Šodien atkal par sportu un politiku. 

Karš Eiropas centrā turpinās. To izraisījuši krievi, kas neliekas mierā un turpina šaut un spridzināt. Taču viena daļa politiķu/ ierēdņu ar šo karu ir jau samierinājušies un tāpēc Krievijas sportisti tiek laipni gaidīti atpakaļ Olimpiskajās spēlēs. 

Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) jau pieprasījusi atcelt sankcijas pret Krievijas sportistiem. Diemžēl starptautiskā volejbola federācija un pieccīņas federācija arī ir atbalstījušas šo aicinājumu. Viņiem visiem šķiet, ka sports nekādi nav saistāms ar politiku. 

Tāpēc Krievijas mediji atkal piebāzti ar lielīgiem virsrakstiem un gavilēm: “Jauna uzvara Krievijas sportam” , “Lieliski!”, “Svinēsim, Krievija!”,”  Šo esam gaidījuši četrus gadus!”

Vienlaicīgi krievu atamans Putins pakļauj Ukrainas pilsētas vēl nežēlīgākiem un plašākiem uzbrukumiem. To šie sportisti un sporta administratori SOK, protams, neredz. 

SOK rīcība ir liela dāvana Putina Krievijai. Ordenis Putinam, kura demagoģija ir atkal nostrādājusi. Te faktiski nav runa par atsevišķu sportistu iespēju sacensties vai krievu sportistu sodīšanu. Nē, te ir darīšana ar starptautiskas leģitimitātes piešķiršanu visai krievu politiskajai sistēmai, kuras nozīmīga daļa vienmēr ir bijis sports.

Putina partijā “Vienotā Krievija” ir simtiem pazīstamu sportistu un olimpisko čempionu, kas aktīvi iesaistās Putina politikā un to atbalsta.  Daži no viņiem sēž Domē un balso par likumiem, kas ir ļāvuši Krievijai iebrukt Ukrainā. Viņi balso arī pa likumiem, kas ļauj konfiscēt īpašumu personām, kuras notiesātas par Ukrainas kara kritizēšanu.

Tikai daži krievu sportisti ir pretojušies šim karam. Viņi ir bijuši spiesti pamest valsti un mainīt sporta veidu. Taču vairums paliek oficiālajā Krievijas sportā, izmanto Putina privilēģijas un jau sen ir pielāgojušies politiskajai un militārajai realitātei. Jā, šie sportisti nekautrējas aktīvi atbalstīt uzbrukumu Ukrainai un ir gatavi ziedot savas uzvaras un medaļas Putina labā.  

Krievu valsts propagandas sistēma (arī PSRS) vienmēr bija cieši saistīta ar sporta uzvarām. Katra uzvara skaitījās arī politiskās sistēmas uzvara. Arī tagad daudzi krievu sportisti ir piedalījušies publiskos pasākumos Putina atbalstam,  suminājuši savu diktatoru dažādos “patriotiskajos forumos” un apaļā galda diskusijās, devuši naudu karam, publiski apmeklējuši militārās slimnīcas un slavējuši krievu karotājus. Visriebīgākais ir viņu publiskās uzstāšanās televīzijā un citos medijos, kas veltītas kara un Putina atbalstam.  

Viens no spilgtiem piemēriem ir Aizsardzības ministrijas jaunatnes kustība “Junarmija” (“Jaunā armija”), kas atgādina “hitlerjugendu”.  To vada kopš 2024. gada olimpiskais čempions, bijušais virsnieks Ņikita Nagornijs. Organizāciju “Znanije” (“Zināšanas”)  kas koordinē jaunatnes politiku ar ideoloģisko darbu, vada bijušais Krievijas hokeja vārtsargs.

Vai, piemēram, Krievijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs un valsts sporta ministrs Mihails Degtjarevs ir bijis sportists? Nē, viņam nav nekādas sporta pieredzes. Vienīgais viņa nopelns ir lojalitāte Putinam. Būdams sporta ministrs, viņš darīja visu, lai okupēto Ukrainas teritoriju sporta organizācijas iekļautu Krievijas sporta sistēmā. Tagad tieši šis cilvēks veda sarunas ar SOK par Krievijas atgriešanos starptautiskajā sportā. 2025. gada pavasarī Degtjarevs pieņēma lēmumu likvidēt Krievijas reģionālo olimpisko organizāciju tīklu – izformēt organizācijas, kas bija izveidotas okupētajās Ukrainas teritorijās. Komentējot reorganizāciju Mihails Degtjarevs apgalvoja: “Mēs neesam atteikušies ne no vienas teritorijas. Krima ir mūsu. Novorossija ir mūsu.” 

Domāju, ka SOK ļoti labi saprot, kas notiek. Viņi zina kādu lomu sports spēlē Putina ideoloģijā.

Sportam, tāpat kā mākslai, ir centrālā propagandas loma Putina režīmā. Šis uzvaras ir ģeopolitiskās ietekmes instruments, nacionālās identitātes stiprināšanas līdzeklis un personiskā līdera tēla veidotājs.

Putins regulāri izmanto džudo un hokeju, lai projicētu uz tā savu “vīrišķīga, stipra un veselīga vadoņa” tēlu, kurš kontrolē situāciju valstī. 

Lieli sporta pasākumi (piemēram, 2014. gada Soču ziemas olimpiskās spēles un 2018. gada FIFA Pasaules kauss) ir kalpojuši Krievijas starptautiskā prestiža celšanai un Putina režīma leģitimizācijai. 

Pie kam, valsts līmenī, tiek veicināti un attīstīti tikai tādi sporta veidi, kas saistīti ar disciplīnu un aizsardzību (piemēram, šaušana, cīņas mākslas), lai audzinātu režīmam lojālu un militāri gatavu sabiedrību. 

Sasniegumi sportā tiek pasniegti kā Krievijas pārākuma pierādījums pār citām valstīm.

Par sportu ir pierasts domāt idealizēti. Kā par godīgu cīņu, kā par taisnīgu bruņniecisku kauju. Taču tā tas nav. Iespējams, ka Orvelam bija taisnība: “Nopietnam, augsta līmeņa sportam nav nekāda sakara ar “godīgu spēli”. Tas ir saistīts ar naidu, greizsirdību, lielīšanos, visu noteikumu nezināšanu un sadistisku prieku, vērojot vardarbību: citiem vārdiem sakot, tas ir karš bez apšaudes.” – Džordžs Orvels, no esejas “Sporta gars” (1945)

Vispār jau ports var būt negodīgs. Tas izpaužas gan kā tīša noteikumu pārkāpšana, gan kā strukturāla un finansiāla nevienlīdzība: ir dopinga lietotāji, kas netiek sodīti. Mēdz būt korumpēti tiesneši. Var iepriekš sarunāt rezultātu un ietekmēt spēles iznākumu ar mērķi gūt materiālu labumu vai manipulēt ar totalizatoru likmēm. Bagāto valstu komandas vai sportisti var atļauties labāku inventāru un zinātniskos resursus. Sporta līgumos ar jauniem talantiem var tikt iekļauti negodīgi nosacījumi, kas ierobežo viņu tiesības.

Ja reiz SOK ir pazaudējusi savu olimpisko būtību un tās lēmumus arvien vairāk diktē finansiālās intereses un lielo sponsoru spiediens, tad kāpēc mēs turpinām šos mačus skatīties?

Ilustrācija: Putins apsveic krievu hokejistu, 2018 gada ziemas olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvēju Ivanam Teļeginu Kremlī Maskavā. Pasniedzot viņam Draudzības ordeni.

Grigorijs Dukors/EPA, izmantojot Shutterstock.