Ekrāns ir ceļš uz piederības sajūtu, ziņām, skolas darbu un kultūru. Tā vietā, lai ierobežotu piekļuvi tālrunim, mums vajadzētu jautāt, kas notiek ekrānā, kuru bērns vēro. Tas šķiet svarīgāk, nekā aizliegt to skatīties un no tā lasīt. Taču diskusijas par bērnu ekrāna laika ierobežošanu turpinās.
Bažas atkārtojas
1947.gada pavasarī Ohaio štata universitātē tika izveidota pētnieku grupa, kas sāka sistemātiski apspriest masmediju uztveres problēmas. Vecāki toreiz bija noraizējušies radio dēļ. Vēloties noskaidrot, vai radio viļņu uztvere nav kaitīga bērna organismam. Tika piesaistīti psiholoģijas eksperti un diskutēts par radio programmu kaitīgumu un bīstamību. Tobrīd pastāvēja pārliecība, ka “visa veida viļņi” ir slikta lieta. Tāpēc risinājās diskusijas par šo tēmu ar mērķi – panākt radio aizliegumu noteiktās valsts teritorijās. Ierobežot klausīšanos, jo radioraidījumi esot „smadzeņu duļķošana” ar samazgām (džeza mūziku). Daudziem šķita, ka radio var sagraut amerikāņu ģimeņu dzīvi, “deformēt domāšanu“ un iznīcināt analīzes spējas. Laikrakstā “Muncie Evening Press” ir pat aprakstīti radio efekti sabiedrībā: „Tā vietā, lai dalītos pieredzē par to kas ar cilvēku pa dienu noticis, daudzi radioklausītāji izvairās no šādām sarunām. Pat bēg viens no otra. Radio padara domāšanu seklu un labu sarunu anulē, koncentrēšanos saziņai par gandrīz neiespējamu lietu”.
Nav noslēpums, ka arī Latvijā (radio dzimšanas brīdī) daudzi Saeima deputāti nespēja saprast radioviļņu dabu. Tāpēc bažīgi jautāja inženierim Jānim Linteram vai labākas dzirdamības labad nebūtu jāatver logi un durvis, lai signāli spētu vieglāk “ienāk” un tāpēc tos labāk varētu saklausīt.
Tieši tās pašas bažas parādījās televīzijai ienākot mūsu viesistabās. Atkal bija bailes par televīzijas ekrāna “kaitīgo izstarojumu”, niknums par pārraižu zemo intelektuālās kvalitātes standartu un monotono pārraižu pasivizācijas efektiem. Vēl trakāk tika uztverts video, kas noteikti izraisīšot noziedzības palielināšanos, sagraušot grāmatu lasīšanas tradīcijas un padarīšot tautu stulbu.
Bailēm mēdz būt lielas acis. Šādas sajūtas mani pārņēma pirms nedēļas, izlasot 94 lappušu garo zviedru veselības aģentūras un Mediju aģentūras pētījumu par masmediju lietošanu un jauniešu veselību. To pašu, kurā tiek noteiktas “ekrāna laika” normas dažāda vecuma bērniem un jauniešiem. Bērni (līdz 2 gadu vecumam) vispār nedrīkst lietot ekrānu vai planšeti, bet pusaudžiem atļautais “ekrāna laiks” ir tikai 3 stundas dienā. Tad visi būšot veseli un netikšot traumēti.
Ekrāns un veselība
Pirmais, kas liekas savādi, ka autoriem ir 100% skaidrs, ka pastāv saikne starp veselību un skatīšanos ekrānā un pārliecība, ka ilga ekrāna lietošana visiem ir kaitīga. Kur nu vēl bērniem un pusaudžiem. Lai pamatotu šo pārliecību, tiek izmantoti dažāda veida pētījumi. Taču komunikācijas jomā ir ļoti maz nopietnu analīžu, kas liecinātu, ka šāda saikne patiešām pastāv. Pirmā pozīcijā ir apgalvojums, ka ļoti maziem bērniem (līdz divu gadu vecumam) ir jābūt 100% ekrāna laika ierobežojumam. To var saprast tikai no pedagoģijas aspekta, kad mazuļiem būtu jādod iespēja fiziski aktīvi spēlēties un attīstīties, nevis atļaut pavadīt laiku sēžot krēslā un bakstot ekrānu. Tēma ir pazīstama un neviens šādai nostājai pretī nerunās. Taču viena lieta ir rūpes par aktīvu attīstību vienaudžu vidū un pavisam cita tēma – ekrāna kaitīgums cilvēka acīm vai ķermenim. Šajā gadījumā ir runa par to, ka ekrāns būtu kaitīgs redzei, bet gan fakts, ka skatīšanās ekrānos bērnus pasivizē. Tie mazāk kustās, mazāk socializējas un mazāk pavada laiku rotaļās ārā, svaigā gaisā. Tas, protams, ir slikti. Taču pavisam cita tēma ir jautājums vai ekrāns ir kaitīgs cilvēka redzei un psihei? Šķiet, ka šīs bažas ir mūžīgas un nav nekas jauns. 19. gadsimta beigās daudzi uztraucās par to, ka jaunas sievietes nespējot atšķirt realitāti no daiļliteratūras, jo pārāk daudz lasot grāmatas un pārāk dziļi ieslīgstot literāro varoņu līdz pārdzīvojumos. Šo kaitīgo procesu esot atspoguļojis Gustavs Flobērs romānā „Bovarī kundze”. Eskeipisms esot jāapkaro. Cilvēks nedrīkstot pārvietoties no reālās ikdienas mākslas radītajā vidē un dzīvot tur. Tās pašas sarunas atsākās 80. gados, līdz ar video parādīšanos.
Atkārtotas bažas
Šādas maldīgas bažas nedrīkstētu kļūt par iemeslu uztraukumam. Galu galā nedz radio klausīšanās, nedz grāmatu lasīšana nav sarūpējusi mums slimus līdzcilvēkus. Šādu cēloņsakarību nav, taču pārliecība ir. Tāpēc Zviedrijas Sociālo lietu ministrs Jakobs Forsmeds preses konferencē apgalvoja: ”Nevaram un nedrīkstam vienkārši stāvēt malā, lai noskatītos kā jaunieši jūtas sliktāk, jo ekrāni aizvien būtiskāk ietekmē viņu dzīvi. Zviedrijas Statistikas biroja dati liecina, ka 16 –24 gadus vecu jauniešu vidū ir palielinājusies trauksme, raizes vai hronisks satraukums. Tas sācies 1994. gadā, pieaudzis (līdz ar Instagram parādīšanos) 2010. gadā un attīstījies pēc TikTok dzimšanas 2016.gadā. Vai šo trauksmes pieaugumu ar izskaidrot ar ekrāna “izstarojuma efektiem”? Ar audiovizuālā, kustīgā attēla “kaitīgo ietekmi uz redzi”? Nē, šāda saistība nav zinātniski pierādīta. Bez tam tiek jauktas divas lietas: ekrānu uztvere (kā tāda) un tajos demonstrētā satura percepcijas efekti.
Ekrānā redzamais ir tik aizraujošs, ka bērni sāk sēdēt pie ekrāna pārāk ilgi. Viņiem vajadzētu iet “ārā un spēlēties”, nevis “darīt visu, ko viņi vēlas”. Tas liek reaģēt ar aizliegumiem. Taču uzreiz var iebilst ar loģisku argumentu: mācīšanās arī ir sēdēšana pie galda un grāmatu lasīšana tāpat. Kāpēc mēs nesodām bērnu, kurš pārāk daudz lasa? Tāpēc, ka grāmata “kā tāda” ir gudrāka par datora ekrānu un piedāvā kvalitatīvāku sēdēšanu?
Par šādu lietu nav pieņemts skaļi runāt, jo pastāv pieņēmums, ka grāmatas “ir gudras”, bet ekrāns – muļķis. Lai gan patiesībā, vismaz pusi no esošajām, publicētajām grāmatā nav vērts lasīt to satura zemās kvalitātes dēļ. Taču to mēs (pieaugušie) dzirdēt nevēlamies un ierobežosim pusaudžu ekrāna laiku līdz trim stundām dienā. Vecākiem, kuri mēģinās ieviest šo ierobežojumu, būs grūti. Ekrāns pusaudzim – tāpat kā pieaugušajam – ir ceļš uz saziņu, piederību, ziņām, skolas darbiem, mūziku, literatūru un kino. Viss notiek vienā ekrānā. Tādējādi ierobežošana šajā līmenī pārvērtīsies par intelektuālu sodīšanu. Tas būs sitiens “pa gaisu”, jo nepalīdzēs nedz jauniešu un pieaugušo sarunām un savstarpējai izpratnei, nedz arī abu pušu labklājībai.
Pasivizācija un atrofēšanās
Viens no ziņojumā minētajiem jēdzieniem ir pasivizācija. Cilvēkam ir jākustas un jāēd, jāguļ un jāveido sociālās attiecības ar apkārtējiem. Ekrāns šīs vajadzības anulējot. Bērns un jaunietis iegremdējas ekrānā redzamajā un netiek no digitālās ilūzijas ārā. Tas nozīmē, ka šim bērnam vai jaunietim kaut kas pietrūkst viņa reālajā dzīvē un šo deficītu viņš atrod ekrānā. Asociāls puisis atrod savu mīļoto meiteni korejiešu digitālās lelles personā, bikla meitenīte atrod draudzeni otrā pasaules malā, sociālos medijos. Lai to izdarītu ir jāmeklē ekrānā. Protams, ka būtu lieliski iegūt draugus pagalmā, skolā vai sporta nodarbībās. Taču visiem tas neizdodas. Tāpēc šķiet cietsirdīgi atņemt kādam sarunu grupu, kas sniedz domu apmaiņas komfortu internetā. To būtu jēga saglabāt. Tas nozīmē, ka būtu sapratīgāk pievērst uzmanību ekrānā piedāvātā satura cenzēšanai, nevis vēl vairāk ierobežot ekrāna laiku. Līdz šim Latvijā netiek ierobežotas interneta vietnes, kuru satura kvalitāte ir „zemāka par zāli”. Piemēram, minibloga X jeb bijušā Twitter saturs tiek ierobežots Brazīlijā un par to izpelnījies grandiozas jaunā īpašnieka Ilona Maska dusmu lēkmes. Taču saturs šajā interenta mikroblogā ir krities dramatiski un Rietumu pasaulē pamazām sāk atteikties no šī sociālā medija. Līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī TikToku, jo lēni un gausi cilvēce sāk aptvert komunikācijas psiholoģisko “trokšņu” efektus. Bez satiksmes policijas kārtību uz ielām nevar nodrošināt tieši tāpat kā bez cenzūras nav iespējama masu saziņa. Iespējams ar to vajadzētu sākt, pirms turpinām samazināt bērniem un jauniešiem “ekrāna laiku”.
Sandra Veinberga | Blogs 