Krievijas iebrukums Ukrainā šo četru gadu laikā ir dramatiski mutējis. Sākumā vērojām tradicionālu, ”mehanizētu zibenskaru”, kas beidzās ar krievu izgāšanos. Tagad redzam tehnoloģiski modernu dronu un pozīciju karu, kas prasa milzīgus sabiedrības un ekonomikas resursus no abām pusēm. 

Droni nosaka visu. Tos izmanto gan izlūkošanai, gan triecieniem, gan novērošanai. Šis apstāklis ierobežojis smagās tehnikas pārvietošanos un kājnieki nevar pat “izbāzt ārā galvu” pa durvju šķirbu, lai nedabūtu “ar lodi pa degunu”. 

Frontes līnija ir “sasalusi” jau gadu. Aina izskatās līdzīga pirmā pasaules kara tranšeju areālam ar smagiem artilērijas apšaudēm un mīnu laukiem. Ar mirušo zonu, kuras gaisā spieto mehāniskie putni – droni.

Krievija regulāri uzbrūk nevis pretinieku karavīriem frontē, bet dragā kopā civilpersonu mājas un cenšas sagraut  visa veida infrastruktūru, lai parastajiem iedzīvotājiem dzīve Ukrianā kļūtu neizturami grūta. Lai viņi padotos.  

Savukārt Ukraina ir uzlabojusi  savu pretgaisa aizsardzības sistēmu un attīstījusi tālas darbības dronu triecienus pa militārajiem objektiem agresora teritorijā.

Sagiedrība pārgājusi uz nepārtraukto karu. Proti – karadarbību kas notiek nepārtrakti un kuram nav paredzamas beigas. 

Ukrainas sabiedrība un vadība ir pielāgojusies ilgstošam kara stāvoklim, pārorientējot ekonomiku un ikdienas dzīvi uz valsts aizsardzību.

Palīdzības apjomi un raksturs ir mainījušies. Tagad viņiem tiek piegādāti arvien modernāki ieroču veidi, vienlaikus saskaroties ar politiskiem un loģistiskiem izaicinājumiem rietumvalstu partneru puses. Tie vairs nav veci velosipēdi vai ķiveres. Tagad mēs visi vēlamies viņiem piegādāt īstus ieročus un nepacietīgi gaidām šī kara beigas. 

Taču slaktiņš turpinās. 

Krievijas—Ukrainas karš nevar vilkties bezgalīgi, jo abu valstu cilvēku, ekonomiskie un militārie resursi nav neizsmeļami. Taču militārie eksperti prognozē, ka tas var pārvērsties par ilgstošu, gadiem ilgu “iesaldētu” konfliktu.

Šo apstākli nosaka vairāki objektīvi faktori:  karotāju skaits nav bezgalīgs. 

Karš prasa milzīgus finanšu līdzekļus. Pat Krievijas ekonomika pakāpeniski pārvēršas par noslēgtu “kara pagrabu”, kas ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs.  

Intensīvais munīcijas un smagās tehnikas patēriņš pārsniedz abu pušu un to sabiedroto pašreizējās ražošanas jaudas. 

Pašlaik socioloģiskās aptaujas rāda, ka lielākā daļa Ukrainas sabiedrības rēķinās ar kara turpināšanos vismaz dažus gadus uz priekšu. Vairāk nekā 60% iedzīvotāju pauž gatavību izturēt tik ilgi, cik nepieciešams, lai aizstāvētu savu valsti. 

Militārie un politiskie analītiķi prognozē, kāds ticamākais pamiers vai karadarbības intensitātes samazināšanās varētu tikt sasniegta 2027. gada pirmajā pusē vai vasarā, tomēr pilnīgs un juridisks kara noslēgums var prasīt vēl daudzus gadus

Kas var paātrināt vai attālināt kara beigas?

Vēl lielāks spiediens uz Putina Krieviju. Lai gan Kremļa diktators deklarē gatavību ilgstošam karam, Krievijas teritoriālie ieguvumi ir minimāli. Krievijas stratēģija balstās uz cerību līdz 2027. gadam pilnībā sagraut Ukrainas infrastruktūru, lai piespiestu to kapitulēt. Taču neiskatās, ka krieviem izdosie spiespiest ukraiņus beidzot kapitulēt. 

ASV vadības mēģinājumi virzīt pamiera sarunas šobrīd saskaras ar Kremļa pretestību, kas joprojām atsakās no piekāpšanās.  

Ukrainas pieaugošās spējas veikt masīvus un precīzus tālas darbības dronu triecienus dziļi Krievijas aizmugurē rada ekonomisku spiedienu, kas var piespiest Maskavu pārskatīt kara mērķus ātrāk.

Jā, zinām, ka Putins ir stūrgalvīgs. Ir vajadzīgi īpaši smagi apstākļi, lai radītu draudus viņa personīgajai varai vai padarītu kara turpināšanu neiespējamu. Pašreizējā Maskavas nostāja joprojām pieprasa Ukrainas kapitulāciju un atteikšanos no sākotnējiem mērķiem, tāpēc reālu pavērsienu varētu panākt vienīgi ar fundamentālu spiedienu uz Putina impēriju. 

Varam turpināt cerēt, ka kritisks naftas un gāzes ieņēmumu kritums iedragās krievu ekonomiku. Nebūs vairs naudas karam. Ceram, ka notiks finanšu rezervju pilnīga izsmelšanās, kas liegs finansēt militāro rūpniecību un izmaksāt algas karavīriem.

Pagaidām iztrūkst krievu sabiedrības reakcijas. Viņi nereaģē savu kritušo dēļ. Viņiem ir vienalga cik šajā karā bijis krievu upuru. 

Krievijas sabiedrības aktīvu rīcību un vēršanos pret režīmu varētu izraisīt tikai ekstremāli apstākļi. Tādi, kas sagrauj iedzīvotāju ikdienas drošību, labklājību un uzticību valsts militārajam spēkam un dižajam vadonim – diktatoram Putinam.  Vēsture un pētījumi rāda, ka autoritāras sistēmas parasti sāk plaisāt brīžos, kad elite vairs nespēj pildīt savus solījumus sabiedrībai. Cerams, ka šis brīdis ir tuvu.

Ilustrācija: Rasputins, carienes favorīts kopā ar galma dāmām Pēterburgā, 1911. gadā./World Atlas