Daiļas sievietes publiskajā telpā jau sen tiek uzskatītas par izlaidīgām un pieejamām. Par to pārliecinājāmies #metoo protestu laikā, kad Holivudas aktrises un NYT žurnālistes piespieda (2017. gada rudenī) sabiedrību paraudzīties spogulī. Izrādās, ka seksuālā vardarbība pret sievietēm dažādās dzīves un darba jomās ir ļoti izplatīta lieta. Taču par to nav pieņemts skaļi runāt, jo šis ir savdabīgs, legālās vardarbības veids. Problēma ir plaši izplatīta visā sabiedrībā, taču nav nejauši, ka tieši aktrises bija pirmās, kas uzstājās pret šo nejēdzību.
Statuss sabiedrībā
Aktrisēm vienmēr bijis divejāds statuss sabiedrībā. No vienas puses viņas vienmēr apbrīnoja par daiļumu un profesionālajām prasmēm, bet no otras puses nicināja, uzskatot par izlaidīgām un seksuāli pieejamām ikvienam, kas spēj par pakalpojumu samaksāt.
Šīs pieņēmums pie mums atnācis no seniem laikiem. Nelāgās asociācijas aizsākums meklējams jau antīkās Grieķijas laikā un saglabājies cauri gadu tūkstošiem. Toreiz profesionālo aktrišu grupa bija heteras – kultūras sievietes, kas nodarbojās ar mūziku, dejām un reizēm tirgoja arī seksu. Senajā Romā tieši verdzenes strādāja kā aktrises un bija spiestas sniegt seksuālas pakalpojumus. Šāds “pienākums” ietilpa “dzimtļaužu aktrišu” pienākumos arī vēlāk.
Nostiprinoties kristietībai, kas asi nostājās pret ārlaulības seksu, sākās aktrišu (kā seksuāli pieejamu sieviešu) stigmatizēšana. Tāpēc arī turpmāk “aktrises – prostitūtas” tēls vienmēr ticis piemērots un pārveidots atbilstoši konkrētajam laikmetam un vadošo aprindu vajadzībām. Neraugoties uz laika gaitu, aizspriedumi turpināja palikt spēkā un “pārcēlās” no gadsimta uz gadsimtu. Sieviete vienmēr bija spiesta “dot” to, kas tiek “pieprasīts” un arī vaina par sekām vienmēr gulstas tikai uz viņu. “Viņas” vienmēr skaitījās “vainīgas”, bet pircējs tika uzskatīts par nevainīgu kaislību patērētāju. Aktuālā kustība #metoo liecināja, ka šie senie aizspriedumi bija spēkā pat 2017. gada rudenim.
Sapņu darbs
Atrašanās uz skatuves vēsturiski nekad nav skaitījies “sapņu darbs”. Sociālās hierarhijas ziņā aktieri vienmēr bija piederējuši strādnieku šķirai. Tātad viszemākajām slānim. Lai gan darba apstākļi viņiem bieži bija sliktāki nekā parastā fabrikā, pie darba galda.
Aktieri parasti mēdza pārmantot vecāku profesiju. Bērni mācījās no saviem vecākiem amata prasmi un vēlāk paši kļuva par aktieriem. Tā tas bija raksturīgi teātra un cirka māksliniekiem. Kad 18. gadsimta beigās tika izveidoti vairāki teātra ansambļi, tad aktierus izvēlējās tieši no strādnieku šķiras bērniem. Kad 1790. gados Zviedrijā karaļa Gustava III karaļa teātriem vajadzēja aktierus, tad tika izveidotas skolas un audzēkņus atveda mācīties no pilsētas bāreņu patversmēm un bērnu namiem. Neaizsargātajiem bērniem nebija vecāku, kas varētu protestēt pret sliktiem apstākļiem. Piemēram, pret neciešami garām darba stundām, miesas sodiem, aukstām un piesmakušām telpām vai nepietiekamu ēdienu. Turklāt meitenes, jau agrīnā vecumā tika uzskatītas par viegli izmantojamiem seksa objektiem. Šādi rīkoties bija ērti.
Jaunās aktrises (studentes) bija sabiedrības zemāko slāņu pārstāves ne tikai Ziemeļeiropā, bet arī dienvidos. Ja arī šīm meitenēm bija dzīvs kāds no vecākiem, tad tas nepalīdzēja. Ģimenei vienmēr vajadzēja naudu un jaunajai aktrisei bija šī nauda jānopelna gultā. Tā bija pieņemts un neviens pretī nerunāja. Piemēram, zviedru baletdejotāja Šarlota Slotsberga (1761-1800) sekoja pa savas mātes pēdām profesionāli vairākos līmeņos. Viņas ģimene – māte un mātes māsas, bija baleta dejotājas. Paralēli darbam uz skatuves, viņas visas piepelnījās arī ar seksuālu pakalpojumu pārdošanu. Pati Šarlote sāka dejot karaļa aizgādībā 1760. gados. Kad viņas tēvam “pienāca finansiāli grūtie laiki”, tad 13 gadus vecā Šarlotei bija jāpieņem pirmais klients – seksuālo pakalpojumu pircējs. Pēc tam viņas reputācija strauji kritās – lomas pazuda un “mīlas romāni” uzjautrināja Stokholmas smalkās aprindas.
Tas pats notika dažus gadu desmitus vēlāk, kad Emīlija Hēgkvista (1812-1846) kā māte 1820. gados sāka pārdot seksam ar vīriešiem savas mazās meitas, kas bija baleta studentes Karaliskajā operā. Sākumā desmit gadus veco Emīliju māte izmantoja kā ēsmu savām erotiskajām ballēm, bet kad meitai bija jau 13 gadi, viņa veiksmīgi un dārgi pārdeva kādam vecam kungam viņas “nevainību”. Emīlija sākumā pretojās, bet māte viņu sita un piespieda padevībai.
Protams, ka visas aktrises nav bijušas prostitūtas. Laimīgā kārtā lielākā daļa no viņam vēstures gaitā nav nedz pārdevušās, nedz tirgojušas meitas. Taču tās, kuras šādi ir rīkojušās, ir izveidojušas nelāgu stereotipu.
Šī iemesla dēļ nebija pieņemts, ka tikumīgas jaunavas no labām ģimenēm varētu sākt strādāt uz skatuves. “Teātra profesija ir tikai un vienīgi apstākļu un nepieciešamības izvēle,” 1830. gadā rakstīja žurnāls “Heimdall”. 1830. gadā neviens turīgs tēvs brīvprātīgi nelika savas meitas mācīties teātra skolā. Tas skaitījās nožēlojami un necienīgi.
Miesas pārdošanas norma
Šarlote Slotsberga un Emīlija Hāgkvista tika pārdotas miesas biznesam agri, kā pusaudzes. To noorganizēja viņu mammas. Tā nebija viņu pašu izvēle. Vēlāk, kā pieaugušas sievietes, viņas pašas pārņēma kontroli gan pār savu dzīvi un seksualitāti. Strādāja kā profesionālas kurtizānes biznesa augstākajā slānī, kas mēdza apmeklēt Karalisko operu un dramatisko teātri. Viņas neprecējās, taču bija kāda vīrieša aizbildniecībā. Abām bija vairākas īstermiņa un ilgtermiņa attiecības, kas tika nodrošinātas vairākos līmeņos paralēli. Viņas dzīvoja seksuāli atbrīvotu dzīvi, kas sabiedrībai nebija nekāds brīnums.
Skatuves pasaule mēdz “dzīvot” ar saviem noteikumiem. Tajos mēdz būt veiksmes un atstumtības periodi, labi mirkļi un kritieni, daudz ceļojumu un noguruma blāķi. Taču priekšstati par to, ka aktrises ir gribošas kurtizānes, diemžēl saglabājās.
Kad Zviedrijā (nedaudz vēlāk nekā kontinentā) tika izveidotas pastāvīgas teātru trupas, tad augstākās šķiras vīriešiem pēkšņi šķita pašsaprotami, ka ir nepieciešams meklēt tieši teātros savas mīļākās. Ne vienmēr prostitūtas bija aktrises, taču bija pietiekoši daudz glītu, jaunu sieviešu, kas strādāja skatuves tuvumā un šādi pelnīja naudu savas ģimenes iztikai. Būt profesionālai kurtizānei (pie teātra) nozīmēja iespēju izvēlēties vīriešus un tādējādi kontrolēt gan savu dzīvi, gan seksualitāti. Šādu iespēju sieviešu lielākajai daļai valstī, protams, nebija. Visas laulības tika slēgtas aiz aprēķina, ja vecāki bija turīgi. Pārējās bija spiestas samierināties ar apstākļu spiedienu un tādu situāciju “kāda tā izveidojās”.
Laika gaitā aina nedaudz mainījās. 17. un 18. gadsimtā kastrātu dziedātāji ieguva jauna veida zvaigznes statusu. Tobrīd sieviešu dīvas nomainīja vīrieši. Taču gadsimta beigās, kad viņu popularitāte mazinājās, slavas laurus atkal plūca soprāni. Tobrīd beidzot bija neliels skaits operas zvaigžņu, kas sāka pelnīt pietiekami daudz naudas, lai kļūtu finansiāli neatkarīgas. Pārdot miesu vairs nebija vajadzības.
Zviedru operdziedātāja Henriete Viderberga (Henriette Widerberg, 1796-1872) nebija pasaules mēroga zvaigzne, taču viņas balss bija spoža un jau 20 gadu vecuma viņa kļuva par Zviedrijas Karaliskās operas primadonnu (1817-37). 1850. un 1851. gadā Henriete pat publicēja savu autobiogrāfiju divās daļās. Viņas atmiņas ir interesants stāsts no vairākiem aspektiem. Tā ir pirmā autobiogrāfija zviedru valodā, kuru uzrakstījusi sieviete ar savu vārdu. Viņa nekautrējās atklāt vīriešus, kas bija apmeklējuši viņas guļamistabu. Nebaidījās kūdīt greizsirdīgos grāfus pret baroniem, vērpa intrigas un aicināja uz savstarpēju sacensību. Vīrieši slēpās viņas ložā operā un viņas dzīvoklī, lai noskaidrotu, kurš vēl mākslinieci apmeklē.
Starp citu, viņa pauda idejas par sieviešu emancipāciju un brīvu seksualitāti. Priecājās, ka spēj sev sapelnīt naudu iztikai un tāpēc nav obligāti jāprecas. Viņa arī apšaubīja laulības nevainību un uzskatīja, ka laulība spiež divus cilvēkus pavadīt kopā visu atlikušo mūžu, lai gan pirms tam viņi vispār nav bijuši pat pazīstami. Savā dzīvē deva priekšroku “labam draugam”, kurš viņu apciemoja tik ilgi un tik bieži cik vien viņa vēlējās. Nevēlējās būt piesaistīta vienam cilvēkam. Kamēr viņai bija drošs darbs operā, tikmēr viņa dzīvoja labi un pati diktēja savus noteikumus. Taču karjera beidzās daudz agrāk, nekā viņa pati bija paredzējusi. 1837. gadā 41 gadu vecā Henriete tika atlaista no darba un kļuva par bezdarbnieci. Līdz ar atlaišanu no darba, viņa zaudēja arī savus turīgos mīļākos. Izrādījās, ka viņas kurtizānes karjera gāja roku rokā ar operdziedātājas karjeru. Nodzīvoja atlikušo dzīvi diezgan nožēlojamos apstākļos un nomira 1872. gadā bez naudas un gandrīz pilnībā aizmirsta.
Klusēšanas kultūra
20. gadsimta beigās skatuves māksla jau bija kļuvusi par sapņu profesiju. Tagad strādāt darbu uz skatuves vai ekrānā bija liels gods un popularitātes priekšnoteikums. Pastiprinājās konkurence un legalizējās klusēšanas kultūra. Padomju Savienībā lieli priekšnieki no politbiroja Maskavā varēja katru vakaru pasūtīt sev no Lielā teātra uz mājām “maziņo balerīnu” un neviens par to avīzēs vai žurnālos nerakstīja. Visi zināja, ka “šādas lietas” ir jāakceptē bez iebildumiem, jo seksuālo pakalpojumu sniegšana ir glīto sieviešu pienākums. Režisors, stājoties pie lomu sadales, nekautrējās paaicināt aktrises uz “ķermeņa pārbaudi” savā kabinetā. Baidoties zaudēt darbu, neviena neuzdrošinājās runāt skaļi par seksuāliem mājieniem vai protestēt pret atklātu uzmākšanos darba vietā.
#Metoo rudens lauza šo modeli. Tika atvērts aizsprosts un visi pēkšņi sāka “par to” runāt. Par to, ko neviens nebija redzējis, bet tikai dzirdējis…. Nejēdzības pret daiļām sievietēm bija praktizētas sistemātiski visos līmeņos un profesijas. Pazemojot un traumējot sievietes: mākslā, medicīnā, tiesās, skolās, darbnīcās, salonos un iestādēs. Fiziskie pazemojumi bija notikuši regulāri, gandrīz visur. Ne tikai uz skatuves.
Radās arī “pretkustības”, kas apgalvoja, ka #MeToo kustība ir pārvērtusies mediju neprātā un tiek vajāti “nevainīgi” cilvēki. Taču ūdens bija sācis kustēties un pēkšņi bija skaidrs, ka ir priekšnieki, kas pieprasa seksuālus pakalpojumus un soda bonusa nesaņemšanas gadījumā, eksistē un nekur nav pazuduši.
Iespējams, ka Latvijā šis process vēl nav saprasts un nav sācies. Taču laiks sabiedrības saprašanai ir nobriedis. Gaidīsim kad šis brīdis iestāsies.
Sandra Veinberga | Blogs 