2011.gada 24. augustā
Šorīt aktuālākais jautājums pasaules ārpolitikā – ” kur atrodas Kadafī?’. Sky ziņo, ka diktatora meklēšana kļūst aizvien aktīvāka tagad, kad pretošanās kustība ieņēmusi viņa pili. Kadafī scepteris un uniformas cepure ir šorīt viņu iespaidīgākās kara trofejas.
Vieni domā, ka bēgošais diktators glābjas pazemes tuneļos, jo ASV avoti ziņo, ka viņš valsti joprojām neesot atstājis.
Šorīt 08.30 beidzot izteicās Ķīna, publiski uzsverot, ka ”atbalsta Lībijas tautas izvēli un cerot uz stabilu varas maiņu”.
Pirms tam Dienvidkoreja atzina Pārejas valdību (Yonhap).
Taču televīzija joprojām turpina būt Kadafī labākais draugs. Šorīt 07.54 viņš uzstājās ar savu otro runu – ”valsts televīzijā” un solīja ”iztīrīt valsti tīru no nemierniekiem”.
”Visiem Tripoles iedzīvotājiem jāpiedalās Tripoles ķemmēšanā – vajājot valsts nodevējus” (Al Rai TV, Reuters). Pēc tam Kadafī piemetināja, ka vakar un šodien viņš ”braukājoties pa Tripoli”, bet neviens viņu neesot atpazinis.
Šonakt Nikaragva piedāvāja Muamaram Kadafī politisko patvērumu, lai gan viņš pats neko ”tādu” neesot lūdzis.
Daniels Ortega ir nobažījies.
Pagātne (kreisajā gaismā) savulaik izskatījās krietni rožaināka un simpātiskāka.
Šodien laiks šiem (kādreiz stilīgajiem) ”kaujiniekiem par darbaļaužu tiesībām” ir paskrējis garām neatgriezeniski. Deģenerācija.
Žēl, ka lielākie tirāni ceļas no visvienkāršākajiem slāņiem.
No apakšām.
Žēl.
Tā nevajadzētu būt.
Šonakt ap 03.26 Mousa Ibrahims oficiāli paziņoja, ka Kadafī armija saņēmusi gūstā augstas Kataras un Apvienoto Emirātu amatpersonas un grupu ārzemju žurnālistus.
Karš pret medijiem – turpinās.
Šajā cīņā Kadafī nav vientuļš. Latvijā notiek tas pats.
Arī šeit – vadošie mediji tiek noslīcināti PR saturiski remdenajā priekšvēlēšanu zampā.
Žēl.
Stāvēt pie žurnālistikas kapa Latvijā šobrīd nav patīkami.
Tagad augustā to var novērot apbrīnojami skaidri.
Mediji ir tukši.
Ārā rudens elpa.
Turpretī Kadafi Tripolē ir karsts, jo Ibrahims BBC esot solījis šodien panākt, ka Tripole pārvēršas ”degošā vulkānā, nosvilinot nemierniekus no zemes virsas”.
Al -Urubah turpina raidīt.
Tā ir vienīgā diktatoram uzticīgā TV stacija valstī.
Vakar vakarā Tunisija slēdza vienīgo, normāli funkcionējošo robežpāreju uz Lībiju. To izmantoja arī žurnālisti, kas tagad lielā skaitā cenšas iekļūt valstī, lai ziņotu par notikumu attīstību tur.
NATO vakar paguva nogāzt pār Lībiju 64 bumbu kravas.
Valsts deg.
Taču Kadafī neatkāpšoties.
Visu vai neko!?
Sandra Veinberga | Blogs 
Piedodiet par vērtējumu, bet man tomēr šķiet, ka faktos balstītai pētnieciskās žurnālistikas skolotājai godu nedara emocionāls un vienpusēji ideoloģizēti plakans raksts, par to, kā tiek pakļauta un iznīcināta valsts, kurā 42 gadus pastāvējusi līdzšinējā valsts pārvalde un kura līdz šim, kaut dzīvojusi pieticīgi, bet ir izdzīvojusi bez valsts ārējā parāda.
Kas ir patiesie nemiernieki, tas jau arī Jūsu rakstā nepaslīd garām: “NATO vakar paguva nogāzt pār Lībiju 64 bumbu kravas.” – vai tas bija vajadzīgs, lai sagūstītu Kadafi vai lai iznīcinātu un mūžam neatmaksājamos parādos iedzītu Lībijas valsti jau bez Kadafi? Kur lasītājam Latvijā būtu iespējams izlasīt par to, kāda bija Lībija pirms Kadafi, kāda tā bija, soli pa solim, viņa valdīšanas 42 gados, kamdēļ tā prieks ASV palika tik neizturami apkarojama tieši šogad? Vai kādā vietā ir ticis pētnieciski aprakstīts interesantais tautvaldības modelis, kāds līdz šim bija Lībijā, kā arī šīs valsts vadītāja domstarpību iemesli un attīstība, attiecībās ar ASV, kā arī attiecības ar rietumu Eiropas valstīm, īpaši Itāliju?
Neesmu diktatūru aizstāvis, bet arī nesaredzu būtisku pozitīvu izmaiņu garantiju, ja lūkojos uz Kadafi un tiem, kuri tagad būs patiesie valdītāji un labuma guvēji Lībijā.
Es būšu ļoti iepriecināts, ja būšu kļūdījies un iegūšu pietiekami daudz pārliecinošu pretargumentu, bet ne naftas mednieku un dolāra aizstāvju ideoloģijas…
PatīkPatīk
Man patīk Jūsu recenzija! Acīm redzot Jums nav zināms, kas Lībijā līdz šim ir noticis. Ja, tā bija slēgta, totalitāra valsts, kurā varas orda izlaupīja un pazemoja iedzīvotājus. Es jau sen sekoju notikumu attīstībai šajā reģionā un tas, ka Libija nebija (kā Jūs sakāt ) – valsts parāda, nav liecinieks par labu “tautvadības modeli”. 🙂
Žēl, ka Jūs nepamanījāt ironiju manā rakstā.
Krievija visus šos gadus ir bijusi cieša Kadafī sabiedrotā, tāpēc krievu mediju materiāli ir tendenciozi.
Par Libiju un tās “domstarpībām” ar ārpasuli ir zināms ļoti daudz, Lokebiju ieskaitot.
Diktatūras mēdz būt ļoti asiņainas, Kadafi nav izņēmums.
Protams, ka es varētu Jums uzrakstīt garu žurnāla rakstu par Lībiju un tās “tautuvadības” līdzšinējām problēmām, taču bloga formāts šādu pieeju nepieņem.
Starp citu – pētnieciskā žurnālistika nav pats augstākais žurnālistikas kalngals.Jā, es mācu arī analītisko žurnālistiku, kurā ietilpst pētnieciskā un rokošā žurnālistika…taču tas nav žurnālistikas Everests. Latvijā bieži tā domā. neatšķīr pētniecisko no rokošās, jo lasa tikai angļu mācību grāmatas.
Tā ir tik pat nozīmīga joma kā publicistika ar ko nodarbojos es un, kas Latvijā ļoti maz attīstīta.
Pierodiet pie mana žanra.
Priecāšos, ja tā notiks.
🙂
PatīkPatīk
Paldies par atbildi, lai jums jauka diena! 🙂
PatīkPatīk
Lai Jums jauka diena! 🙂
PatīkPatīk