Pēdējā laikā lasu un klausos rupjības mūsu valstsvīru retorikā. Braukt ar muti tagad ir modē. Jaunais Latvijas premjers Kulbergs ir viens no tiem, kas brauc ar muti kā ar mēslu vāģiem. Iespējams, ka pie vainas ir apstāklis, ka viņu balsta Latvijas korumpētāka sovjetistu “elite” – (bijušie kolhozu priekšsēdētāji + viņu pēcteči), kuriem kulturāla vide nekad nav bijusi norma. Tie paši, kas apvienojas zem kolektīvā signālvārda- “zemnieki”, lai izlaupītu, rītu un paverdzinātu sabiedrību. Var gadīties, ka viņš nekontrolē sevi. Nav izslēgts, ka nesaprot cik slikti publiskas rupjības no malas izskatās.

Vēl var gadīties, ka šo tendenci – uzbrukt, klaigāt un publiski gānīties, atbalsta arī amerikāņu publiskās retorikas mode. 

Savā runā Obama  (savulaik) uzsvēra, ka amerikāņu tautai ir jāpārvar iekšējie konflikti un civilizēti jārisina kopīgās sociālās problēmas. Tādejādi viņš pievienojās senai prasmīgu retoriku tradīcijai Amerikas prezidentu vidū un viņam izdevās noturēt runas kvalitātes latiņu augstā līmeni. Taču visiem tas nav pa spēkam. Grāmatā “All We Say: The Battle for American Identity – a History in 15 Speeches” (Bodley Head) bijušais runu autors Bens Rodss analizē 15 klasiskas līderu runas Amerikas vēsturē. Sākot no revolūcijas līdz Donalda Trampa prezidentūrai. 

Bendžamins Franklins uzskatīja, ka sarunai ar tautu jāspēj panākt kompromiss, lai valstij būtu izredzes izdzīvot. Arī viņa oponents, prezidents Abrahams Linkolns (kurš cīnījās pret verdzību) ir paudis domu, ka valsts kā morāls projekts ir “audzināts brīvībā un iestājas par pārliecību, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi”. Viņa slavenā, īsā runa ilga tikai divas minūtes, taču tajā spēcīgi tika pateikts viss kas tautai bija un ir svarīgi. Šīm pēdējām rindām ir bijusi izšķiroša nozīme politiskajā retorikā Amerikas Savienotajās Valstīs un visā pasaulē visus šo gadus. Tas ir šodienas demokrātijas stūrakmens.  

Šo leģendāro runu Linkolns esot uzmetis uz papīra tieši pirms kāpšanas uz skatuves. Runa bija veidota pēc sengrieķu Perikla (431. gadā p.m.ē.) retorikas shēmas un iedarbojās. Tai bija spēks.  

Domāju, ka ikviena valstvīra/valstsievas politiskā retorika ir arī valsts kultūras mantojuma sastāvdaļa. Runas panākumi ir atkarīgi no tā cik veiksmīgi tekstā izmatoti publiskās retorikas pamatprincipi. Kā ari izteiksmes veidam, runātāja radošumam, harizmai.

Der atcerēties Mārtina Lutera Kinga slavenās runas “Man ir sapnis” priekšvēsturi. (Vašingtona, 1963. gads) Sākotnēji runas saturs esot bijis iecerēts kā stāsts par Amerikas Konstitūcijas tiesībām un Bībeles tekstiem. Taču pirms Kinga runas uzstāšanās, viņu aizkulisēs pēkšņi uzrunājusi gospeļu karaliene  Mahālija Džeksone, kura teica: “Pastāsti visiem par savu sapni, Mārtin!” Tas bijis negaidīti. Viņš saņēmies, aizmetis manuskriptu un sācis brīvi improvizēt no tribīnes. Rezultātā mums visiem tagad ir viņa talantīgais stāsts “Man ir sapnis”. Viena no labākajām, veiksmīgākajām un svarīgākajām runām mūsdienu Amerikas vēsturē.

Vēlreiz atgriežoties pie Kulberga publiskajiem izteikumiem, vēlētos uzsvērt, ka šī valsts nav kolhozs vai autotirgoņu garāža ar tai piederošajām rupjībām. Valsts vadība ir pavisam cita līmeņa arēna. Vajadzētu te izbeigt ar kolhoznieku valšķīgajiem izrāvieniem. Laba premjerministra vai prezidenta runa ir skaidra, iedvesmojoša un kodolīga. Tai jāvieno sabiedrība, jārunā par tautai svarīgām vērtībām un jāpiedāvā skaidrs redzējums nākotnei. 

Nav noslēpums, ka mūsu premjeri un prezidenti slikti runā publiski. Viņu runas vairāk atgādina viduvējas atskaites “partijas kongresam” nevis uzrunas tautai. 

Politologi, valodas eksperti un sabiedrība bieži kritizē Latvijas prezidentu un premjeru uzrunas par to, ka tās ir “bālas”, neizteiksmīgas vai nespēj palikt atmiņā. Šai parādībai ir vairāki objektīvi un subjektīvi iemesli: 1) Runas reti raksta politiķi paši. To dara padomnieku un kancelejas darbinieku komandas, ka slikti izvēlas teksta autorus. Vai nu raksta paši (lai nopelnītu), vai  piedāvā so haltūru saviem netalatīgajiem draugiem un paziņām. Rezultātā – prezidents vai premjers runā viduvējus savārstījumus publiski. 2) Vēl var būt, ka ierēdņi baidās, lai tikai teksts būtu politiski “drošs” un neizraisītu skandālus. Tāpēc no runas tiek svītroti asumi, tiesiski jūtīgi jautājumi un drosmīgi viedokļi. Rezultātā paliek bezpersonisks, klišejisks teksts: remdena teksta zupa.

Latvijas sabiedrība ir diezgan sadrumstalota. Mēģinot izpatikt visiem, iznāk “remdena zupa”, kas nevienu neizrunā. 

Pētījumi rāda, ka, piemēram, Igaunijas prezidenti runās biežāk lieto vārdu “mēs” un atsaucas uz konkrētiem vienkāršo cilvēku stāstiem. Latvijas amatpersonas retorikā biežāk izmanto bezpersoniskas konstrukcijas (“ir jāizdara”, “nepieciešams stiprināt”) vai abstrakto jēdzienu “Latvija”, kas rada distanci starp varu un sabiedrību. 

Domāju, ka tieši premjerministru runās bieži trūkst reāla problēmu izvērtējuma. Tā vietā tiek piedāvāts optimistisks nākotnes solījumu formāts un vispārīgi, tukši aicinājumi tautu “saņemties”, kas mēdz nokaitināt klausītājus. 

Domāju, ka Latvijā politiskā retorika (kā disciplīna) līdz šim nav tikusi mērķtiecīgi attīstīta vai pētīta. Daļai mūsu politiķu trūkst dabiskas harizmas un prasmes tekstu pasniegt tautai. 

Nepatīkami, ka Andra Kulberga komunikācijas stilam ir izteiktas līdzības ar Donalda Trampa retoriku, jo abi pārstāv tā dēvēto “populistisko un anti-establišmenta” runas veidu. Lai gan viņu politiskie mērogi un ideoloģijas atšķiras, tomēr metodes (kā viņi piesaista uzmanību un uzrunā savu auditoriju) balstās uz līdzīgiem principiem un loģiku.

Kulbergs nekautrējas lietot spilgtus, nievājošus apzīmējumus, piemēram, dēvējot oponentu partijas par “toksiskiem rasoliem” vai publiski kritizējot ministriju darbu kā “sūdīgu”. Tramps ir šīs bezkaunīgi uzbrūkošās taktikas aizsācējs un pasaules čempions. Viņš sistemātiski piekarina oponentiem izsmejošas iesaukas (piemēram, “Crooked Hillary”, “Sleepy Joe”), lai vājinātu viņu tēlu vēlētāju acīs.

Abu runas stils ir konfrontējošs, atšķiras to mērķis un vide. Trampa retorika vērsta uz sabiedrības tālāku polarizāciju un ideoloģisku šķelšanu, bet  Kulberga provocējošais izaicinājums tiek lietots, lai piesaistītu sev vēlētāju uzmanību pirmsvēlēšanu laikā. Šādi viņš mēģina atrast trampisma pielūdzējus Latvijā un piesaistīt tos savam politiskajam spēkam. 

Domāju, ka viņa panākumi vēlēšanās būs atkarīgi no spējas sabalansēt skaļi kliegtos izteikumus ar reāliem darbiem. Klaigāt drīkst, bet rezultātiem arī jābūt. Pagaidām tos nemana. 

Ar Trampa stila “šovu”: publiskiem apvainojumiem, klaigāšanu un izsmieklu uzvarēt Latvijas vēlēšanās nevarēs. Kulbergs var gūt labu rezultātu tikai tad, ja viņa asā retorika vēlētāju acīs tiks uztverta kā drosmīgs instruments reālu valdības lēmumu sasniegšanai, nevis vienkārši kā tukša lamāšanās pirms vēlēšanām.

Kā domājat Jūs?

Ilustrācija: Tramps uzstājās ar uzrunu Kongresa sesijā. Win McNamee/Getty Images/Business Insider