Speciāli TVNET

Noskatījāmies televīzijas debates starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Redzējām, ka demokrātu kandidāte ir uzvarējusi, bet Tramps izskatās sašļucis. Pēc diskusijas viņš negaidīti ieradās žurnālistu centrā un mēģināja pierādīt, ka uzvarētājs esot tieši viņš. Nevis Harisa. Taču mediju cilvēki viņam nenoticēja. Diemžēl eksistē arī cita publika, kas Donaldam klausa uz vārda. Kur saradušies Trampa piekritēju pūļi? No kurienes? Vai viņi ir “loģiskas liberālisma sekas sabiedrībā”, jeb tomēr kāda cita iemesla rezultāts? Reizēm tiek apgalvots, ka Republikāņu partijas vēlētāju radikalizāciju (uzskatu ekstrēmismu) nodrošinājuši sociālie mediji: Facebook, Reddit un 4chan aģitācijas  kampaņas. Taču patiesībā starts esot meklējums pasta kastītē pie dzīvokļu durvīm vai ēku sienām pirms apmēram 70 gadiem. Kopš tiem laikiem miljoniem partijai lojālu republikāņu, (pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku), katru dienu saņem desmit līdz piecpadsmit biedējošus propagandas e-pastus, kuros skaidrotas katastrofas, kas viņus sagaida, ja viņi nebalsos par Trampu. Tur tiek draudēts ar pasaules galu, ja neziedos naudu Trampam un neizplatīs tālāk citiem vēlētājiem pasaules glābēja Trampa evaņģēliju.

Smadzeņu skalošana ar pastkastīti

“Tā ir vecāka gadagājuma cilvēku ļaunprātīga izmantošana,” intervijā “The Bulwark Podcast” 18. jūlijā izteicās bijušais kongresmenis Ādams Kinzindžers, kurš 2022. gadā tika izslēgts no Republikāņu partijas. Viņš raksturo savas partijas galveno saziņu ar vēlētājiem pasta sūtījumu formā kā sistemātisku smadzeņu skalošanu un biedēšanas taktiku, kas liek pensionāriem ziedot savus uzkrājumus partijai un pārbīties no sazvērestības teorijām. Šiem republikāņu vēlētājiem ir jāzina savs pienākums: aģitēt visur un vienmēr par Trampu un zināt, ka “Nensija Pelosi ir velns”.

 “Tas notiek jau gadu desmitiem,” viņš sacīja. Šādi partijas aģitācijas pasts un Fox News kampaņas dara savu – pakļauj sev uzticīgos nežēlīgi un skarbi. Draudot ar nelaimi jau 70 gadus. 

Šo stilu žurnālists Džo Konasons (Joe Conason) savā jaunajā grāmatā ar nosaukumu “Ielīgusī krāpšana: kā krāpnieki, afēristi un blēži nolaupīja amerikāņu konservatīvismu”, aprakstījis iespaidīgi.  Tātad – Donalds Tramps nav anomālija vai izņēmums, bet noteiktu ilglaicīgo procesu sekas. “Naudas izspiešanas un smadzeņu mazgāšanas” procesu rezultāts. Šī akcija sākās pirms 70 gadiem, pateicoties bēdīgi slavenajam Makartija advokātam Rojam Konam. Vēlāk viņa iesākto turpināja Tramps, jo daudz mācījās no Kona spējas izdiedelēt naudu no caurmēra amerikāņu vēlētāja, kas kārtīgi sabiedēts. Toreiz kā bubulis noderēja komunisms un komunisti. Ir zināms, ka Barija Goldvotera (Barry Goldwater) 1964. gada republikāņu prezidenta vēlēšanu kampaņa lika pamatus partijas ekstrēmistu frakcijām un dominancei dienvidos. Loģika ir pavisam vienkārša – izdomājiet briesmas, dēmonizējiet tās un pārbaidiet “ar bubuli” parasto vēlētāju. Jo sabaidītāks būs vēlētājs, jo labāk tas pakļausies jūsu demagoģijai. Daudzi Roju Konu un Donaldu Trampu saprot kā negaidītas anomālijas republikāņu ekosistēmā, taču  šodien izskatās, ka nekā negaidīta tur nav. Kons un Tramps ir tie, kas nosaka šo ekosistēmu no sākuma līdz beigām.

Rojs Kons ieguva politisko slavu 20. gadsimta 40. gados kā advokāts, kas stāvēja aiz republikāņu senatora Džo Makartija (Joe McCarthy) rīkotajām raganu medībām pret komunistiem un homoseksuāļiem. Viņam patika grezna dzīve kopā ar atrasto “komunisma ekspertu” Deividu Šīnu, kurš faktiski nemaz nebija komunistu vai boļševiku kustības eksperts, bet – klasisks viltvārdis. Proti –  izskatīgs viesnīcu mantinieks ( tieši tāpat kā Tramps) un viss. Konam patika glīti vīrieši, lai gan uz āru viņš tēloja skaļu tradicionālās ģimenes atbalstītāju un homosekusālu personu ienaidnieku. Džo Kononsons  savā grāmatā labi apraksta, kā Kons un Šīns kopā “klaiņoja pa Eiropas jaukākajām pilsētām” un apmaksāja savus tēriņus ar vēlētāju ziedojumiem.  

Ārēji Makartija ēra beidzās ar kaunu un pazemojumu Rojam Konam, jo kampaņas rezultātā tika apkaroti arī nevainīgi cilvēki, bet Padomju Savienības vēstniecība netraucēti tupināja dēstīt savus aģentus ASV ikdienā un elitē. Taču viņu aģitācijas praksi pārņēma republikāņu štābs. 

Evaņģēliskais radio

Makartija un Kona propaganda turpināja attīstīt  reliģisko radiostaciju sludinātāji. Pie Billija Džeimsa Hārgisa mācījās Ričards Vīgerijs –  konservatīvo partijas “politiskā pasta” izgudrotājs. Hārgis bija sācis biedēt savus klausītājus ar Makartija komunistu spokiem, un uz šīs panikas bāzes konservatīvie varēja sūtīt vēlētājiem ubagošanas vēstules. Tas nozīmē, ka partija izveidoja ķēdes vēstuļu sistēmu, sava veida piramīdas formā, kas biedēja cilvēkus ar: komunistiem, liberāļiem, gejiem, cīnītājiem par pilsoniskajām tiesībām, sieviešu tiesībām un draudēja ar ASV brīvības iznīcināšanu. 

Goldvotera kampaņas laikā 1964. gadā šīs aktivitātes sasniedza visaugstāko vilni, bet vēlāk paniku nobremzēja. Taču “klientu saraksts” saglabājās un tieši tas palīdzēja saprast, ka liela daļa ziedotāju ir vēl ekstrēmāki savos uzskatos un kategoriskāki viedokļos nekā pats Goldvoters. 

Ja šos niknos narcisus varētu organizēt un apvienot, tad viņi spētu pārvērsties par bīstamu, graujošu spēku un varētu nopietni ietekmēt valsts politiku. Tas arī tika paveikts – šie cilvēki tika apvienoti ar konspirācijas ideju palīdzību un motivēti kaujai pret reāli neeksistējošo “dziļo valsti”.

Agrāk baznīca norobežojās no politikas. Taču tagad tā tika saukta palīgā un izmatota politikā tieši tāpat kā to šobrīd praktizē Vladimirs Putins Krievijā. 70. gados, kad arvien lielāku nozīmi ieguva arī televīzija, attīstījās projekts, kura mērķis bija savienot baznīcas ar reliģijas brīvības karogu it kā “balto cīņas ideju vārdā”. Tas arī izdevās, izmantojot TV propagandu.  

Šādi izveidojās vecā republikāņu skola, kas balstījās uz sociālo konservatīvismu, ekonomisko konservatīvismu un ārpolitisko konservatīvismu. Evaņģēlisti pievienojas šim vilnim. Tas arī izskaidro kāpēc viņi šodien tik viegli un bez problēmām spēj atbalstīt Putinu, jo viņus interesē tikai nauda un sociālais konservatīvisms. Ārpolitika  šiem cilvēkiem nav interesanta tēma. 

Deviņdesmitajos gados tieši šādi saraksti un šāda veida radikālo vēlētāju organizēšana lika pamatus plašajai sazvērestības industrijai ap Bila Klintona prezidentūru. Tobrīd “pastkastītes grupa” izgāja ārā no sava konspirācijas fona un sāka iziet politikas gaismā, ieguldot līdzekļus greznos Vašingtonas birojos un nostiprinoties ar ikgadējiem budžetiem un personālu. Kļūstot par oficiālu amerikāņu politikas sektoru. No šejienes izauga 2000. gada „Tējas dzeršanas”/”tējas partijas” kustība. Formāli šis flangs ir kā aizsākās pēc tam, kad televīzijas žurnālists Riks Santelli CNBC raidījumā, dusmīgi paziņoja, ka viņam esot apnikuši “politiķi Vašingtonā”. Taču faktiski nekā spontāna tur nebija. Akcija bija iepriekš organizēta. “Tējas partijas” zīmols un it kā pilsoniskās kustības sajūta tika izmantota, lai apmulsinātu cilvēkus un izvilinātu no viņiem kārtējo naudu. Lielais vēstījums bija “palīdziet mums ar ziedojumiem, un mēs pārņemsim varu”, – bija nepārprotami vērsts pret demokrātiem: “Ziedojiet mums un mēs atbrīvosimies no Baraka Obamas, kas faktiski ir musulmanis no Kenijas”.

Tramps atdarina makartistus

Donalda Trampa politiskā karjera sākās tieši turpat. Tajā pašā sazvērestības teorijā un melu tiražēšanā savu vajadzību vārdā. Viņš melo tā kā viņam nepieciešams.  Kad Tramps uzsāka tiražēt melus par Baraka Obamas dzimšanas apliecību, viņam līdzās (jau no paša sākuma) bija Rodžers Stouns, bēdīgi slavenais politiskais konsultants. Tas pats, kuru Ričards Niksons apmācīja Votergeitas laikā un kurš pēc 2016. gada vēlēšanām izdomāja 2020. gada  “valsts apvērsuma” saukli “Stop zagšanai!”.

Donalds Tramps bija Rodžera Stouna ideālais kandidāts: “Idiots ar demagoģijas talantu un popularitāti televīzijā”. Pēc 15 gadu ilgā realitātes šova “The Apprentice” vadītāja darba ekrānā, viņu pazina visa valsts.  Amerika zināja, kas viņš ir. Daudzi noticēja, ka realitātes šovu zvaigznei Trampam pieder “gandrīz visas Ņujorkas ēkas” un viņš ir “bagātākais cilvēks Amerikā”. Tādu tēlu viņš sev bija izveidojis un nav izslēgts, ka pats tam tic joprojām.

Bijušais republikāņu konsultants Riks Vilsons (Rick Wilson) ir stāstījis, ka sēdējis kopā ar republikāņu vēlētāju fokusa grupu un skaidrojis viņiem, ka īstais Donalds Tramps ir 29. lielākais nekustamā īpašuma īpašnieks Ņujorkā un 144. bagātākais amerikānis, turklāt piecas reizes bankrotējis. Tā ir patiesība. Taču fokusa grupa viņam atbildējusi: “Jūs melojat, mēs esam redzējuši viņa programmu un zinām cik bagāts viņš ir!”.

Pasakā par Trampu tautai ir aizmirsts paskaidrot, ka krāpšana ir bijusi viņa galvenais bizness. No tēva mantotais īpašums šodien būtu lielāks, ja viņš to būtu investējis bankā. Taču viņa mantotais nekustamo īpašumu uzņēmums tika pārveidots tā, ka kļuva par krievu naudas atmazgāšanai “mašīnu”. Viņa “labdarības fondu” tiesa piespieda to likvidēt. Slēdza arī citus Trampa uzņēmumus. Nav nozīmes tos pat uzskaitīt. 

Tad kāpēc tik daudzi amerikāņi joprojām tic, ka Tramps ir veiksmīgs uzņēmējs? Labs politiķis? 

Tāpēc, ka kļūšana par ASV prezidentu bija pirmais biznesa darījums, kas Donaldam Trampam patiešām izdevās. Viņš atcerējās makartistus un sāka savu priekšvēlēšanu kampaņu ar biedēšanu: “Palīdziet Trampam glābt Ameriku! Ziedojiet un viss notiks!” Nesen laikraksts New York Times aprakstīja, kā 69% no šiem ziedojumiem nonāca tieši Trampa znota Džareda Kušnera un vedeklas Laras Trampas kontrolētajā SIA.

Ja novembrī prezidenta vēlēšanās uzvarēs jaunā demokrātu priekšvēlēšanas līdere Kamala Harisa, tad  tas nozīmēs, ka Trampa elektorāts (kuram 70 gadus skalotas smadzenes ar biedēšanu un draudiem pasta kastē), ir zaudējis. Man šķiet, ka tā notiks.