Dzīve pēc pazemes

Izjumas un Balaklijas teritorijas ir atbrīvotas no krieviem. Taču daudzi tur ir nervozi joprojām, jo baidās, ka okupanti var atgriezties. Viņi zina kā tas būs. Nav pārliecības, ka visi krievi ir aizgājuši un aizbēguši. Daļa no viņiem kaut kur slēpjas. Vai nu dezetieri vai „gaidītāji“.

Šis rajons atrodas uz austrumiem no Harkivas un pagaidām ir bijis visveiksmīgākais ukraiņu atbrīvošanās procesā. Atgriezusies enerģija, dzīves prieks, bet nekādas informācijas par to “kas notiek“, šiem cilvēkiem nav. 

Alīna Franceva ir 29 gadus veca un velk aiz sevis somu uz riteņiem. Jeb kā tauta saka – „pensionāru merdecesu“. Pie rokas iet sešus gadus vecais Ņikita. Tikko izstāvējuši rindā pēc ēdiena un dzeramā ūdens, tāpēc puika kāri grauž saldumus.  

Pusgadu abi dzīvoja pazemē. Vietā, kur krievi sarīkoja masu slepkavības, kuras pašlaik tiek izmeklētas. Pēc krievu aiziešanas šos masu kapus atraka. Pagaidām atrasti 400 vietējo līķi. Noslepkavotie. 

Bēgošie krievi iznīcināja elektropiegādi un visiem nepietiek strāvas ar kuru uzlādēt telefonus. Pagalmā uzslietas krāsniņas, kuras palīdz sagatavot ēdienu. Viņi neko nezina par masu mobilizāciju Krievijā. 

Kā varēja izdzīvot okupācijas laiku? Sievietēm nebija ieteicams parādīties uz ielas. Alīnas māsīcu okupanti izvaroja. Vīriešus dauzīja un pieprasīja nodot kaimiņus, radus un draugus, kas sadarbojušies ar Ukrainas armiju. Vienīgā izdzīvošanas iespēja bija dārzs. Ja nebūtu bijis dārzs, viņi būtu nomiruši no bada. Protams, ka neviens nebija paēdis, bet vismaz izdzīvoja. 

Ukraiņu armijas parādīšanās esot bijusi kā laimes zvans.Vienīgais labums no krieviem esot bijušas pamestās zaļās munīcijas kastes, kas labi deg.

„Man ir ziņas, ka krievi atkal centīsies mūs okupēt. Nāks atpakaļ. Tāpēc būs tomēr jābēg projām.“ Šo ārprātu otru reizi Alīna nevēloties piedzīvot. Bērns turpina grauzt cepumus un nelaiž vaļā spožo saldumu tūtu. 

Svetlanai ir 82 gadi un viņas mājiņa atrodas tieši pie meža, kur krievi apraka 400 noslepkavotos kaimiņus. Vai viņa satika okupantus? Jā, šie reizēm esot iegriezušies un skaidrojuši, ka ieradušies kā atbrīvotāji. No kā atbrīvos? Nē, to viņi neesot mācējuši paskaidrot. 

Kā viņa izturējusi okupācijas laiku? Slēpās pagrabā un klausījās kā tanki braukā pa dobēm un salauž žogu. „Es izdzīvoju tikai tāpēc, ka man bija kartupeļi un tomāti no mazā dārziņa“, – konstatē Svetlana.  

Kā atgriezās ukraiņi? Jāāā, sākumā neesot ticējusi savām acīm, bet pēc tam visi skrējuši atbrīvotājus sagaidīt ar sāli un maizi. 

Vissliktākais būtu, ka krievi atkal atgrieztos. 

Kā bērni? Denis (12 gadu vecs) spēlē drošības kontroli. Tur augstu Ukrainas karogu un pozē ar „ieročiem“ kopā ar draugiem. Tā katru dienu. It kā būtu pieauguši.  

Balaklijā ir labāk, tur ģeneratori un var uzlādēt telefonus. 22 dienas elektrības nebija nemaz. 

Konstantīns (71 gadu vecs) pensionārs atzīstas, ka viņam 6 mēnešus nav bijis naudas, jo  pensiju saņemt neesot bijis iespējams un iekrājumu nav bijis. 13 dienas nācās iztikt bez ēdiena un no bada nācies noģībt. Paglābuši kaimiņi. 

Tagad bankas atvērtas un pensiju var saņemt. 

Dzīve turpinās.