Raganu medības pandēmijas ēnā un Dievi, kas nemelo

Diktatori izmanto pandēmiju, lai stiprinātu savu varu. Tā rīkojas Putins, Orbans un Erdogans. To pašu cenšas pagūt līdz rudenim arī Donalds Tramps.

Kamēr mēs apspriežam Vinķeles un Kariņa stratēģiju (epidēmijas apkarošanas jomā), tikmēr Turcijā par šādu uzdrīkstēšanos var „iebāzt“ cietumā uzreiz. Jo Erdoganu un viņa politiku kritizēt tur nedrīkst. Orbans pa šo laiku pamanījies ierobežot izteikšanās brīvību savā valstī un Filipīnās Rodrigo Duterte pat gatavs piespriest nāves sodu saviem tautiešiem, kas neklausīs viņa pavēlēm.

Turcija seko Krievijai

Erdogans, līdzīgi Putinam, ir savācis savās rokās visu esošo varu valstī. Otrdien Turcijas tiesa nolēma atbrīvot no ieslodzījuma 90 000 cietumnieku, lai apturētu vīrusa izplatīšanos ieslodzīto vidū. Tika atbrīvoti zagļi un slepkavas, bet cietumā paturēti politiskie ieslodzītie, žurnālistus ieskaitot. Tas nozīmē, ka raganu medības pandēmijas ēnā turpinās. Pazīstamā turku rakstnieka Ahmeda Altana advokāts tikko pieprasīja Altana amnestiju viņa veselības problēmu dēļ, taču citādi domājošos Erdogana valdība ārā no cietuma nelaidīs. Viņš saņēma atteikumu.

Pandēmijas apstākļos Erdogana režīms ķēries klāt jauniem pasākumiem žurnālistu apkarošanai, uzsākot „izmeklēšanu“ pret 568 personām, kas tiek apsūdzētas „manipulatīvu jaunumu“ jeb „viltus ziņu“ tiražēšanā sociālajos medijos. Zīmīgi, ka šajā gadījumā nav runa par epidēmijas stratēģijas kritiķiem vai koronas krīzes skaidrotājiem. Te ir runa par žurnālistiem, kas raksta un publicē Erdogana režīmam nepatīkamus rakstus par Turcijas karu Lībija un Sīrijā. Tie, kas nepatīk diktatoram, agri vai vēlu nonāk cietumā.

Marta sākuma tika arestēts  neatkarīgās ziņu aģentūras Oda TV vadītājs Baris Terkoglu un ziņu reportieris Hilia KIlincs. Par ko viņus aizturēja? Par to, ka aģentūra publicēja materiālu, kurā tika paziņots, ka Lībijā nogalināts kāds turku drošības policijas darbinieks, kas bija patiesība. Šis cilvēks patiešām bija nogalināts februārī Lībijā, taču šāda informācija (pēc  Erdogana režīma pārliecības) skaitās valsts noslēpums un to izpaust mediji nedrīkst. Par šī ļoti slepenā (bet patiesā!) fakta publiskojumu žurnālistam un redakcijas vadītājam tagad draud ieslodzījums turku cietumā 9 gadus. Oda TV atbildīgais izdevējs arī riskē saņemt garu cietumsodu.

Interesanti, ka pat Parlamenta Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Sezgins Tanrikulu nedrīkst publiski paust savas domas. Nesen viņš izteicās pret Turcijas iejaukšanos kurdu reģiona veidošanā Sīrijā apmēram šādi – „ Vēlos pasvītrot, ka šis karš nav taisnīgs un tas tiecas atrisināt jautājumus, kas būtu risināmi miermīlīgā veidā, diplomātijas ceļā“. Taču šāds izteikums bija nepiedodams pārkāpums un tika interpretēts kā „separātisma“ veicināšana.

Tieši tāpat kā Krievijā, arī turkiem tagad jātur mēle aiz zobiem. Ungārijā un Polijā notikumi veidojas līdzīgi. Korona piedalās šajā procesā neredzami, bet ļoti noteikti.

Mazliet par Ahmetu Altanu

Turku rakstnieks Ahmets Altans tika aizturēts pirms gada. Viņš tika apsūdzēts valsts apvērsuma organizēšanā. Pats rakstnieks šo apsūdzību noliedz. Uzrunā tiesai viņš teica sekojošo: „ Ticība, kas panāk, ka cilvēki pulcējas ap reliģiju, sakņojas viņu pārliecībā, ka Dievs ir godīgs. Dievs nemelo. Meli iznīcinātu Dieva dievišķumu. Tieši tāpat agrāk cilvēki ticēja, ka bumbierkoks ir svēts un godīgs un tāpēc katru gadu noteiktā laikā dāvinās cilvēkiem bumbierus.

Tieši tāpat cilvēki pulcējas ap autoritātēm. Dievina, apbrīno tos un paļaujas uz viņiem. Cilvēki, kas nepaļaujas cits uz citu, kas sadalās grupiņās – klanos, grupējumos, tie meklē cilvēkus ap kuriem vienoties un saliedēties. Tieši tāpat kā ticīgam cilvēkam vajag godīgu personību ap kuru vienoties kopīgā ticībā, arī valstīm vajag līderus uz kuriem visi var paļauties. Tieši šādiem ir jābūt tiesnešiem. Tieši tiesnesis veido nāciju un godīgu valsti.“

Diemžēl pašam rakstniekam šādu godīgu tiesnesi satikt Stambulā neizdevās. Viņu apsūdzēja par noziegumiem, kurus rakstnieks nebija izdarījis. Tāpēc viņš turpina atrasties cietumā joprojām. Iesaku izlasīt kādu no viņa darbiem. Altana kontā ir 10 romāni, esejas un literārā publicistika turku, angļu, vācu un franču valodā.

Godīgi sakot, mani dziļi satriec notiekošais Turcijā. Esmu viesojusies šīs valsts avīžu redakcijās, radio un televīzijas stacijās, kopā ar kolēģiem žurnālistiem. Izjutusi Stambulas īpašo auru un sapratusi dziļi inteliģento tautu. Taču tas, kas notiek Turcijā patlaban, nav akceptējams. Nekādi nav akceptējams.

Šodien televīzijai Latvijā 80 gadu. Latvija bija viena no pirmajām pasaules valstīm, kas raidīja savu TV signālu.

Kolāžā izmantoti attēli, kuru autori ir Hermanis Veinbergs, Radioabonents.

Šodien pirms astoņdesmit gadiem sākās jauna ēra  Latvijas elektronisko mediju vēsturē. Tas notika Rīgā Latvijas Republikas 19. gadadienas priekšvakarā.

Pirms astoņdesmit gadiem „Radio Abonements“ un „Jaunākās Ziņas“ informēja par to, ka 1937. gada 10. novembrī Rīgā pirmo reizi demonstrēta “tēlevīzija”. Latvijas Radio biedrība bija ieguvusi tiem laikiem modernu televīzijas raidītāju, kas “devis 45 x 50 mm” lielu attēlu.

Tāpēc 1937. gada 10. novembrī Radio Biedrības telpās Valdemāra ielā 65* varēja notikt pirmais televīzijas raidījums Latvijā. Projekts paredzēja raidījumu atkārtošanu divas reizes nedēļā. Kā tobrīd medijos norādīja Latvijas Radio biedrības laborants Putniņš – televīzijas raidītāja uzdevums būšot popularizēt televīziju amatieru un citās aprindās un tādā veidā sagatavot ceļu oficiālās televīzijas ieviešanai. Tā kā no Pasta un Telegrāfa departementa ( PTD)  piekrišana bija jau saņemta, atlika vienīgi lūgt piešķirt frekvences.

Latvijas pirmo televīzijas raidītāju uzbūvēja holandiešu firmas  Philips fabrikā Eindhovenā (attēls tika veidots ar mehāniskās televīzijas pamatelementu Nipkova disku 45 rindās, ar 12,5 attēlu maiņām sekundē. Sekundē raidīto punktu skaits 28.000. Nesējviļņa garums ap 80 m. Raidītājs izstaroja apm. 30 kc/s platu frekvenču spektru).

Philips ar televīzijas attīstību nodarbojās speciāla laboratorija, kuru vadīja par televīzijas pionieri dēvētais pētnieks Erik de Vries, kurš arī veica eksperimentus ar pirmajiem raidītājiem un jau 1938. gadā radīja pirmās pārvietojamās televīzijas stacijas, kuras demonstrēja Eiropā.

Trīsdesmito gadu latviešu preses publikācijās tiek rakstīts par “tēlevīziju” – ar garo ē.

Jau toreiz ir skaidrs, ka ar šo Latvija ir kļuvusi par vienu no pasaules pirmajām valstīm, kas sākusi raidīt savu televīzijas signālu.

ASV sāka pirmā 1928. gadā, Francija 1931. Vācija 1935. un Lielbritānija 1936. gadā.

Philips 1937. gada televizoru modeļi Nipkova diska tehnoloģijai Avots: http://www.thevalvepage.com/tvmanu/philips/philips.htm

 

 

Pašbūvēts tēlevīzijas uztvērējs tobrīd esot maksājis 200 -350 latu. Philips esot solījies dot atlaides pirmajiem televizoru īpašniekiem. Kā norāda „Radio Abonements“ , ja tuvākajā laikā atradīsies kaut 20 cilvēku, kas būtu ar mieru iegādāties televizorus, tad šī medija triumfa gājiens varētu sākties.

Philips televizoru sastāvdaļas, no kuriem amatieri būvēja Latvijā televizorus 1937. gadā

Radioabonents 1937. g. novembris.

Hallo, YL2RB!

“Amatieru televīzija ir uzskatāma par oficiālās televīzijas priekšteci. Agri vai vēlu, kad vajadzība būs nobriedusi, televīzijas lietu pārņems savās rokās valsts, domājams – radiofons, kas ar saviem daudz plašākajiem līdzekļiem spēs to izveidot līdz iespējami augstākai tehniskai pilnībai” – raksta „Radio Abonements“ un uzsver, ka amatierisms televīzijas attīstībā Latvijā ir tobrīd  “tai pašā lomā kā radiofona jaunībā: jauna, kultūras dzīvē nozīmīga tehnikas pasākuma sekmētājs”.

Ko raidīja pirmais Latvijas televīzijas signāls?

“Mums jautājuši par pārraidāmo televīzijas programmu: vai mēs pieslēgšoties arī operai vai kinematogrāfiem? Tas ir pārpratums. Mūsu raidītāja modulācijas periodu skaits nav tik liels, lai pārraidītu lielus, detaļām bagātus attēlus., bet mēs gan varēsim pārraidīt 1 – 2 cilvēku krūšu attēlus, ar attiecīgām kustībām” – skaidro pirmie tēlevīzijas entuziasti “Radio Abonementā”. Viņi iepazīstināja žurnālistus ar īsto uztvērēju un oscilloskopu jeb tēlevizoru.

“Jaunākās Ziņas” tobrīd uzsvēra, ka “tēlevīzija” pēc gadiem būs tik pat populāra kā radio.

Šķiet, ka laiks pierādīja vēl vairāk – tā kļuva daudz populārāka par radio.

Jāveic labojumi televīzijas vēsturē

Televīzija kā masu medijs Latvijā izveidojās padomju režīma gados. Pirmais padomju TV raidījums notika 1954. gada 6. novembrī, tieši pirms Oktobra  revolūcijas gadadienas, raidot Rīgas kinostudijā uzņemtu padomju propagandas filmu par Latvijas okupāciju pēc Otrā pasaules kara “Mājup ar uzvaru”.

Arī padomju laikā televīzija Latvijā turpinājās ar ārzemju tehnoloģijas piesaisti. 1951. gada janvārī pēc toreizējā PSRS Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju.  Tas nebija izmantojams, jo, sākoties “aukstajam karam”,  ASV vairs Padomju Savienībai nepārdeva elektroniskās radiolampas. Nebija iespējams lietot arī vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot dzesēšanas sistēmu – no ūdens dzesēšanas uz gaisa dzesēšanu.
Amerikāņu raidītāja rekonstrukciju, pielāgojot padomju tehnoloģijas iespējām, veica  Ulbrokas radioraidstacijas inženieris Georgs Lurie kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kuras sastāvā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Žanis Grasmanis, Rolands Hardelis, Ilmārs Freidenfelds un Kārlis Boitmanis. (Avots: Latvijas Valsts Radio un Televīzijas centra mājas lapa.)

Latvijas mediju vēsturei veltītās publikācijās padomju propagandas inerces ietekmē par  televīzijas dzimšanas gadu Latvijā mēdz uzskatīt tieši šo padomju televīzijas rašanos laiku, kaut gan zinātniski korektāk būtu par tādu uzskatīt 1937. gada 10. novembri, kad Latvijā notika pirmais jaunā medija demonstrējums, lai arī tas izmantoja mehāniskās televīziijas elementu Nipkova disku, no kā vēlāk pasaulē atteicās, pārejot uz elektronisko lampu televīziju ar attēla izvēršanu rindās.

Latvija pirmskara periodā bija pasaulē attīstīta elektroniskās industrijas valsts un nebija jābrīnās ar to, ka jaunais medijs pirmos soļus veica mazajā Baltijas valstī daudz agrāk nekā pat skandināvu kaimiņzemēs un citur pasaulē.

Pirmās komerctelevīzijas organizācijas (RBS, Picca TV, NTV, LNT un citas)  Latvijā sāka raidīt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atbrīvojas no PSRS koloniālisma jūga.

Papildavoti: Sandra Veinberga, monogrāfija Masmediji.