitīvas un arī tām būtu jāievērš uzmanība. Kā pozitīvā psiholoģija izturas pret klimata krīzi? Ja reiz mēs dzīvojam kapitālisma sabiedrībā, kuras galvenais motīvs ir peļņa (kas pieprasa resursu izmantojuma palielināšanu), tad reālās klimata situācijas apzināšanās sagrauj eksistences pamatu. Nekā pozitīva vai patīkama tur nav. Nāksies mainīt dzīves stilu, atteikties no ērtībām un pieņemt pieticības izaicinājumu. Taču kurš no mums to ir gatavs darīt? Vai esam gatavi atteikties no lidošanas tikai tāpēc, ka lidmašīnas ir lielākais atmosfēras piesārņotājs? Raugoties AirBaltic reklāmās, šķiet, ka Mārupē neviens neko par klimata krīzi nav dzirdējis. Tiek atvērti jauni maršruti un ļaudis aicina lidot „tāpat vien“, izklaides dēļ. Taču faktiski daudzās valstīs šodien atsakās no komandējumiem „pa gaisu“ tieši piesārņojuma mazināšanas dēļ. Vai esam gatavi atteikties no lidojumiem pāri okeāniem? Vai esam sapratuši, ka braukt ar vilcienu no Rīgas uz Liepāju ir videi daudz labvēlīgāks pārvietošanās veids, nekā autobusu satiksme? Iespējams, ka esam sapratuši, bet neko par to nevēlamies dzirdēt, jo šādi (tā kā tagad ir) ar daudziem autobusiem un savām privātajām mašīnām esot daudz ērtāk. 

Cilvēkam gribas pasauli piekārtot sev. Pieņemt tikai tās „patiesības“, kas ir ētas un patīkamas. Tas liek ignorēt grūti saprotamus faktus un bīstamas patiesības. 

Vienā no saviem lieliskajiem romāniem Gabriels Garsija Markess raksta par kādu kāršu licēju Kartāgenā, kurš pieprasīja naudu par to, ka neko neteiks par klienta nāves dienu. Tā ir patīkamāk. Iespējams, ka šī iemesla dēļ daudzi vispār nevēlēsies testēt savus gēnus  lai uzzinātu „gaidāmās slimības“. 

Smagi slimie labāk vēlas dzirdēt par burvjiem un gaišreģiem, nevis ņemt par pilnu to, ko patiesība slimnīcā ir pateikusi. Šī iemesla dēļ mediji varēja ilgi stāstīt par grimstošo, privāto zemūdeni pie Titanika kuģa vraka Atlantijas okeānā. Sešus metrus garā zemūdene, kurā atradās pieci cilvēki, 18. jūnijā nolaidās okeāna dzelmē, lai pētītu nogrimušā kuģa vraku, kas guļ apmēram 4 km dziļumā. Ikviens kompetents un zinošs cilvēks „zemūdeņu lietās“ uzreiz pateiks, ka šie cilvēki ir miruši un transporta līdzeklis saplacināts kā skārdene. Taču mediji turpināja drāmu vairākas dienas pēc kārtas, skaitos sekundes kas atlikušas līdz skābekļa badam zemūdenē. Vai viņi nesaprata, ka „vāra zupu no naglas“ jeb vēsta muļķības? Jā, domāju, ka nesaprata un negribēja saprast, jo daudz izdevīgāk ir turēt lasītāju stresā vairākas dienas pēc kārtas un iegūt labus lasītāju skaitļus. Pateicoties nezināšanai.  

Apspiestā saprašana

Vēlme nesaprast to, kas būtu jāsaprot, ir redzama ap mums ik uz soļa. Neredzēt priekšnieka nejēdzības, nerunāt pretī kolēģa aizvainojošajiem uzskatiem, nepamanīt liekulību un pielīšanu ir ļoti populāras un plaši izplatītas izpausmes. Piemēram, mēs visi finansējam ar savu nodokļu naudu dziesmu un deju svētkus un tas nozīmē, ka šim pasākumam būtu jābūt bezmaksas visiem skatītājiem. Jā, tā tam būtu jābūt. Ieskaitot to, ka biļešu deficīts šādā pasākumā nedrīkstētu pastāvēt. Taču „kāds“ vēlas tērēt, nopelnīt un šī iemesla dēļ – „ir tā kā ir“ un uzsākt sarunu par šo tēmu publiski nav vēlams.  To sauc par strukturālo, apzināto nekompetenci jeb apspiesto saprašanu. It kā svētku prieks tiktu apdraudēts, ja tos sāktu organizēt atbilstošāk un taisnīgāk. Kā redzams, tad „apspiestā saprašana“ atrodas soļa attālumā no dezinformācijas. 

Renātas Saleklas pētījumā, kas veltīts dezinformācijas izplatībai internetā un tajā piedalījās 6000 aptaujāto personu, pierādīja, ka ¼ daļa recipientu bija agresīvi un vēlējās „nodedzināt visu līdz pamatiem“. Tie bija tā saucamie „niknie“ jeb cilvēki, kuri jūtas nepiederīgi, ignorēti no sabiedrības puses. Ja cilvēks kaut ko nesaprot un neorientējas kādā konkrētā jomā, kuru kritizē, tad viņam nav žēl to zaudēt. Muļķis nezina, ko ir zaudējis, jo nesaprot vērtības. Tas pierāda, ka nezināšana ir varens spēks.