Putins mēdz salauzt un mainīt savus ministrus. Vienīgais ilgdzīvotājs un zombijs ir Sergejs Lavrovs, kurš kalpo Ām amatā diktatoram kopš 2004.gada. Sākumā viņu uztvēra kā pieredzējuši diplomātu. Tolaik viņam patika sarunāties ar žurnālistiem. Tad Lavrovs mēdza bārstīt asprātības, kas bieži bija bezgaumīgas, bet tie bija vismaz centieni komunicēt. Jokot. Vārdu sakot – inteliģents, nedaudz cinisks ar tieksmi uz viskiju un cigāriem.
Pēc Krimas okupācijas viņš kļuva par persona non grata Rietumos. Jo agresīvāka (pēc Putina projekta) kļuva ārpolitika, jo mazāks kāds vēlējās viņu redzēt nākam. Lavrova šarmantais cinisms pēkšņi bija pārvērties hroniskā melošanā un viņa pārspīlētie izteicieni vēl vairāk padarīja viņu par nožēlojamu. Par Putina ideju spoguli, kas īsti nesaprot ko un kā atspoguļot. „Iespējams, ka kļūdos, bet Hitleram arī bija ebreju asinis. Ebreju gudriem mēdz teikt, ka visbriesmīgākie antisemīti esot tieši ebreji“, – apgalvoja Sergejs Lavrovs 2022.gada maijā kādā intervijā Itālijas TV kanālam Mediaset. Ar šo viņš cerēja kompromitēt Ukrainas prezidentu Zeļenski un iestāstīt, ka Ukrainas prezidents esot antisemīts. Kā to vēlējas interpretēt Kremlis.
Putins bija saviem krieviem ieborējis, ka Kijivā pie varas ir nacisti un pret tiem būs jākaro. Vārds „nacists“ ir tik dziļi iestrādāts krievu psihē kā „ienaidnieks“ (pateicoties 9.maija svinēšanai), ka šim apgalvojumam nevajag pierādījumus. Atliek tikai to pateikt, un krievi uzreiz metīsies kaujā. Taču šoreiz Putins izgāzās ar savu „nacisma krogu“, kuru viņš pašrocīgi bija izkarinājis virs Kijivas. Prezidenta kancelejā. Šķiet, ka bija aizmirsis, ka Volodimirs Zeļenskis ir ebrejs un viņš nekādā veidā nevar būt ukraiņu nacists. Tad nu Lavrovam atkal bija jāsāk jokot. Lai izgrozītos no situācijas, kurā Putina meli viņu bija iestūmuši. Ja šo teikumu Lavrovs būtu pateicis kādā krievu TV šovā, tad problēmu nebūtu. Visi būtu smējušies, jo tā „pieklājas“. Taču Lavrovs šo nekorekto „joku“ pateica ārzemēs uz starptautiskās skatuves, kur antisemītisms nav norma kā Krievijā. Nekavējoties reaģēja Izraēla un pārējie grozīja galvas.
Kas mani pārsteidz Lavrova izteikumos? Nevis tas, ka viņš melo, bet gan izteikumu primitīvā rupjības pakāpe. Tā aug augumā. Ja reiz Krievijai jau tā paliek aiz vien mazāk labvēļu, tad kāpēc „saēsties“ arī ar tiem, kas palikuši pāri? Tas ir neloģiski un nekonstruktīvi. Taču saimnieks liek un kalps dara.
Lavrovs, tieši tāpat kā pārējie no Putina staļļa, melo tik sistemātiski, ka pamazām pierod pie saviem meliem. Pie viena liekot lietā veco, pārbaudīto boļševiku metodi: uzbrukums ir vislabākais aizsardzības veids. Lai meli iedarbotos, tie ir jāpārspīlē.
Jā, šodien cilvēki iet ārā no zāles, ja ienāk Lavrovs.
Pēdējo reizi to pamanīju Ženēvā 2022.
Tikko Ņujorkā viņš paziņoja, ka „atklāti rasistiskais Kijivas režīms“ esot ieviesis „nacistu tradīcijas Ukrainā“. Meli uz meliem un vēl vieni meli pa virsu. Šķiet, ka Lavrovs ir zaudējis jēgu par to, ka kaut kad par šo murgošanu būs jāatbild tiesas priekšā. Tad nevarēs teikt, ka meloja Putina spiediena iespaidā, jeb, ka „citādi nevarēja“.
Kas viņš ir? Dzimis 1950.gadā Maskavā. Tēvs armēnis, bet māte krieviete. Studējis MGIMO un sācis savus karjeru kā tulks vēstniecībā Šrilankā. No 1994.-2004. strādājis Ņujorkā kā Krievijas pārstāvis ANO. Kopš 2004. gada Krievijas Ārlietu ministrs.
Ko viņš vēl pateica Ņujorkā?
Atkārtoja Putina murgus par to, ka tiekot veidota multipolāra pasaules kārtībā. To laikam darina viņš pats braukājot pa Āfrikas un Latiņamerikas valstīm, meklējot sabiedrotos krievu idejām. Vēl viņam liekas, ka ukraiņi iznicina krievu kultūru. Par „Vāgnera armiju“ un krievu iemaisīšanos Sudānas bruņotajā konfliktā, Lavrovs atbildēt nevēlējās. Viņām šķiet, ka mali var izmantot vāgneriešus, jo „sadarbība taču eksistē“,- viņš secināja.
Ukraiņu frontē – bezvējš pirms vētras.