Krievu kara gūstekņu filozofija

Divi kolēģi nolēma apmeklēt krievu kara gūstekņus Ukrainā, lai parunātos par to kā krievu cilvēki jūtas šajā karā. Kā vērtē situāciju. Abi bija sagatavojušies uz nožēlu un vainas sajūtu, taču iznāca pavisam citādi. Neviens no intervētajiem neizrādīja nekādu nožēlas pazīmi par to, kas notiek frontē un par karu „kā tādu“. 

Kā tas iespējams, ka krievi uzskata karošanu par godu? Kaimiņu zemju atņemšanu par pienākumu un savu okupēšanu par „atbrīvošanu“? 

Vispirms maza atkāpe.  

Kāds ukraiņu karavīrs Denis (profesionāls aktieris) pagājušajā vasarā par karu pateica šādi: „ Karš ir bezpersonisks, nepiedodami anonīms. Kaut kur tālu viņa pusē ir…„viņi“, bez sejām un vaibstiem, bez balss tembra un intonācijas. Viņu balsis nekad nevarēsim saklausīt.  „Viņi“ ir kaut kur otrajā pusē: bez vārdiem, uzvārdiem, bez dzīvesstāstiem. Ienaidnieki“.  

Tagad likās svarīgi uzzināt ko par to pašu domā krievi. 

Zināmu laiku ukraiņi nelaida klāt ārzemju žurnālistus krievu karagūstekņiem. Sākumā to atļāva darīt tikai ukraiņu žurnālistiem (Volodimram Zolkinam un Dmitrijam Karpenko). Viņi arī raidīja intervijas savā Zolkina Youtube kanālā. Taču šīs nebija intervijas, drīzāk nopratināšana. Ukraiņus var saprast, bet intervijas tās tomēr nebija. 

Kopš oktobra arī ārzemniekiem atļauts intervēt krievu karagūstekņus. Taču rindas uz šādām intervijām ir garas. Ko šajās intervijās esmu novērojusi līdz šim?

Mediju cilvēki no Rietumiem cer sagaidīt karavīra nožēlu par to, ka krievu karavīriem bijis jāiet kaujā. Piespiedu kārtā. Gaida stāstus par to kā Putins vai Prigožins ievilinājis viņus naudas lamatās un cik drausmīgi ir slepkavot citus par samaksu utt. 

Taču šī gaidas paliek vēlmju līmenī. Piepildījuma tām nav. Krievu gūstekņi izrādās daudz primitīvāki savos viedokļos.

Tā tas notika arī marta vidū. 

Tātad – cietums atrodas vientuļā ēkā Ukrainā. Tīruma malā. Provincē. 

Ukraiņi ielaiž reportieru grupu cietumā (kopā ar tulku) uz divām stundām. Tika saņemta informācija par to, ka krievu gūstekņiem ieslodzījuma vietā nākas šķirties no savas uniformas un pārģērbties. Atbrīvošanas apstākļos, viņi saņem savas mantas un drēbes atpakaļ. Ieslodzījuma apstākļos Ukrainā viņiem dod jaunu apģērbu, apakšveļu, zeķes, šampūnu un ziepes. Gulēšana notiek telpā, kurā vienlaikus uzturas 20 -26 ieslodzītie. Katram ir sava gulta, gultas veļa, nakts skapītis.

Ieslodzīto sastāvs ir ļoti raibs – sākot no jauniesauktajiem profesionāliem karavīriem un beidzot ar ogļračiem, skolotājiem, ekonomistiem, šoferiem un studentiem. 

Betona sienas un dzeloņstiepļu žogi.  TV telpa, telefonu būdiņas, pasts, veikals ar pārtiku un cigaretēm, končām un salītu speķi. Ir pieejams ārsts un mediķu pakalpojumi. 

Pirmais sarunu biedrs ir Igors, 60 gadus vecs. Marles saite ap pēdu liecina par asinīm. Viņa kāju pirksti amputēti dēļ nosalšanas. Tika paņemts gūstā pirms 6 mēnešiem, pie Avdijivkas. „Domāju, ka krievi mani nemainīs pret ukraiņu gūstekni. Esmu invalīds. No manis viņiem nebūs nekādas jēgas vai labuma“, – saka Igors un aizgriežas.

  • Kāpēc gāji karot?
  • Nu ir tā kā ir (nopūšas). No vienas puses negribēju iet – mani piespieda. No otras puses – samierinājos ar to. Vārdu sakot „sēdēju“ (cietumā). Biju nosēdējis jau 2,5 gadus. Nav svarīgi par ko. Tad nu man pateica, ka ja došos karot, tad mani atbrīvos pēc 6 mēnešiem. Darbs frontē nebūšot bīstams. Strādāšot celtniecībā. Ja es nebūtu pieteicies uz fronti, tad būtu jāsēž vēl 10 gadi cietumā. 

Nopūšanās vēlreiz. Viņš esot aizsūtīts tieši uz pirmo līniju „pa taisno“ un nekādu celtniecības darbu tur neesot bijis. Visu vienību „noslaktēja“ vienā rāvienā, jau pirmajā dienā. Taču Igors palika dzīvs un viņu paņēma gūstā ukraiņi. 

-Jā, redzēju līķus. Kaudzēm. Gan krievus, gan ukraiņus. Saplosītus gabalos, kā gaļas kaudzes. Vai šis karš ir bezjēdzīgs? Nē, nav. Mums paskaidroja, ka mēs necīnīsimies pret ukraiņiem, bet pret NATO spēkiem un sīriešiem, kurus ukraiņi izmanto kā armiju. 

  • Vai šādiem stāstiem noticēji?
  • Sākumā mēs 100% tam ticējām, taču vēlāk redzēju, ka tā nav. Te brāļi karo pret brāļiem… 
  • Ko tu domā par karu?
  • Zini, es esmu par vecu, lai tagad te runātu tev pa prātam. Man nospļauties arī uz to ko Krievija teiks par šo manu interviju. 

Līdzīgu tekstu vēstī arī otrs izjautātais krievu gūsteknis – 31 gadu vecais Igors. Arī viņš ir bijušais cietumnieks. Labā kāja amputēta līdz ceļgalam pēc uzkāpšanas uz mīnas. Nokļuvis gūstā 2022.gada novembrī. Arī viņam likās, ka karošana 6 mēnešus ir laba ideja.

  • Zini, es vispār vairs neko nesaprotu. Mūsējie jau zina, ka pareizi ir karot un, ka mēs aizstāvam savu dzimteni. Pret agresoriem. Bet es vairs nezinu ko domāt. 

Uz jautājumu vai ir jēga karot par to ko nesaproti, Igors vispār neatbild. Viņš rāda Vladimira Vozovikova grāmatu „Krievu lielākās viduslaiku uzvaras“ un saka, ka „ir laba“. 

  • Vai pie šī kara ir vainīga Ukraina? 
  • Ukrainai vajadzēja atļaut savu zemi sadalīt mazos gabalos. Tad Kremlis varētu pārvaldīt to ko vēlas un varbūt kaut kas paliktu pāri arī pašiem ukraiņiem. Ukrainai nevajadzēja reaģēt tik agresīvi. Vajadzēja pieklājīgāk. 

Līdzīgus tekstus stāsta arī pārējie, kuriem rokas vai kājas nav apmutētas. 31. gadus vecais Ņikita no Sibīrijas ir pārliecināts, ka „mūsu veči šo darbu izdarīs“. Ukraina tikšot sagrauta.  Uzvarēšot „māte Krievija“. Viņš ir no Burjatijas. Darba tur neesot un piedāvājums karot par labu naudu Ukrainā, esot noderējis viņa ģimenei – sievai un divām meitām. 

Jā, viņš esot pateicīgs ukraiņiem par aizvilkšanu projām no frontes, ārstiem un māsiņām. Katru svētdienu ejot uz cietuma baznīcu un lasot svētās grāmatas.  Taču starp zobu pastām, skūšanās putām un cepumiem, kolēģi pamanīja arī dažu grāmatu vākus: amerikāņu rakstnieka Džeimsa Elroja Melno dāliju, Plūtarha Paralēlās dzīves, Ivana Buņina un Mopasana noveles.

Secinājumi: neviens nenožēlo, ka karo pret Ukrainu. Nejūt ukraiņiem līdzi. Neuzskata, ka Ukrainai ir tiesības savu teritoriju aizstāvēt. Ja vajadzēs, tad viņi atkal atgriezīsies frontē, lai karotu tālāk pret ukraiņiem.   

Leave a Reply