Pagaidām tveicīgākās šīsvasaras dienas aizvadītas. Šogad tās izdevās pavadīt pie jūras. Žocenē. Tālu no politikas un žurnālistikas, tālu no augstskolas vai medijiem. Projām no ierastās vides. Tur, kopā ar enerģiskiem un dejotgribošiem cilvēkiem, dejojām brīvā dabā, līča vēja pavadībā. Gundega mani uzaicināja (tieši Žocenē pie jūras!) mācīt dejot arī citus. Tos, kas dejot neprot. Izvēlējāmies orienta deju, ar kuru nodarbojos jau krietni sen (vairāk nekā 15 gadus). Sākumā orienta deju un orienta flamenko mācīju pa vakariem dejotgribētājiem Zviedrijā, tagad to mācu arī šeit – Rīgā.
Sestdien nodejojām Žocenē visu dienu – no rīta līdz vakaram. Kāda no “audzēknēm” nebija īstā skaidrībā ar manu nodarbošanos: – Jūs taču esat “tā žurnāliste”, kas ziņo “no Stokholmas” ?
-Jā, – piekritu. – Kā tad tā? Kāpēc Jūs arī dejojat? Kādēļ mācat dejot?
-
Patīk to darīt. Tā ir mana pasija, – atzinos.
-
Es gan vairāk lasu Jūsu rakstus, man tie patīk, tikai…neiznāju, ka Jūs arī dejojat, – viņa teica ar sarežģītu intonāciju balsī. Kā pārmetot vai iebilstot. Taču, var gadīties, ka jūras vējš man traucēja pareizi saprast viņas jautājumu. Varbūt, ka tas nemaz nebija pārmetums. Iespējams, ka tas bija pārsteigums, kas viņu okupēja ieraugot deju, kas spēj magnetizēt praktiski visus. Arī mani. Jauku mums visiem vasaras turpinājumu!
